Nākamajā dienā pārvācamies uz casu. Esam gudrāki – uzreiz apskatāmies autobusu sarakstu, secinām, ka pirmdien (nākamajā dienā) no rīta varam braukt uz Camaguey. Pārējo dienas daļu veltām ekskursijai – izlemjam apmeklēt vienu no provinces un visas Kubas skaistākajām pludmalēm – Playa Maguana.

Tā kā taksi negribējām ņemt, gājām uz galveno laukumu sarunāt transportu. Uzradās tetovēts džeks, kurš bija ar mieru sagādāt. Izvērsās interesanta saruna – viens no mūsu ceļotājiem bija ar krietnu miesasbūvi, ko vietējie ik pa brīdim apbrīnoja, tā teikt, atlētisms ir cieņā visur 🙂 Tā kā tetovētais ari bija svaru cienītājs, tad apmainoties laipnībām, vietējais izteicās, ka trenēties jau varot, bet, redz, pārtika ir ne pārāk laba. Savukārt mēs nosecinājām, ka līdzekļi tetovēšanai pietiek, bet ēdamajam – ne 🙂 bet var jau būt, ka tetovēšanās izmaksas Kubā ir daudz zemākas?

Pa to laiku transports atrasts un mēs dodamies uz pludmali. Līdzi mums brauc vietējas šušārs, kurš atgādina kādu grauzēju… un attiecīgi ari uzvedās pa reizei, bet par to – vēlāk 🙂 Mašīna ir amīšu bobiks, kurā mūs sasēdina kravas kastē uz soliem. Pāri noklāj pārsegus – tipa, lai saule nekarsē. Vēlāk gan noskaidrojām, ka vietējiem (auto ar dzelteniem numuriem) tūristus pārvadāt ir aizliegts un var ieberzties krietnos sodos (vietējiem, tūristiem soda nav).

Ceļi galīgā tūtā – bedres, brīžiem seguma vispār nav, bet gar ceļmalām ik pa brīdim var redzēt, tik nez cik senus, dažādus propagandas uzrakstus – dažādus uzsaukumus par revolūcijas svarīgumu, par cieņu Fidelam, par darba nozīmīgumu utt. Nu, redzēts jau kaut kur, ne…? 🙂

Līdzīgi kā ar auto, ari pludmalē ‘grauzējs’ mūs ieved pa sānu taku. Jābrien cauri džungļiem, kur Aiks pastrādājis, koki sagāzti krustu šķērsu, turklāt pats Aiks tik pa jūru garām nogājis… bet nu beidzot izbrienam pludmalē, kas ir vienkārši ideāla – smiltis, jūra, saule… viss tukšs… Mūsu pavadonis par visu varīti grib pierunāt palikt turpat. Ēdamo atnesīšot, dzeramos ari, nu – pilns serviss. Mums gan vīrs sāk likties aizdomīgs un ejam tik uz priekšu līdz nonākam oficiālajā, ja tā var teikt, pludmalē – tur ir ari ķeblīši, fonā ir restorāniņš, kaut kādi vietējie, bet kopumā – patukšs.

Lai ari patukšs, daži vietējie tirgotāji tomēr uzrodas – kokosi, zivis. Pēcāk no ūdens izbrien zvejnieki ar svaigām zivīm – barakudas un kas tur vēl. Piedāvā turpat uzgatavot, tomēr tā kā meitenes uz zivīm skatās skeptiski, izlaižam piedāvājumu.

Kad atgriežamies, štukojam aizstaigāt uz Casa de Trova, ietusēt. Tā ari izdodas, tomēr nedaudz pavēlu – šie tur nemuzicē līdz rītam, līdz ar to tur bija ko redzēt apmēram pusstundu, pēc tam sākās disene. Uzdejojam ari salsu kādas divas dejas, nedaudz gan izceļamies – nu, nedejojam ari nekā baigi kruta, turklāt vietējie to dara uz 2, mēs uz 1. Kamēr dejojam, viens vīrs stāv blakus, blenž virsū, pēc dejas liels draugs, nāk runāt – rezumējums viņam labs – meitene baigi ok, džekam (man) vēl jāpraktizē 😀 nu, tā jau tas ari ir 😉

