Rīt ir 16. marts. Šis datums katru gadu piesātināts ar patiesām vai pseido-kaislībām attiecībā uz notikumiem pirms teju 70 gadiem (67, ja gribam būt pedantiski). Diemžēl jāatzīst – no skolas vēstures sola konkrētus faktus, ko varētu atmiņā ātri sagrābstīt, nebiju pagrābis līdzi, Tādēļ nolēmu noskaidrot, kas tad īsti ir visa šī, atvainojiet, jandāliņa pamatā.
Atradu vairākus avotus, taču visizsmeļošākais un konkrētākais, manuprāt, ir Ulda Neiburga, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieka darbs (šiten). Katrs, protams, var palasīties pats, taču tā kā labi zināms, ka interneta paaudzei ir aizvien grūtāk lasīt garus tekstus, lūk, kopsavilkums.
Dienu izvēlējās organizācija Daugavas vanagi 7 gadus pēc kara beigām, lai atzīmētu latviešu leģiona dienu. Galvenais arguments – šajā datumā norisinājās cīņas par pozīcijām netālu no Latvijas austrumu robežas (Krievijas teritorijā). Īpašā pazīme – šīs bija vienīgās kaujas, kurās abas latviešu divīzijas cīnījās kopā turklāt latviešu virsnieku vadībā.
Cīņu rezultāts 16.-18. martā bija pozitīvs, tomēr, kā noptotams, – ne ilgstoši, jo 8 dienas vēlāk (26. martā) sākās padomju pretuzbrukums, un liela fiziskā pārspēka priekšā pozīcijas tika atdotas. Rezultātā ap 2000 kritušo latviešu rindās.
Japānā šobrīd risinās reāls izdzīvošanas šovs, ‘nieka’ 8.9 balles zemestrīce apgriezusi daudz lietu – tai skaitā burtiski – kājām gaisā, bet es tikmēr pārslēdzu uz TV6 – Simpsoni sākas, kā nekā… Mūsdienu tehnoloģijas ārkārtīgi pasauli satuvina, taču laikam tas tikai tā, ziņas, galvas nogrozīšana un nopūta, ka biržas tagad satrakosies un, nez, varbū atkal kaut kas paliks dārgāks. Vismaz cilvēka vulgaris līmenī. Ko lai dara…
Teikšu kā ir – šis bija jau otrais šī gada izskrējiens svaigā gaisā, un, ja godīgi, ari otrais, ko vispār par tādu varētu saukt. Nav gluži tā, ka bez tā nevarētu dzīvot, bet gribas kaut kā vairāk pakustēties, gan ari jāsāk riktēties uz maija maratonu. Pusmaratonu, ja gribam būt pavisam precīzi.
Pirmais izskrējiens (jo 3km par nopietnu skrējienu tomēr negribas saukt) bija vakarā, tāpēc jo interesantāk bija rīta pasākums. Atzīšos – patika labāk. Vairāk gaismas, mazāk auto, svaigāks gaiss.
Vēl kāda lieta – kādu laiku atpakaļ pats biju sagribējis daļēji privātiem nolūkiem tādu lietu/vietu, kur uzskaitīt skrējienus, braucienus – vienā vārdā, fiziskos treniņus. Toreiz tālāk par funktierēšanu netiku, bet izrādās neba nu es vienīgias – ir uzradīts tāds http://www.endomondo.com, kur tieši tas ari notiek. Vari sakrāmēt pats savus un pablenzt uz draugu vai kaut visas pasaules (cik nu tur ir sareģistrējušies) aktivitātēm. Kas to dara pavisam vieglu un feinu – ja ir pie rokas kāds no telefoniem, kuri atbalsta GPS un kurus atzīst pats endomondo – tad viss treniņš ierakstās telefonā un uzlādējas internetā. Ja nu gribas pavisam izvirtības, tad var vēl atrast kādu no aparātiem, kurš tam visam var vēl pievienot ari sirds monitorēšanu 
p.s. bildīte no http://fitnessgurunyc.com/2010/04/the-runners-abcs/ (kurš gan jau nočiepis vēl kaut kur citur)
Atradu Rīgā HDMI kabeli par 16 latiem (droši vien zelta), nopirku Igaunijā par 5 EUR
(droši vien nebija zelta) un mājās, pēc nedaudz jau nikniem pūliņiem iedabūt vada galu ligzdā, konstatēju, ka manai datorei tomēr nav HDMI, bet gan mistisks ‘DisplayPort’… tehnoloģijas attīstās reizēm nejēdzīgā ātrumā.
