Labrit!

Šodien sēdēju un gaidīju, kad pienāks mana kārta. Kārta sēsties iekš to krēslu, kuram pretim lūkojas viena liela acs (saukta arī par lampu), lai tas divkājainis, kurš tērpies baltā uzsvārcī un sēž balkus ‘manam’ krēslam, varētu ar spogulīti un urķīti parakņāties pa manu ‘maizes maltuvi’ vai tautā sauktu – ‘hleborezku’… nu, citiem vārdiem – biju pie zobārsta 😀

Piedzīvojums pats par sevi pozitīvs – tante paziņoja, ka labu ziņu viņai neesot, jo labot nekas nav jālabo! Ņemot vērā, ka savā mūžā pirmoreiz pie zubņika biju pirms 12 gadiem (tad man sablombēja 1), nākamā bija pirms 4 gadiem (tad arī sablombēja 1 – iespējams, tikai tāpēc, ka kaut ko vajadzēja blombēt 😀 ) un tad – šodien, kopsummā nav par ko sūdzēties! 😉

bet – virsrakstā taču rakstīts ‘tas kurš mērfijs :)’… pacietību, dārgais lasītāj! 😀

tātad – sēžu un gaidu, līdz beigs urbt to, kura pirms manis… (pareizāk gan – ‘beigs urbt TAI, kura pirms manis… – bet kurš gan te ņemas:)  ). Atnāk kundzīte, kurai pieraksts pēc manis, apsēžas aiz stūra uz dīvāniņa, izvelk tālredzīgi sagatavoto avīzi un sāk lasīt. To manot, reģistratūras kundzīte – hop, hop klāt un stāsta – ‘labprāt ieslēgtu gaismu, bet tā gaisma, redz, raustoties – ka tā būšot vēl sliktāk…’.

nu, rezultātā abas vienojas izmēģināt – ja raustās, varot taču (loģiski) – izslēgt. sacīts darīts – reģistrētājmeitene ieslēdz un stāv, skatās. lampa, protams, iedegas un – raustas. tomēr – raustīšanās mitējas… un, šķiet, šoreiz lampa pildīs savu uzdevumu kā nākas. Un – reģistrētāj kundzīte dodas savās gaitās.

BET TAD – no stūra izlec tas, kurš  mērfij, un – tiklīdz reģistrētājkundze aiz stūra – šis sāk to lampu raustīt uz vella paraušanu!!! 😀

.

.

īstenībā jau sīkums – taču arī ikdienā var atrast par ko tā veselīgi, pozitīvi un no sirds iesmiet 😀

(uz to arī iedzeram?!?! ;D )

bumbieris vai tomāts, bet rociņas par īsām – mēģināju iečibināt bildi iekš raksta… un – ne plika suņa s#da neizdevās… 🙁

bet nekas – nāks jauna diena nāks jauns padoms 😀

labrit!

šodien noblenzu eragonu – filma tāda, samērā jauna. pēc apraksta un treilera likās – vajadzētu būt kam interesantam.

faktiskais iespaids – ee… sviests!! nu, labi. nedaudz varbūt pārspīlēju, bet

– sižets: vienā līnijā, iepriekšparedzams.

– message – arī nekāds īpašais: labie uzvar 😀

– varoņu ieguldījums: iet un močī saskaņā ar scenāriju.

Salīdzinājumam – nesen redzēju vēlreiz Braveheart. Tur, manā skatījumā, gandrīz katra atsevišķa epizode (piem., kadrs, kurā Gibsons pēc lielās zaudētās kaujas dzenas pakaļ angļu karalim, kuru aizstāvēt paliek skotu vadonis Brūss, un Gibsons, norāvis Brūsam ķiveri, atsēžas zemē pilnīgā šokā… vot tur bija pārdzīvojuma moments!!!) ir smagāka un vērtīgāka par šito gabalu…

Nu, īsāk sakot, nekas īpašs…

labrit!

kā ne viens vien būs netīšām pamanījis – šorīt bija jaunā Rīgas mēra pirmā darba diena. Sākās, protams, labi – pat bb brokastis iemočija melna humora topā 😀 Tomēr stāsts ir nedaudz par citu tēmu.