Kad sākās disene, mēs tur nedaudz paklīdām, viens aizgāja uzpīpēt, mēs tā kā palikām iekšā. Pēc brīža gāju ārā palūkot, kur kavējas pīpmanis, atradu spriežam ar vietējiem. Kamēr tur grozījāmies uzradās kaut kāds vecis, kurš par visu vari gribēja iesmērēt savu sievišķi, tik neatminu – vai sieva, vai māsa, vai vienkārši kaut kas 😀 Nu dikti jau slavēja, ka visādi laba un feina, ka nu tā būtu, būtu jau labi, bet, kā pie mums reizēm saka, tik daudz alkohola uz pasaules nav 😀 Tikmēr uzradās vēl viens personāžs, kurš izskatījās nedaudz citā pasaulē dzīvojošs, vietējie tādus saukā par loco, un deklarēja, ka suteners esot slikts cilvēks, ar ko nevajagot pīties… nu, to mēs bijām sapratuši ari paši 🙂

Pa to laiku ap meitenēm iekšā jau spietoja kaut kāds vietējais muzikants, gribēja ietirgot diskus. Deva klausīties no kasešu pleijera mūziku, lai ievērtējot. Paralēli štepselēja kaut kādu zaļu dziru, kas esot baigi labais kokteilis. Respektīvi – jautrības netrūkst! 😀

Pirms gājām uz Trovu, nedaudz iedzērām ar saimnieku, šis gan parasti tā nedarot, bet acīmredzot mūsu rums bija šim pa prātam, tāpēc neatteica. Papļāpājām par šo un to, kā viņiem tur lietas notiek. Nu, diezgan interesanti, saimnieks tāds dzīves filosofs nedaudz. Šim viedoklis, ka komunisms un sociālisms nav pats labākais risinājums, tāpēc interesējās kā pie mums – vai cilvēki laimīgāki, dzīvo labāk nekā pirms tam, pirms neatkarības… pats viņš domā, ka drīz varēt rasties jauna sistēma, kas būtu labākais no abām esošajām – sociālisma un kapitālisma, un lielas cerības liek uz Ķīnu. Nu, redzēs kā tad tur īsti būs 😉

Pastāstīja ari kā šiem ar nekustamo īpašumu, izrādās, nekustamo īpašumu brīvi tirgot nevar. Varbūt 2009.gadā atļaus tirgot ari brīvi, taču tas atkarīgs no Raula. Tomēr dzīvokļus un mājas var mainīt, tiesa gan, tikai pret līdzvērtīgu mītni. Ja tev piešķir kādu dzīvesvietu, tā no valsts jāizpērk – ir kāda vērtība, kuru pamazām atvelk no algas. Par mantojumu gan neatminu, bet šķiet, ka varēja atstāt saviem bērniem…

Nupat noskatījos Austrāliju – filmu… Pēc pirmās pusotras stundas šķita – sapratu, tagad tik sāksies… jo pirmā daļa filmai iznāca kā ievads, lai, kā saka, ‘set the scene and background’ otrajai daļai. Man pat likās, ka beigas būs vēl dramatiskākas, bet – pārāk varbūt neizteikšos tiem, kas nav redzējuši 😀

rezumējums – pozitīvs. Filma nav īsa, bet bija labi. Kolorīti parsonāži – bārmenis Aivens (tas pats, kurš vienā no desperado sērijām 😉 ), Dzinējs, Kidmena ari, bet vislabākais – mazais puika…

p.s. vajadzētu iet gulēt, bet pielipu Debesu valstībai. Nu ne gluži tai – filmai 🙂  bet tv3 atkal ir bardaks – nekā nevar pēc programmas strādāt, vajadzēja jau 23.10 beigties…

Gadījums necik neparasts – vazājoties pa pilsētu atradu piecīti… ko tur daudz – jāņem ciet, bet tajā brīdī tiešām apmulsu… nu, nav tā, ka katru dienu izdodas ko tādu atrast, līdz ar to zināmā mērā pārsteigums. tajā pašā brīdī atskrien domas – ko tagad tas, kurš šito pazaudēja, droši vien bēdājas… tad vēl ieskrēja, gan uz īsu brīdi, prātā doma – mozh slēptā kamera 😀 Pārāk daudz gan neiespringu – pacēlu.

