Labrīt vēlreiz!

Esmu nonācis pie interesanta secinājuma, kuru varētu pat nosaukt par ‘piektā stāva divkāpienu sindromu’. Respektīvi, kāpjot pa trepēm līdz piektajam stāvam jau iestājas zināms nogurums (ko nu tur liegties un izlikties neredzam skarbo patiesību par faktisko fizisko formu 😀 ).

Kā zināms, kāpt var ar standarta soļiem – pa vienam pakāpienam, bet var arī kāpt ar skolas puikas piegājienu – pa diviem pakāpieniem uzreiz. Un interesanti, bet fakts – esmu secinājis, ka vismaz man pašam, labāk ir kāpt pa diviem uzreiz – līdz piektajam stāvam tieku ātrāk (kas nepārsteidz), turklāt arī aizelsiens un muskuļu karstums ikros ir mazāks, nekā pielietojot standarta kāpšanas tehnoloģiju (kas nedaudz pārsteidz)! Bet varbūt tas tik mans tāds novērojums…

Nu ko, tas nozīmē, nav ko marinēt, vajag tik kāpt! 😉

Labrīt!

Tātad mīti. Pats vārds cēlies no sengrieķu ‘mythos’ – izdomājums, nostāsts, kas neatbilst patiesībai.

Kamēr biju gājējs parastais, kurš vazājās pa ielām, bija izveidojies zināms priekšstats par autovadītājiem, kuri reti pievērš uzmanību peļķēm ielas malā, daudz nepiedomājot vai viņa automašīnas riteņa ietekmē kāda slapja un ne pārāk tīra substance netiks izkustināta no miera stāvokļa pietiekami strauji, lai uz brīdi pārvarētu mūsu planētas gravitātes spēkus, bet tad, gluži kā students pēc saņemtās stipendijas notriekšanas pirmajā nedēļas nogalē, atkal atskārstu savu vietu noteiktajā lietu kārtībā un, tomēr pakļaujoties tai pašai gravitātei, nosēstos uz kāda (reizēm – pat balta) mēteļa vai cita apģērba gabala!

Tātad mīts nr.1 – šoferīšiem (nu labi, varbūt ne visiem, bet vienai daļai noteikti) ir pilnīgi pofik peļķes ielas malā un viņus pilnīgi nesatrauc vai ielas malā ir kāds gājējs!

Tā kā pēdējā laikā iznācis pavizināties pa Rīgas ne pārāk sausajām ielām, teikšu kā ir – tās peļķes pat pamanīt nevar, kur nu vēl apbraukt gājējiem saudzīgā režīmā… nu, izmēģiniet paši, ja neticat 😉

Manuprāt, vajadzētu jautāt – kas un kādā veidā pieņem lietošanā brauktuvju remontdarbus ar tik neatbilstošu ūdens ‘notek-sistēmu’, kura atļauj tādām peļķēm veidoties uz braucamās daļas?!?!

Nākamais. Ir tāda lieta kā miglas lukturis auto aizmugurē – nupat jau gandrīz vai katrai bundžai uz četriem ripuļiem, ir ne tikai šis apgaismes ķermenis, bet arī podziņa, slēdzītis vai kāds cits anapurķis, ar kura palīdzību var ieslēgt šo ierīci. Jā ieslēgt. ‘Varētu domāt, ka arī izslēgt!’ kāds varētu izsaukties, tad šeit atrodams arī mīts nr.2 – ir daļa autovadītāju, kuri uzskata, ka miglas lukturi var tikai ieslēgt. Turklāt to var un VAJAG ieslēgt pie pat vismazākajām miglas pazīmēm tuvākā kilometra rādiusā.

