Labrīt!

Uh… kas var būt labāk kā redzēt aiz loga lielas – jāatzīst, nu jau ne tik lēnas kā pirmāk, bet tomēr – sniegpārslas un klausīties šo:

“Dzive Bez Apstajas (Acoustic – R.A.P. Un Igo Pied. Ievai Ke”

Gan jāatzīst – nav ne jausmas, kas slēpjas zem “Ieva Ke”, taču skan ne mazāk burvīgi, vienā setā izraujot no biroja ikdienišķuma un perfekti iederoties Ziemassvētku/Jaunā Gada komercializācijas maratona pusceļā, liekot nedaudz aizdomāties par gandrīz jau kaulos iezīdušos mietpilsonisko dzīves ritumu…

nu ko, priekā – svētki turpinās!! 😀

p.s. turpinot muzikālo tēmu – tieši šorīt, dzerot rīta kafiju, redzēju šo pašu gabalu iekš LMK un varu pateikt priekšā – tā Ieva Ke ir tīri glīta 😉

heh, labrīt!!! 🙂

kādu laiku bija ķibeles ar tehniski normatīvo izpildījumu, bet nu viss ir atpakaļ un – PRIECĪGI 😉

p.s. cepam (un dažas piededzinām) piparkūkas!! 🙂

Labrīt vēlreiz!

Esmu nonācis pie interesanta secinājuma, kuru varētu pat nosaukt par ‘piektā stāva divkāpienu sindromu’. Respektīvi, kāpjot pa trepēm līdz piektajam stāvam jau iestājas zināms nogurums (ko nu tur liegties un izlikties neredzam skarbo patiesību par faktisko fizisko formu 😀 ).

Kā zināms, kāpt var ar standarta soļiem – pa vienam pakāpienam, bet var arī kāpt ar skolas puikas piegājienu – pa diviem pakāpieniem uzreiz. Un interesanti, bet fakts – esmu secinājis, ka vismaz man pašam, labāk ir kāpt pa diviem uzreiz – līdz piektajam stāvam tieku ātrāk (kas nepārsteidz), turklāt arī aizelsiens un muskuļu karstums ikros ir mazāks, nekā pielietojot standarta kāpšanas tehnoloģiju (kas nedaudz pārsteidz)! Bet varbūt tas tik mans tāds novērojums…

Nu ko, tas nozīmē, nav ko marinēt, vajag tik kāpt! 😉

Labrīt!

Tātad mīti. Pats vārds cēlies no sengrieķu ‘mythos’ – izdomājums, nostāsts, kas neatbilst patiesībai.

Kamēr biju gājējs parastais, kurš vazājās pa ielām, bija izveidojies zināms priekšstats par autovadītājiem, kuri reti pievērš uzmanību peļķēm ielas malā, daudz nepiedomājot vai viņa automašīnas riteņa ietekmē kāda slapja un ne pārāk tīra substance netiks izkustināta no miera stāvokļa pietiekami strauji, lai uz brīdi pārvarētu mūsu planētas gravitātes spēkus, bet tad, gluži kā students pēc saņemtās stipendijas notriekšanas pirmajā nedēļas nogalē, atkal atskārstu savu vietu noteiktajā lietu kārtībā un, tomēr pakļaujoties tai pašai gravitātei, nosēstos uz kāda (reizēm – pat balta) mēteļa vai cita apģērba gabala!

Tātad mīts nr.1 – šoferīšiem (nu labi, varbūt ne visiem, bet vienai daļai noteikti) ir pilnīgi pofik peļķes ielas malā un viņus pilnīgi nesatrauc vai ielas malā ir kāds gājējs!

Tā kā pēdējā laikā iznācis pavizināties pa Rīgas ne pārāk sausajām ielām, teikšu kā ir – tās peļķes pat pamanīt nevar, kur nu vēl apbraukt gājējiem saudzīgā režīmā… nu, izmēģiniet paši, ja neticat 😉

Manuprāt, vajadzētu jautāt – kas un kādā veidā pieņem lietošanā brauktuvju remontdarbus ar tik neatbilstošu ūdens ‘notek-sistēmu’, kura atļauj tādām peļķēm veidoties uz braucamās daļas?!?!