Tad sākās nākamā dilemma – ko ar to papīrīti darīt… it kā saka – ja viegli nāk, tikpat viegli jāiet, respektīvi, vajadzētu ātru roku niekos notriekt. No otras puses ieslēdzas latvietis praktiskais – būtu labi kaut kā prātīgi iztērēt, vismaz kāds labums… tad no atmiņas dzīlēm izpeld multeņu seriāls ar donaldu pīlēm un bagāto pīli, kurai piederēja laimes kapeiciņa – varbūt šis ir mans laimīgais piecīts, no kura nevajag šķirties…

velns… variācijas tik dažādas, ka bail… acīmredzot, par daudz iespringstu, vai ne? 😀 bet nu pagaidām tā tas piecīts stāv, līdz sagaidīs savu ‘laimes stundu’ 😉

Rīts… kārtējo reizi pamostos ap 5iem… Ielienu dušā un tad jau ari laiks brokastīs. Brokastis blakus mājā, pa ceļam noķer saimniece – maksāju rēķinu. Šķiet, viņai radās iespaids, ka bija prātā aizmukt nemaksājot. Ar saimnieci vispār īpatnēji – iesākumā kontakts veidojās pavisam labs, bet tad kaut kas mainījās un šī tāda pūcīga vazājās, taču nevienā brīdī nevarētu teikt, ka būtu slikta attieksme vai kā citādi.

Šoferis uz autoostu tas pats žiguļu pavēlnieks, kas veda no lidostas. Spogulis iestellēts atpakaļ. Gan vīrs nenoturas un pa ceļam kaut ko ar roku pieriktē, to nu laikam nevajadzēja – uzreiz nobirst plastmasas tāds kā vāciņš! Bet spogulis tomēr saglabā savu izvietojumu un nekrīt zemē 😀 Toties atrakcijas sākas (jebšu turpinās), kad esam autoostā un gribam sadabūt čemodānus – bagāžnieks negrib vērties vaļā! Protams, – no problemo – vīram rokā jau instruments, uzrodas palīgi un, lai ari pavisam viegli nevedas, pēc kāda brīža bagāžnieks vaļā gan. Pa ceļam caurdurts viena čemodāna birkas gabaliņš, bet tas šoreiz ātrumam netraucē 😉

Busā auksts, bet tas jau bija prognozēts, līdzi ir džemperis un citi instrumenti cīņai pret aukstumu. Buss faktiski pilns, pārsvarā tūristi, daļa redzēti vakar Casa de Trova pasākumā. Brauciens aizņem veselas 5 stundas – pusi no lidojuma Frankfurte-Havana… tad gan vēl nezinājām, ka šīs 5 stundas tikai ziediņi :). Pa ceļam piestājam Guantanamo. Autoosta remontā, pat tualetē neļauj iet iekšā. Tikmēr secinu, ka ar runāšanu pārāk nevedas, daļēji jau pats slinkoju un necenšos, cik varētu… Braucienam turpinoties, aiz logiem paveras aizvien krāšņāki skati – kļūst aizvien kalnaināks un mežonīgāks. Braukšanas manieres interesantas, pa kalnu serpentīniem pie līkuma šoferis atmet pedāli, uzpīpina, paklausās un dod iekšā pagriezienā. Faktiski secinām, labi vien ir, ka palikām pie sabiedriskā transporta versijas nevis paši ar auto, ceļi diezgan bedraini, apdzīvoti ar visdažādākiem ceļotājiem, ieskaitot pajūgus, klaiņojošus dzīvniekus un vēl šo to, kā ari ceļu norādes nav bijusi prioritāte Kubas satiksmes ministrijai ;D

Iebraucam pilsētā un var redzēt, ka nesen bijis orkāns, šur tur redzami gruveši, kas pa lielākai daļai gan jau apvākti un nokopti. Kad izkāpjam – vhooo… nu reāli uz savas ādas var sajust, ka nesen bijis orkāns – vietējie cilvēki jau klaigādami stumdās gar autenes izeju ar plakātiem, piedāvādami taksi, casu un ko tik vēl ne… pirmajā brīdī pat iestājas apjukums – tiešām jāiet tur cauri??? Bet nu, ar laiku saņemamies un dodamies barā. Rezultātā sēžam divos bike-taxi, kuri ved mūs uz viesnīcu par 1cuc no cilvēka. Tālu gan ari nav jāved – kādi 500m, Baracoa ir pavisam neliela pilsētiņa… bet vispār cenu līmenis pavisam cits, to var saprast uzreiz no pieminētajiem plakātiem – casa par 10cuc!! Ir ko padomāt, secinām, ka esam Kubas Latgalē (lai piedod latgalieši, nekas ļauns nav domāts 🙂 ).

