Labrīt!

Ir pāris neizbēgamas lietas dzīvē. Viena no tām – agrāk vai vēlāk un vairāk vai mazāk, – bet gribas ēst. Tā kā ir nācies piedzimt tur un tad, kad tas ir izdevies – pārsvarā ēdamais jāgādā pašam, turklāt nevis rudenī, novācot pavasarī sēto un stādīto, bet gan salasot to veikala plauktiņos 😀

Kā gandrīz katrs no mums droši vien, esmu sastapies ar nolāpīto rindu un burzmas problēmu, īpaši svētdienas (kā, piemēram, šodien) vakaros, kad visi masveidā attopas, ka pēc vētrainās brīvdienu uzdzīves ledusskapis ir iztukšīts, un tad nu metas celt Latvijas IKP ar savu maciņu starpniecību! Gan ne tajā uz-ilgtspējīgu-ekonomiku-visvairāk-vērstajā-segmentā, respektīvi, mazumtirdzniecībā, bet nu tomēr.

Apsverot iepriekš aprakstīto problēm-situāciju un laiski blenžot zilajā (nez no kurienes šis salīdzinājums, bet tāds nu ir folklorizējies) TV ekrānā, pēkšņi radās ģeniāla doma. Doma, kurai dzirksteli aizšķīla paziņojums raidījumā Zelta vilnis (ja nekļūdos – kā jau teicu, blenzu laiski :D) – izrādās, ka par spīti publikas nievām un brāķējumiem, zvaigžņotie šovi var lepoties ar visplašāko auditoriju. Tad nu saskaitot 2 ar 3, iznāca – lai nu kad, bet šova raidlaikā pat visnegausīgākais vidēji aritmētiskais mazumtirdzniecības sektora attīstības veicinātājas un patēriņa kredītu izmantotājs būs piekalts pie TV ekrāna, vienā rokā sažņaudzis kādu sakaru līdzekli, lai varētu izveikt tik ļoti būtisko balsojumu, kamēr ar otru, visticamāk, štopēs ģīmī kādu drīzāk jau mazāk, nekā augstāk-vērtīgu pārtikas vienību 🙂

Ko lai saka – bez liela iespringuma ideja tika pārbaudīta, un – simtprocentīgi attaisnojās. rimītis – pilnīgi tukšs, dažas kasieres pat garlaikojās! Fantastiski! Ar nepacietību gaidu nākamo – ‘dari to ar zvaigzni’ pasākumu!!! 😀 😉