Es teikšu – bioloģijā mācīja tādu lietu kā evolūcija. Respektīvi – izdzīvošanai mazāk piemērotais, vajākais, stulbākais – nosprāgst pirms paspējis savus gēnus nodot tālāk. Elementāri.

Šodien nācu pie apgaismības – arī gājēji reizēm ir tāda pati evolūcijas sastāvdaļa. Un tie lielie cipari par bojā gājušiem uz Latvijas ceļiem ir mūsu ‘saraušana’ un ‘iedzīšana’, lai tiktu līdz Eriopas līmenim – lai atbirdinātu no evolūcijas atpaliekošos eksemplārus:) (paralēles ar inflāciju, algu pieaugumu u.c. rādītāju dinamiku)

Lai neviens neapvainotos, pārsteidzīgi saceroties, ka šeit rakstīts par viņu – ilustratīvs piemērs, ko es ar to visu domāju (eksistē taču arī pavisam normāli gājēji):

– braucu pa ielu, tā ap astoņiem, respektīvi – ielas pieklājīgi pilnas ar braucamrīkiem, lai, ņemot vērā sniegu līdz auto asīm, būtu ko noņemties, uzmanot pārējos priekšā, pakaļā un vēl sānos braucošos, ka tik kāds neizveido kādu figūru 🙂

– tad skatos – gājēju pāreja. nu, normāli, atmetu pedāli – ja nu kas.

– un ir arī!!! pirms auto, kurš rullē man pa priekšu, uz gājēju pārejas teciņiem izpiļī beibe tā ap, nu nezinu, 50-60 gadiem, un mauc pāri gājēju pārejai!!!

– es jau lieku pa premzēm un skatos, vai tas priekšējais nomočīs bābieti vai ne… bet kaut kā izgriezās un izdevās.

– man tā kā pirmajā klasē jau mācīja, pa gājēju pāreju – tikai IET. kur nu vēl skriet vai gāzt ar ričuku…

Slēdziens:

ja funktieris par īsu, lai saliktu kopā:

1-lielo sniegu uz ielas,

2-auto kustības intesitāti,

3-faktu, ka ielas tomēr ir pilnas arī ar āmuriem-šoferiem

tad EVOLŪCIJA TEVI NOSLAUCĪS ZEM KĀDA AUTO RITEŅIEM. Un nav ko apvainoties 😉

tā lūk.

Ir noticis viens Fu##ing sh#t!!!

Esmu aizmirsis gan paroli savam counter loginam, gan ari atbildi uz ‘secret question’…

kā ufīts saka – a ko man tagad darīt!!! 🙁

——

he… nav tik trak. Šorīt, kā gāju, tā ielogojos 😀

kā saka – atmiņa pa nakti ‘pārstartējās’ un viss bumbās (kā jau ‘vaļika’ dienā – kā nekā šodien 14.02 :D)

Labrīt…

nupat kādu stundu nočikājos bakstot vadus mašīnas rādžiņam… bet nu par visu pēc kārtas 🙂

gadījās tā, ka nācās noņemt vienu audio ierīci (bija jāatdod) un vajadzēja sameklēt citu, ko uzlikt vietā. Turklāt bija paredzēts, ka jauno aparātu iestellēs kāds pieredzējis meistars.

Pirmā plāna sadaļa tika izpildīta visai raiti, jo pieredzes ar šādiem aparātiem un procedūrām sevišķi nebija, līdz ar to īpaša saspringuma arī nebija – vadiņi tika atvienoti diezgan raiti un sekmīgi (kā tobrīd šķita:)) Piebilde: iepriekšējais auto braucējs, savu maģīti līdzi ņemot, bija vadus atgriezis nost, līdz ar to pagaidu skaneklis bija pievienots ‘pa tiešo’ – vadi satīti ar vadiem, turklāt blakus ‘mētājās’ vairāki vadi ar norautiem galiem, kuri nebija izmantoti vispār.