Mīts? Nu nezinu. Gandrīz katru reizi, kad izdodas izrauties ārpus Rīgas un ir bijušas kaut mazākā miglas pazīmes, vienmēr ir kāds miglas ērglis, kurš dragā kā tāds pērnais lakstu gailis lepni sacēlis seksti, tas ir – ar ieslēgtu sarkano lukturi! Īpaši kaitinoši tas var izvērsties tāda sīka lietutiņa apstākļos, kad arī mitrums no ceļa tiek uzrauts gaisā – tad niknais miglas lukturis atspoguļojas katrā ūdens pilītē, radot sarkanas salūta raķetes efektu visa brauciena garumā…

Tālāk. Zinu, ka virsrakstā minēts ‘divi mīti’, bet ko tur – ja reiz maisam gals atraisījies, tad apstāties pie ‘divi’ būtu gandrīz vai tāds pats grēks, kā nepiedāvāt paciņu ibumetīna meitenei, kura nupat izteikusi maģisko frāzi par konkrēto vakaru un galvas sāpēm, ietverot ‘tagad nē’ frāzi 😉

Tātad mīts nr.3 – mūsu valstī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām neklājas pārāk labi, viņiem ir grūtības ar iztikas līdzekļiem, kur nu vēl domāt par motorizēto transportu vai par iepirkšanos lielveikalos.

Mīts, kāds varētu jautāt? Jā, es apgalvošu un ieteikšu pavērot lielveikalu stāvvietu vietas, virs kurām rotājas zīme ar cilvēciņa siluetu ratiņkrēslā! 😀 Bet varbūt tie ir mentālie vājinieki, kuri tur sastājas… tas tad visu izskaidro 😉

p.s. starp citu, gadījumā ja kādam nav īpaši silts, tad neiesaku, pat ar lielu azartu un enerģisku piegājienu, likvidēt ceturtdaļu saldējuma pakas siltuma meklējumos… nepalīdzēs… 😛

Labrīt!

Ir pāris neizbēgamas lietas dzīvē. Viena no tām – agrāk vai vēlāk un vairāk vai mazāk, – bet gribas ēst. Tā kā ir nācies piedzimt tur un tad, kad tas ir izdevies – pārsvarā ēdamais jāgādā pašam, turklāt nevis rudenī, novācot pavasarī sēto un stādīto, bet gan salasot to veikala plauktiņos 😀

Kā gandrīz katrs no mums droši vien, esmu sastapies ar nolāpīto rindu un burzmas problēmu, īpaši svētdienas (kā, piemēram, šodien) vakaros, kad visi masveidā attopas, ka pēc vētrainās brīvdienu uzdzīves ledusskapis ir iztukšīts, un tad nu metas celt Latvijas IKP ar savu maciņu starpniecību! Gan ne tajā uz-ilgtspējīgu-ekonomiku-visvairāk-vērstajā-segmentā, respektīvi, mazumtirdzniecībā, bet nu tomēr.

Apsverot iepriekš aprakstīto problēm-situāciju un laiski blenžot zilajā (nez no kurienes šis salīdzinājums, bet tāds nu ir folklorizējies) TV ekrānā, pēkšņi radās ģeniāla doma. Doma, kurai dzirksteli aizšķīla paziņojums raidījumā Zelta vilnis (ja nekļūdos – kā jau teicu, blenzu laiski :D) – izrādās, ka par spīti publikas nievām un brāķējumiem, zvaigžņotie šovi var lepoties ar visplašāko auditoriju. Tad nu saskaitot 2 ar 3, iznāca – lai nu kad, bet šova raidlaikā pat visnegausīgākais vidēji aritmētiskais mazumtirdzniecības sektora attīstības veicinātājas un patēriņa kredītu izmantotājs būs piekalts pie TV ekrāna, vienā rokā sažņaudzis kādu sakaru līdzekli, lai varētu izveikt tik ļoti būtisko balsojumu, kamēr ar otru, visticamāk, štopēs ģīmī kādu drīzāk jau mazāk, nekā augstāk-vērtīgu pārtikas vienību 🙂

Ko lai saka – bez liela iespringuma ideja tika pārbaudīta, un – simtprocentīgi attaisnojās. rimītis – pilnīgi tukšs, dažas kasieres pat garlaikojās! Fantastiski! Ar nepacietību gaidu nākamo – ‘dari to ar zvaigzni’ pasākumu!!! 😀 😉