Nākamais. Ir tāda lieta kā miglas lukturis auto aizmugurē – nupat jau gandrīz vai katrai bundžai uz četriem ripuļiem, ir ne tikai šis apgaismes ķermenis, bet arī podziņa, slēdzītis vai kāds cits anapurķis, ar kura palīdzību var ieslēgt šo ierīci. Jā ieslēgt. ‘Varētu domāt, ka arī izslēgt!’ kāds varētu izsaukties, tad šeit atrodams arī mīts nr.2 – ir daļa autovadītāju, kuri uzskata, ka miglas lukturi var tikai ieslēgt. Turklāt to var un VAJAG ieslēgt pie pat vismazākajām miglas pazīmēm tuvākā kilometra rādiusā.

Mīts? Nu nezinu. Gandrīz katru reizi, kad izdodas izrauties ārpus Rīgas un ir bijušas kaut mazākā miglas pazīmes, vienmēr ir kāds miglas ērglis, kurš dragā kā tāds pērnais lakstu gailis lepni sacēlis seksti, tas ir – ar ieslēgtu sarkano lukturi! Īpaši kaitinoši tas var izvērsties tāda sīka lietutiņa apstākļos, kad arī mitrums no ceļa tiek uzrauts gaisā – tad niknais miglas lukturis atspoguļojas katrā ūdens pilītē, radot sarkanas salūta raķetes efektu visa brauciena garumā…

Tālāk. Zinu, ka virsrakstā minēts ‘divi mīti’, bet ko tur – ja reiz maisam gals atraisījies, tad apstāties pie ‘divi’ būtu gandrīz vai tāds pats grēks, kā nepiedāvāt paciņu ibumetīna meitenei, kura nupat izteikusi maģisko frāzi par konkrēto vakaru un galvas sāpēm, ietverot ‘tagad nē’ frāzi 😉

Tātad mīts nr.3 – mūsu valstī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām neklājas pārāk labi, viņiem ir grūtības ar iztikas līdzekļiem, kur nu vēl domāt par motorizēto transportu vai par iepirkšanos lielveikalos.

Mīts, kāds varētu jautāt? Jā, es apgalvošu un ieteikšu pavērot lielveikalu stāvvietu vietas, virs kurām rotājas zīme ar cilvēciņa siluetu ratiņkrēslā! 😀 Bet varbūt tie ir mentālie vājinieki, kuri tur sastājas… tas tad visu izskaidro 😉

p.s. starp citu, gadījumā ja kādam nav īpaši silts, tad neiesaku, pat ar lielu azartu un enerģisku piegājienu, likvidēt ceturtdaļu saldējuma pakas siltuma meklējumos… nepalīdzēs… 😛

Labrīt!

Ir pāris neizbēgamas lietas dzīvē. Viena no tām – agrāk vai vēlāk un vairāk vai mazāk, – bet gribas ēst. Tā kā ir nācies piedzimt tur un tad, kad tas ir izdevies – pārsvarā ēdamais jāgādā pašam, turklāt nevis rudenī, novācot pavasarī sēto un stādīto, bet gan salasot to veikala plauktiņos 😀

Kā gandrīz katrs no mums droši vien, esmu sastapies ar nolāpīto rindu un burzmas problēmu, īpaši svētdienas (kā, piemēram, šodien) vakaros, kad visi masveidā attopas, ka pēc vētrainās brīvdienu uzdzīves ledusskapis ir iztukšīts, un tad nu metas celt Latvijas IKP ar savu maciņu starpniecību! Gan ne tajā uz-ilgtspējīgu-ekonomiku-visvairāk-vērstajā-segmentā, respektīvi, mazumtirdzniecībā, bet nu tomēr.