Kārtīgam kontrastam viesnīcas cenrādi orkāns nekā nav ietekmējis – jāmaksā 54cuc par nakti… bet nu – lēmumu nemainām un turpat ari paliekam. Istaba nekāda īpaša gan nav, bet nav ari traki. Pēc ievākšanās velkam uz pilsētu, šoreiz ar grāmata padusē meklējam savus apskates objektus. Gribējām nokļūt krastmalā, bet nogriežam nedaudz pa kreisi un soļojam pa guļamrajonu. Nepamet balto zvirbuļu sajūta, bet ‘varonīgi’ soļojam un veramies apkārt – te ir tā kubiešu dzīve un ikdiena…

Pēc kāda laika griežam atpakaļ un izstaigājam pašu centru – baznīcu ar paša Kolumba ekspedīcijas atstātu krustu altārī, šokolādes namu (jēziņ, mušu paradīze 😀 un šokolādes saldējums tā, ne pārāk, lai ari Baracoa ir slavena ar savu kakao), mols, kuru ari par Malecon dēvē 🙂 Atceļā izlemjam iegriezties Migela rekomendētajā kasā – atrodam adresi un, izrādās, neviens īrnieks tur pagaidām nedzīvo, pati māja baigi laba, tā ka sarunājam rīt pārvākties uz šejieni. Saimnieks Antonio tāds zolīds, runā angliski, franciski – inženieris, sieva gan slimnīcā, tāpēc šis nodarbojas ari ar viesnīcas biznesu viņas vietā.

Atgriežamies viesnīcā, paēdam pusdienas. Pēc tam vēl nedaudz paklaiņojam pa pilsētu, un griežam atpakaļ. Safočējam viesnīcu un skatus no viesnīcas un vakariņas jau klāt. Skati, faktiski, ir vienīgā lieta, kuru dēļ ir vērts pabūt šajā viesnīcā, jo tie tiešām ir iespaidīgi, īpaši vakarā… Vakarā ņem un uzlīst viens no pirmajiem lietiem Kubā, līdz ar to vakarā ari nekur neklaiņojam un liekam gulēt.

Santiago de Cuba:

Baracoa:

labrīt!

beidzot esmu atrisinājis vienu no problēmām, kura laika gaitā radās vannas istabā. Nepadomājiet neko tādu, vienkārši ūdens spiediens vannas ūdenskrānā bija kļuvis kritiski vājš. Atrisinājums izrādījās pavisam triviāls – krāna pievienojuma vietās bija ievietoti filtriņi, kuri, savukārt, bija aizgājuši ciet. Tos nomainot, spiediens ir kā ‘piektā gadā’, neesmu provējis, bet, ja labi gribētu, varētu droši vien pa guļamistabas logu ārā trāpīt 😉

notikums visdrīzāk nav tik svarīgs pats par sevi, kā morāle šim stāstam. Vienai daļai problēmu ir pazīme, ka tās nenāk brēkdamas un neuzgāžas uz galvas ar lielu blīkšķi – lēnām, pamazām piezogas, zināma līdzība ar leģendāro vardes vai krupja izvārīšanu uz lēnas uguns… ja reiz pie ciankālija varot pamazām pieradināt savu organismu, tad ari pie ne tik letālām lietām – tāpat, ja tās nāk pamazām. Cilvēka dabā ir pielāgoties un samierināties ar pārmaiņā un jauniem, pieņemot tos kā normu, nevis reaģēt uzreiz aktīvi jau pašā sākumā, kā tas būtu, piemēram, ja krāns vienkārši pārstātu funkcionēt… Daļēji šajā procesā varbūt palīdz tā dēvētais ‘homo-sovieticus’ gēns – atrast visām situācijām paštaisītus risinājumus.