Var, protams, izlobīt ari kādu labo ziņu – esmu uzzinājis par jaunu ‘zvēru’ vārdā DisplayPort 😉
Nupat dzirdēju it kā parastu frāzi, taču situācijas spārnotu…
Brīdī, kad kāds tev jautā – kā lai es to izdaru?!?!, ļoti eleganta atbilde ir: “Es ticu, ka Tu esi radošs! Noteikti izdomāsi!”
Ideāli piemērota dažādām situācijām, sākot no ikdienas apkārtējo jautājumiem, līdz pat slinko darbinieku gaudām 😉
Labrīt!
Kādu rītu, precīzāk, pirmdien, vizinoties auto, apspriedos pats ar sevi par datuma nozīmību. Kā nekā, pirmdien bija atkal viens no ‘maģiskajiem’ datumiem – 01.11.10, ja gadu raksta diviem cipariem.
Cilvēki, īpaši numeroloģijas fani, piešķir ārkārtīgu nozīmi skaitļiem un cipariem, tai skaitā datumiem. Tajā pašā laikā datums, cik novērots, ir cilvēka noteikta dienu numerācija, lai nesajuktu visi lidmašīnu grafiki, atvaļinājumu plānošana, neaizmirstos draudzenes dzimšanas diena vai, galu galā, varētu pateikt, cik ilgi var piena paku ledusskapī uzglabāt… Protams, tas tā – ironizējot. Taču doma nemainās – cilvēks pēc sava prāta izlēmis, ka tagad sāksim datumu skaitīt no šodienas un viss. Tas liek aizdomāties, varēja taču kalendāra pirmo dienu noteikt vienu dienu uz priekšu vai atpakaļ. Un tad ari visi dzimšanas datumu cipari būtu citādi…
Nākamā doma – mēs, Rietumu civilizācijā, dzīvojam saskaņā ar Gregora kalendāru. Kas būtu, ja dzīvotu vēl aizvien pēc Jūlija kalendāra? Tālāk, izrādās pastāv vēl Armēņu kalendārs, nākamie ir vīriņi (ari sieviņas, protams), kas tic, ka šobrīd ir 1431. gads. Un viņi nebūt nav aizkavējušies pagātnē vai kā citādi viduslaikus pārstāvoši, vienkārši viņiem pie sienas ir Hidžrī jeb Islāma kalendārs… Kur nu vēl Etiopiešu kalendārs un visi pārējie.
Tajā pašā laikā ir, protams, nozīme ikdienai – es, piemēram, sliecos piekrist uzskatam, ka zemapziņa uztver un uzkrāj vibrācijas, kas ir visapkārt, tai skaitā vārda vibrāciju, kurā visi Tev sauc… Pieļauju, ka līdzīgs efekts varētu būt ari kalendāram – datums tomēr tiek piesaukts nepārtraukti, un varbūt tiešām atstāj kādu ietekmi, mums pat īpaši nemanot. Tomēr tādā gadījumā, pirms klasificēt cilvēku kā ‘astoņnieku’, ‘trijnieku’ vai kā nu citādi, jāpaokšķerē – kādā režīmā viņam kalendārs ieregulēts 😉
Labrīt!
Interesanti – ja no rīta izbrauc ar velo, tad vakarā ir daudz laika citām blēņām. Piemēram, skatīties futbolu 😀 Bet ja nopietnāk, tad ir kaudze citu darīšanu ari…
Pašlaik studēju vienu grāmatu, kura saucas ‘The end of overeating’. Viens vīrs klāsta, ar atsaucēm uz dažādiem pētījumiem, kas tad īsti ir tas spēks, kas burtiski LIEK ēst un ēst, un ēst. Izrādās, ka zināmās proporcijās esoši tauki, sāls un cukurs iedarbojas uz smadzenēm līdzīgi kā narkotikas, radot zināma veida atkarību. Un tad cilvēkam ir ārkārtīgi grūti nomākt dziņu pēc konkrētā ēdiena, kurš ir iesakņojies gandrīz beznosacījuma refleksa līmenī…
Diezgan interesanti, jo tas nozīmē, ka savā ziņā pārtikas ražotāji, faktiski, līdzīgi kā tiek apvainoti farmācijas giganti, rada ēdienu, kuru cilvēkam nemaz nevajag, taču ar viltīgiem un, cerams, neapzinātiem paņēmieniem liek tomēr gribēt un pirkt. Turklāt šī tauku, cukura un sāls kombinācija ari nekā nebūtu klasificējama kā veselīga uztura iezīme. Pavisam agresīvi izsakoties, varētu to pat nosaukt par lēnas iedarbības indi 😉
Nu ko, viena vakara secinājumam nav slikti… eju skatīties futbolu. Uzliku uz neizšķirtu… 🙂
p.s. bilde no http://www.australia2018-2022.com.au/williamsor