Otrā plāna daļa – sagādāt jauno aparātu – noritēja gandrīz vēl raitāk. Latgalītes apmeklējums 5 minūšu laikā vainagojās ar piemērotu aparātu padusē.

Tad, kā vienmēr, sākās šaize – izrādās jaunais aparāts laikam būs jāstellē pašam… Nu i vot… Pēc neliela sanīkuma brīža, tika atvērta vecā draudzene gūgle, daži zvani draugam, vēl viens latgalītes apmeklējums – un starts pie auto ar visu nepieciešamo padusē…

Tur sākās otra šaize – bija neatrodams elektrības vads… Kādu stundu jakarējoties turp un apkārt un pēc vēl viena zvana pirmās plāna daļas realizācijā iesaistītam kolēģim elektrības vads atradās gan (protams – sarkanā krāsā, bet ar norautu galu, līdz ar to sākotnēji tas tika klasificēts kā neizmantojams :))

tad nu galu beigās – aparāts skan, tik, tumsai uznākot, nepaspēju pievienot ‘permanent’ vadu pie elektrības – tagad rādžiņš katru reizi jāuztjūnē ar roku… bet to sastellēsim nākamnedēļ – kā saka, rīga arī nekad nav pabeigta 😀

labrit!

tā jau ir – pa gabaliņam vien 🙂

nupat kā iestellēju visitors counteru savam blogzam… nu, redzēs kas un kā te piestaigā 😉 (kā arī – kā tas verķis strādā 🙂 )

Labric!

Tātad, kā jau teicu, garāmejot… pareizāk, spēlējot solitairi, ieskatījos kādā žurnālā, kurš mētājās turpat blakus. Žurnāls pavisam nejauši bija atšķīries lapaspusē ar ‘rudens modēm’, vai ko tamlīdzīgu. Respektīvi – tur bija kaut kāds keks ar ša rudens moderno uzvalku.

Turpinot stumdīt kārtis pa solitares laukumiem, prātā kaut kā tā doma raisījās tālāk un, gluži kā kārtis, sāka veidoties ķēdītē:

– tas vīriņš demonstrē uzvalku

– demonstrē, lai potenciālais klients labāk to saredzētu

– saredzētu un varbūt pat nopirktu

– analoģiski kā plaukts veikalā ar zivju konserviem…

še ku reku, tagad man pieteiks karu visa modes industrija, bet – analoģiju ceļā esmu nonācis pie vienādības:

modelis = konservu plaukts.

A ko tagad padarīt?

Tatad – labrit!

Sodien, starp citu, pamodos nedaudz velak ka vajadzeja…

Bet nu par lietu:

sobrid ir gadalaiks, kad nav parak gaiss uz celiem. Acimredzot tadel eksponenciala karta vairojas jauna autobrauceju saime – “miglugalvas”! Tads apzimejums man sobrid ir nostabilizejies. Tudal ari paskaidrosu kadel.

Jebkurs ‘autobraucejs parastais’ klust par ‘autobraucejs – miglugalva’, ja, protams – labako nodomu vadits, ierubi miglas lampu laika apstaklos, kad to lukturi nav nekadas vajadzibas slegt ieksa.

Rezultata visi aizmugure braucosie dasni tiek apgaismoti ar spilgti sarkanu lukturi, kurs pietiekami labi ‘koz acis’. Ipasi spilgti tas noverojams neliela slapjdrankisha (kurs, musu klimatiskaja josla, rudeni un ziema un pavasari labprat paviesojas pie mumsiem) – tad spilgtais lukturis ‘sareizinas’ ar pilieniem gaisa un uz vejstikla…

Nu tads, redz, man noverojums un tada neliela sāpe krājas…

desp.