Tātad situācija bija šāda: ūdens spiediens dušai reizēm bija ciešams, reizēm pavisam vājš, bet ja aptina ap dušas pārslēdzēju aukliņu, tādejādi noturot to vajadzīgajā pozīcijā, tad dušoties varēja tīri ciešami. Agrāk aukliņā nebija jātin vispār, tad pa reizei, pēdējā laikā – visu laiku. Uzskatāmi redzamam pielāgošanās un kā normas pieņemšana. Tomēr labi, ka cilvēkam ir ‘uzinstalēts’ pacietības mērs. Tas reiz ir pilns un tad notiek rīcība. Manā gadījumā tika no namu pārvaldes sarunāti santehniķi, kuri 7 minūtēs atskrūvēja krānu, izņēma filtriņus, ielika blīves un pieskrūvēja krānu atpakaļ. Neliela raize gan man ir, ka noņemtie filtri tomēr gluži par velti tur nestāvēja un kādu krāna ‘iekšu’ aizsargfunkciju veica, taču nāks laiks un ari citas problēmas, ko risināt, vai ne? Ak jā, tagad naudiņu skaitīt ir varen aktuāli – izmaksāja tas viss 3 latus…

Labi, nav ko vairāk rakstīt, eju dušā ar normālu spiedienu! 😀

No rīta pēc brokastīm apspriedām ar saimnieku mūsu nākotnes plānus. Sākotnējais plāns bija noīrēt auto un tad vizināties tālā austrumu virzienā uz Baracoa. Ar saimnieka starpniecību noskaidrojām, ka auto īre maksā 60cuc dienā, turklāt minimālais termiņš ir trīs dienas. Paralēli – autobuss maksaj 15cuc no gabala, respektīvi tikpat cik auto viena diena. Autobuss gan jau 07:30, bet tas tomēr izklausās pieņemamāk. Otra lieta, bijām internetā noskatījuši viesnīcu Baracoa – Hotel el Castillo, iepriekš bijis Castillo de Deboruco, par to noskaidrojām, ka nakts maksā 54cuc par istabu (iekļaujot brokastis). Izklausījās padārgi, bet nolemjam, ka nodeva cietokšņa skatam jāmaksā un paliksim tur. (Tad vēl nezinājām, ka uz casās var nakšņot par 10-12cuciem 🙂 )

Šīs dienas plānus ari sabīdam uzreiz, gribam vēl vienu ‘nodevu’ – Karību pludmali. Saimnieks uzreiz ir ar mieru nākt uz pilsētu saspriest kādu šoferi, kurš mūs aizvedīs turp atpakaļ un pagaidīs uz vietas. Tanī brīdī vēl tā nebija izpētīts, bet izrādās šīs sarunāšanas vietējiem ir labs mehānisms kā piepelnīties, jo par starpniecību šiem ienākas kaut kādas komisijas maksiņas. Bet nu rezultātā tā ari ir, ejam uz pilsētu, saimnieks sameklē mums draiveru par 25cuc un braucam.

Auto, protams, žigulis. Bet neko – auto kalpojot godam jau 30 vai 40 gadus, un neesot ne vainas! Iekšējais tapsējums gan jau aizgājis nezināmus ceļus, ari rokturi tādi aprūsējuši, bet – uz priekšu iet un ko vairāk vajag 🙂 Pa ceļam ik pa brīdim pamanāmas zīmes ‘CONTROL’, pie tām šoferīts nomet ātrumu, paripinās, tad gāž tālāk. Tomēr pie vienas no ‘CONTROL’ iznāk apstāties, parādās vīriņš pelēcīgā formas tērpā un interesējas, kas, no kurienes, palūdz dokumentus, ari mūsējos. Mums gan visiem nav pases līdz taču diviem ir pases kopijas, tās, izrādās, der – mācība turpmākajam, ka līdzi jāvazā pases kopijas. Pēc kāda brītiņa viss ok, braucam tālāk.

