labrit!

manuprat, vislielakas problemas rodas no stagnacijas. piemers, kadu laicinu tuseju pa svaru zali. un tad viena bridi sapratu, ka esmu laimigi uzsedies uz viena ‘svara’, kuru ta ari cilaju katru reizi. un – varen apmierinats!! bet tas tacu isteniba ir tada reala stulbiba – dinamikas ta nav, attistibas ta nav…

iedzilinoties vairāk – šī pati štellīte un princips attiecas uz da jebkuru dzīves sfēru (arī blogosfēru 😉 ). tā ja.

desp.

… bet es sēžu (vienkārši – pie galda, ne jau tā kā kāds uzreiz padomā 😉 ), man priekšā ir (bez datores, protams) vīna glāze… gan pusizdzerta, bet tomēr!, un pats galvenais – BIEZPIENA MASA AR ROZĪNĒM!!!

kas var būt labāks par šo!!!! 😀 😀

labrīt!

šodien neko daudz nesaspringstot aizbraucu pusdienās. tā kā jau paņēmu ēdamo, sēžu, ēdu un tad saprotu – pašu labāko ēdamo esmu palaidis garām – veseli divi gigabaiti pankūku… ;D

p.s. Un es taču iemācēju ielikt BILDI!!! 😀

Labrit!

Šodien sēdēju un gaidīju, kad pienāks mana kārta. Kārta sēsties iekš to krēslu, kuram pretim lūkojas viena liela acs (saukta arī par lampu), lai tas divkājainis, kurš tērpies baltā uzsvārcī un sēž balkus ‘manam’ krēslam, varētu ar spogulīti un urķīti parakņāties pa manu ‘maizes maltuvi’ vai tautā sauktu – ‘hleborezku’… nu, citiem vārdiem – biju pie zobārsta 😀

Piedzīvojums pats par sevi pozitīvs – tante paziņoja, ka labu ziņu viņai neesot, jo labot nekas nav jālabo! Ņemot vērā, ka savā mūžā pirmoreiz pie zubņika biju pirms 12 gadiem (tad man sablombēja 1), nākamā bija pirms 4 gadiem (tad arī sablombēja 1 – iespējams, tikai tāpēc, ka kaut ko vajadzēja blombēt 😀 ) un tad – šodien, kopsummā nav par ko sūdzēties! 😉

bet – virsrakstā taču rakstīts ‘tas kurš mērfijs :)’… pacietību, dārgais lasītāj! 😀

tātad – sēžu un gaidu, līdz beigs urbt to, kura pirms manis… (pareizāk gan – ‘beigs urbt TAI, kura pirms manis… – bet kurš gan te ņemas:)  ). Atnāk kundzīte, kurai pieraksts pēc manis, apsēžas aiz stūra uz dīvāniņa, izvelk tālredzīgi sagatavoto avīzi un sāk lasīt. To manot, reģistratūras kundzīte – hop, hop klāt un stāsta – ‘labprāt ieslēgtu gaismu, bet tā gaisma, redz, raustoties – ka tā būšot vēl sliktāk…’.

nu, rezultātā abas vienojas izmēģināt – ja raustās, varot taču (loģiski) – izslēgt. sacīts darīts – reģistrētājmeitene ieslēdz un stāv, skatās. lampa, protams, iedegas un – raustas. tomēr – raustīšanās mitējas… un, šķiet, šoreiz lampa pildīs savu uzdevumu kā nākas. Un – reģistrētāj kundzīte dodas savās gaitās.

BET TAD – no stūra izlec tas, kurš  mērfij, un – tiklīdz reģistrētājkundze aiz stūra – šis sāk to lampu raustīt uz vella paraušanu!!! 😀

.

.

īstenībā jau sīkums – taču arī ikdienā var atrast par ko tā veselīgi, pozitīvi un no sirds iesmiet 😀

(uz to arī iedzeram?!?! ;D )

bumbieris vai tomāts, bet rociņas par īsām – mēģināju iečibināt bildi iekš raksta… un – ne plika suņa s#da neizdevās… 🙁

bet nekas – nāks jauna diena nāks jauns padoms 😀

labrit!

šodien noblenzu eragonu – filma tāda, samērā jauna. pēc apraksta un treilera likās – vajadzētu būt kam interesantam.

faktiskais iespaids – ee… sviests!! nu, labi. nedaudz varbūt pārspīlēju, bet

– sižets: vienā līnijā, iepriekšparedzams.

– message – arī nekāds īpašais: labie uzvar 😀

– varoņu ieguldījums: iet un močī saskaņā ar scenāriju.

Salīdzinājumam – nesen redzēju vēlreiz Braveheart. Tur, manā skatījumā, gandrīz katra atsevišķa epizode (piem., kadrs, kurā Gibsons pēc lielās zaudētās kaujas dzenas pakaļ angļu karalim, kuru aizstāvēt paliek skotu vadonis Brūss, un Gibsons, norāvis Brūsam ķiveri, atsēžas zemē pilnīgā šokā… vot tur bija pārdzīvojuma moments!!!) ir smagāka un vērtīgāka par šito gabalu…

Nu, īsāk sakot, nekas īpašs…