Apsverot iepriekš aprakstīto problēm-situāciju un laiski blenžot zilajā (nez no kurienes šis salīdzinājums, bet tāds nu ir folklorizējies) TV ekrānā, pēkšņi radās ģeniāla doma. Doma, kurai dzirksteli aizšķīla paziņojums raidījumā Zelta vilnis (ja nekļūdos – kā jau teicu, blenzu laiski :D) – izrādās, ka par spīti publikas nievām un brāķējumiem, zvaigžņotie šovi var lepoties ar visplašāko auditoriju. Tad nu saskaitot 2 ar 3, iznāca – lai nu kad, bet šova raidlaikā pat visnegausīgākais vidēji aritmētiskais mazumtirdzniecības sektora attīstības veicinātājas un patēriņa kredītu izmantotājs būs piekalts pie TV ekrāna, vienā rokā sažņaudzis kādu sakaru līdzekli, lai varētu izveikt tik ļoti būtisko balsojumu, kamēr ar otru, visticamāk, štopēs ģīmī kādu drīzāk jau mazāk, nekā augstāk-vērtīgu pārtikas vienību 🙂

Ko lai saka – bez liela iespringuma ideja tika pārbaudīta, un – simtprocentīgi attaisnojās. rimītis – pilnīgi tukšs, dažas kasieres pat garlaikojās! Fantastiski! Ar nepacietību gaidu nākamo – ‘dari to ar zvaigzni’ pasākumu!!! 😀 😉

Labrīt!

Atzīšos – es vēroju veselus divus seriālus no dažādo televīziju piedāvātā mērenā klāsta. Viens, no kuriem, ir seriāls, kurš pilnīgi latviskojot būtu saucams, kā ‘ārsts Māja’ jebšu Dr.House. Minētais fakts pats par sevi ne ar ko nebūtu tik ievērojams, lai būtu ierakstāms kaut šīs lapiņas apakšpusē, ja vien nenovestu pie nākamā – manuprāt, nedaudz, bet tomēr, ievērojamāka fakta.

Tātad, vērojot jau pieminēto seriālu kā nelāgs, bet nenovēršams blakus efekts ir reklāmas, kurās cita starpā tiek reklamēta arī pati konkrētā televīzija (nedaudz atsauc atmiņā folkloru par suni, suņa asti un citām lietām 😀 ) Tajās manu parasti pret reklāmām skeptiski nevērīgo skatu piesaistīja dziesmiņa, kuru izpilda šis pats ‘ārsts Māja’, no kuras iesākumā saklausīju tikai ‘politicians change, but they’re never gonna change that’. Ar to izrādās pietika, lai ar gādīgā onkuļa google palīdzību izdotos atrast pilno versiju gan tekstam, gan arī iespēju ‘iegultot’ uzskates materiālu

Divu vārdu sakot: burvīgs gabals! Spriediet paši:

(no: http://www.snotr.com/video/347).

p.s. pilnais teksts:

Hugh Laurie: This is a protest song. [ blows on a harmonica attached to his neck ]

[ singing ]

“Well, the poor keep getting hungry, and the rich keep getting fat
Politicians change, but they’re never gonna change that.
Girl, we got the answer, it’s so easy you won’t believe
All we gotta do is.. [ mumbles incoherently ]

Well, the winds of war are blowin’, and the tide is comin’ in
Don’t you be hopin’ for the good times, because the good times have already been.
But, girl, we got the answer, it’s so easy you won’t believe
All we gotta do is.. [ mumbles incoherently ]

It’s so easy, to see
If only they’d listen, to you and me.
We got to.. [ mumbles incoherently ] as fast as we can
We got to.. [ mumbles incoherently ] every woman, every man
We got to.. [ mumbles incoherently ] time after time
We got to.. [ mumbles incoherently ] vodka and lime.

Well, the world is gettin’ weary, and it wants to go to bed
Everybody’s dyin’, except the ones who are already dead.
Girl, we got the answer, starin’ us right in the face
All we gotta do is
All we gotta do is
All we gotta do is.”

[ pauses, then blows on the harmonica and finishes ]
[ the audience cheers wildly ]

Hugh Laurie: Thank you.

(no: http://snltranscripts.jt.org/06/06dprotest.phtml)

Labrīt!

Kā jau pārdzīvoju kādu brīdi atpakaļ (šiten te), RIMI dārzeņu plauktos man kā uzticīgajam klienta tiek piedāvāta izvēle tikai no 2.šķiras produktiem. Tobish, vai nu uzskata mani par otrās šķiras pircēju vai arī atzīstas, ka ir otrās šķiras veikals.