Tālu gan uzreiz neaizbraucam – sāk palikt karsts, salonā parādās dūmi un džeks griež malā. ‘No problema’ drīz varēsim braukt tālāk, bet biki vajag paremontēt. Džeks saceļ gaisā sēdekļus, atver bagāžnieku – vadi pārkarsuši. Nedaudz parakājas zem kapota vēl šo to un ar otro piegājienu varētu viss būt gatavs. Atpakaļgaitā iestumjam un – auto tiešām rūc!

Pludmalē indiāņi uzreiz klāt – grib nezko jau ietirgot vai sarunāt, šoferis kaut ko ar šiem noregulē, un vīri nedaudz liekas mierā, pārdod mums tikai tiesības izmantot pludmales krēslus. Pludmale pati nu tā – nedaudz akmeņaina, ari dziļumā tikt pagrūti, klinšaina ari pati jūra. Tomēr saule lieliska un ūdens silts, ko tur gausties 🙂 Pēc brīža uzpeld vietējās, izprovē varbūt var mums ietirgot banānus, ananāsus un lietussargus. Pēc kāda brīža uzrodas ari zivju tirgoņi. Viens turklāt no jūras izbrien – tā interesanti, pie PET pudeles sakarinājis lomu, pats ar masku medī zem ūdens.

Pašā pludmalē, tāda sajūta, rit sava dzīve. Ja iebrauc kāds tūrists, tad ap to savērpjas mazs virpulītis, kamēr noskaidrojas, ko var, ko nevar notirgot. Tad atkal atslābums. Apkārt bizenē cūkas, kazas, protams, pa kādam sunim… vietējie savā starpā kaut ko dala, iet pavisam augstos toņos, tik nevar saprast ko. Līdz kautiņam nenonāk, nez, tā varbūt nav pieņemts, bet beigās viens vīrs nikni sprauslādams iemetas ūdenī dzesēties, ik pa brīdim tomēr veltot pa kādam epitetam saviem oponentiem krastā.

Bet biznesu grib uztaisīt pat no nekā – tas pats niknais vīriņš pa diviem lāgiem nāk un uzprasās, lai uzdāvinu šim cepuri savu. Pirmo reizi tēloju muļķi, otro reizi tomēr runājam, līdz atšujas tikai tad, kad iestāstu, ka šī man pašam dāvana… Par atpakaļ ceļu neko interesantu nepateikšu – ne kontroles, ne auto saplīsa.

Pēc brauciena esam atpakaļ, pusdienas ēdam pie saimniekiem. Mūs cienā ar tradicionālu ēdienu, kādu parasti ēd 31.decembrī – rīsi ar pupām, cūkas gaļu un vietējo dārzeni, kas saucas ‘juka’ (yucca vai yuca). http://en.wikipedia.org/wiki/Cassava. Dārzenis tiešām interesants un savdabīgs, bet man likās feins. Bieži to pasniedz ar ķiplokiem, tad ir vēl interesantāk.

Apskatot pilsētu, apstaigājam centru, vietējos aplūkošanas objektus. Pa ceļam piesitas viens vietējais gids, no kura pēc brītiņa atkratāmies. Nonākam pie Vaskesa balkona, no kura fočēt drīkst tikai par maksu, tāpēc visi to dara no blakus ielas. TIK labs skats no turienes gan nepaveras, bet ari nav ne vainas. Taupīgie latvieši, ne… 🙂 Vēl ielūkojamies ruma muzejā. Pie ieejas gan minstināmies iet vai ne, bet ieejam, daļēji, lai atbrīvotos no jau nākamā gida, kurš uzkūlies ar padomiem. Muzejs pats pavisam neliels un galvenais bonuss – degustācija 😀 Kā pārsteigums bija rumu dažādība Kubā, nenormāli daudz šķirnes, turklāt zem katra nosaukuma sastopami dažādu vecumu dzērieni, sākot no 3 līdz pat padsmit un vēl vairāk gadiem. Faktiski gandrīz katram reģionam pa savam rumam. Kontrastam – alus šķirnes izdevās sastapt tikai divas – Crystal un Bucanero 🙂

Kā izrādās, muzejs īsti nepalīdzēja – gids turpat vien ganās un gaida. Lai pavisam tiktu vaļā, dodamies paši savā virzienā par spīti gida komentāriem, ka ejam guļamrajonu virzienā. Pēc brīža griežam sānis, lai trāpītu mums vajadzīgās ielās. Pa ceļam provējam atrast saldējumu, kas neizdodas – iegrābjamies piena saldumā, Dulce leche – nu gotiņa, vienkārši izsakoties. Saldējums, starp citu, tur ir Nestle. Vietējie, šķiet neražo.