Vakar gadījās, tā teikt, atkal iegriezties iekš to RIMI, un sapratu, ja reiz pateikts A, tad jāsaka ari B – citiem vārdiem, no RIMI plauktiņiem, glīti rindiņās salikti uz mani smaidīgi veras tomātsarkani (diez, kādā tad vēl krāsā tie varētu būt? 😀 ) 1.šķiras tomāti, turklāt – vietējie!!

Nu ko, vai tad tas nav – nedēļas dubultprieks!! (ja vien tāda kategorija būtu ieviesusies 😀 )

Labrīt!

Ir tāda lieta kā inflācija mūsu valstī. Tā nevienam īsti nepatīk, tādēļ mūsu viedie pirms kāda laika ieviesa inflācijas apkarošanas mega plānu (kurš gan ne sevišķi veiksmīgi nes rezultātus, bet tas cits stāsts). Viena no plāna sadaļām vērsta uz patēriņa ierobežošanu, tai skaitā – kreditēšanas samazināšanu. Tas tā – vārdos.

Darbos – nonāca manās rokās no vienas cienījamas bankas sūtīta vēstule personai, kuras alga uz papīra ir 180 naudiņas mēnesī. Tālāk būs citāti no vēstules ar dažiem maniem komentāriem.

Tātad ievadā tiek izmesta makšķerīte:

‘Varbūt ir plānots neliels atvaļinājums, istabas remonts, patīkams pārsteigums mājiniekiem, varbūt jau sen ir noskatīta kāda dāvana sev…?’

Nu, gandrīz sanāk – ja pirmāk par kādu pirkumu bija doma – nu nav jau tā, ka ļoti vajag, nav arī tādu brīvu līdzekļu – respektīvi lieta nav tiešām nepieciešama, tad tagad gandrīz grēks no tās atteikties.

Tālāk seko smagā artilērija:

‘(..) piedāvājam noformēt kredītkarti, tā iegūstot (..) īstermiņa aizdevuma limitu līdz Ls 570’

Nedaudz parēķinot, man sanāk, ka pie algas ~140 naudiņas uz rokas piedāvā ērti, ātri un bez liekām sāpēm ielīst parādos līdz 570 baksīšiem – lai to atdotu nieka 4 mēneši nevar ne ēst, ne dzert, ne cauru zeķi nopirkt!

Diez kā to citādi lai nosauc, ja ne par vilināšanu procentu tīklos, īpaši jau ņemot vērā, ka neviens vārds netiek minēts par % likmi. Pēc banku mājas lapās atrodamās informācijas – procenti latos mērāmi ~20% gadā. Vājprāts, ņemot vērā, ka maksimālie depozītu procenti, kādu piedāvā, ir 10% gadā!!

Labrīt!

Šorīt vēlējos noskaidrot, kas tad jauns atgadījies pasaulē. Ieštepselēju delfus un, cita starpā, uzdūros ziņai par Francijas futbola izlasi, kas devusies uz Fēru salām, bet nesekmīgi – laika apstākļu dēļ.

Nosaukums mani saintriģēja, jo līdz šim dzīvoju pārliecībā vēl no vidusskolas ģeogrāfijas kursa, ka ir tāda lieta kā Farēru salas. Taču, kamēr viena rociņa atvēzējās jau rakstīt kritisku komentāru par delfinārija rakstītājiem, ar otru izlēmu parakāties googles onkuļa zināšanu atvilktnītēs. Un še ku reku – uzdūros dokumentam (šitādam) ), kur skaidri un gaiši rakstīts – ‘Fēru salas’. Turklāt piekrāmēta atsauce uz ‘dāņu īpašvārdu atveides noteikumiem (R.: “Norden AB”, 2003)’. Nu ko tur – noteikumus neesmu studējis (arī negrasos kaut kā), tad nu jātic būtu.

Bet mierā jau nelikos. Sainteresēja, kas labs varbūt ierakstīts šajā dokumentā par Islandes pārveidošanu par Īslandi. Un, protams, – ir arī! Atrodams arī komentārs: ‘Precīzāk atbilst nosaukuma izrunai un rakstībai oriģinālvalodā.’

Pat neņemot vērā radio SWH dzirdēto sporta reportiera teikto (mūsu futbolisti kā reizi šovakar mēģinās samočīt kādus golus iekš ‘ledus zemes’ vīru vārtiem), ka vietējie nebūt nevelk garumā savas zemes pirmo burtu, radās pārdomas – vai mūsu valodas vārdiem būtu jālokas pakaļ citu tautu runātājiem? Vāciju arī varbūt tomēr labāk dēvēt par Doičlandi – arī ‘precīzāk atbilst nosaukuma izrunai un rakstībai oriģinālvalodā.’

Bet varbūt tomēr kaut kā komandējumi uz ārvalstīm ir jāattaisno – atbrauc atpakaļ, ieraksti komandējuma atskaitē, kā tagad latviski pareizāk būs jāraksta kāds vārds un brauc kaut vai uz Mezopotāmiju vai Seišelu salām (arī tās, redz, agrāk sauca par Seišeļu salām) 😀

Es gandrīz palēcos no sajūsmas un tās prieka pilnās cēluma apziņas, ka mūsu galvaspilsētā ir tik gudri, prātīgi un visādi citādi cildeni vadoņi, ar kuriem bez bažu tapt izsmietam varu lielīties jebkuram Eiropas vai citas draudzīgās valsts pilsonim, sist pie krūts un teikt ka par mani stāv un krīt, domā par manu labklājību un visādi citādi rūpējas, risinot visas problēmas pēc kārtas! Es teicu – risinot? Piedodiet, īstais vārds būtu – ATRISINOT!

Labi, skaidrs, ka tā ir ironija J Turklāt nedaudz žultaina. Bet padomājiet paši – pats vadonis pilnā nopietnībā iesaka galvaspilsētas satiksmes problēmas risināt – aizliedzot iebraukt Rīgā auto ar nepāra pēdējo ciparu numura zīmē pāra datumos un otrādi (tādejādi spiežot vienu daļu iegādāties vēl vienu auto, otru daļu sūdzēt tiesā par diskrimināciju); kā arī – atļaut Rīgā bez maksas iebraukt tikai Rīgas iedzīvotājiem (tā atkal riskējot ieberzties ar naidu no valsts iestāžu apmeklētāju puses, kuri ne jau aiz laba prāta stumjas pa ‘ūdensgalvas’ ielām).

Iesākumā domāju, nu ko, cilvēks imitē darbību, tad nu gvelž visu, kas pirmais iešaujas prātā. Kam negadās…

Tagad klausos, ir vēl viens gudrinieks – vice-gudrā-galva. Izrādās – nepieciešams daļu dienas darbu pārcelt uz nakti. Iesākumā doma ideāla – skaidrs, ka pārceļot daļu no transporta plūsmas uz mazāk noslogotām stundām, atrisinātos liela daļa problēmu, tik tālu vice-gudrā-galva funktierē pareizi. Bet tieši tikpat pareizi, atļaušos piebilst, cik pareizi ir mēģināt meklēt atslēgu peļķē zem laternas, jo tur ir gaišāk, nevis aiz stūra, kur atslēga patiešām izkrita.

Kā tad šis domā – veikalā preču piegādātājs pats sakrāmēs visu noliktavas plauktos? Vai acīmredzot būs tomēr nepieciešams vēl kāds lieks darbinieks – acīmredzot, keks tiek neģēlīgi maldināts par darbaspēka pietiekamības stāvokli, inflācijas apkarošanas plāniem, darba samaksas kārtību par nakts stundām un citām lietām.

Bet visvairāk uzvilkos, par faktu, ka mērs, vice mērs, visi Satiksmes un visu citu departamentu darboņi šādā veidā vicinot spalvas, lai tik izskatītos pēc darbības, apēd nodokļu naudiņu – ienākuma nodokli taču saņem tieši pašvaldība, kurā esmu reģistrēts. Un cipars varbūt nav mega, bet nav arī nekāds mazais – to redzu katru mēnesi savā algas lapiņā!!!

Velns, tad attapos – labi, ka MANS nodoklis netiek Rīgas liekēžu nagos!!! 😀