Interesanti bija iepirkties – veikals pēc pulksteņlaika šķita ciet esam, ari paraustot durvis, tomēr pēkšņi kāds puišelis atver durvis un aicina iekšā. Tā kā pa reizei jau bijām sastapušies ar pieslēgtām durvīm, lai taupītu kondicionieru jaudas, tad nelikās pārāk dīvaini. Ieejot tomēr secinājām, ka veikals slēgts, vismaz ir slēgšanas procesā. Visas meitenes skaitīja plauktus, radās iespaids, ka inventarizācijas turpat vai katru dienu. Nu, ja salīdzina, ka vienas 0.7 pudeles cena ir trešdaļa no vidējās mēnešalgas, tad droši vien kārdinājums ir reāls, lai kaut ko nostieptu. Tikpat stingri kontrolē ari klientus – pie izejas prasa uzrādīt čeku par pirkumiem, nedo dies kaut ko provēsi nostiept 😉

Vakariņas ēdām otrā mājā. Paspēju saplēst glāzi, bet tas, cerams, uz laimi! 🙂 Labi, ka glāze bija no blakus mājas, citādi saimniece tāda pikta jau visu otro dienu vazājas pretstatā pirmajai dienai, īsti gan nesapratu kāpēc… bet nu ko tur padarīsi.

Vakarā beidzot ejam izklaidēties, izbaudīt vakara uzdzīvi. Apmeklējam Casa de la Trova. Vietējais kultūras nams, kur katru vakaru notiek pasākumi. Šovakar dzied veču grupa, var redzēt, ka pieredze bagātīga, pa priekšu dejo ari divi veci tipiņi (nu, viens tips, viena tipe), bet visi izrāda lielu cieņu, acīmredzot vietējā dīva! Pēcāk jau panesas ari vispārēja dejošana, vietējie labprāt lūdz tūristes, otrādi gan īpaši nemanīju. Kas jāsaka gan – dejo gandrīz tikai salsu, turklāt uz divi, nevis uz viens kā pie mums pārsvarā ierasts. Nu tā tas vakars ari izgriezās. Pārāk ilgi gan netusējam, jo jau 07:30 jau starts uz Baracoa…

Queen šo gabalu ierakstījis 1975.gada albumā ‘A Night at the Opera’. Gabals ir dzirdēts jau sen (kāds brīnums, ne 🙂 ) un daudzkārt, bet tikai svētdien, kad Dons ar ‘kori’ to dziedāja Koru karos, tā pa īstam ieklausījos vārdos. Ieklausījos un secināju, ka tveru katru vārdu ar ļoti lielu interesi, iztēlei zīmējot ainas, kuras tiek izdziedātas…

Neparastā kontrastu krāsainība mūzikā un teatrāli saspīlētais stāsts tā aizrāva, ka gribēju papētīt, no kurienes šis gabals un kas ar to gribēts pateikt. Iespējams, ka ne viens vien šo taku izstaigājis jau pirms manis, taču atklāju interesantas lietas – vismaz sev interesantas.

Tātad gabals radīts (ierakstīts) 1975. gadā, vairāk kā 30 gadus atpakaļ, kad Fredijs piedāvājis sākotnējo tēmu grupai un producentam. Lai ari lielākā daļa albuma dziesmu tika radītas kopīgi studijā, šī dziesma ir gandrīz tikai Merkurija paša ‘roku darbs’… turklāt ari lielu daļu teksta, piemēram, pašu ievadu dzied viens pats – dzirdamais koris ir daudzreiz pārskaņots viens pats Fredijs, lai ari klipā (piem., zemāk) redzami visi dalībnieki kustinām muti! Interesanti, ne… 🙂

Vēl interesantāks ir jautājums – par ko šī dziesma ir? Patiesā atbilde netiek atklāta, pat ja to kāds zina. Faktiski grupas dalībnieki un tā laika apkārtējie darboņi, šķiet, zina gan, bet, aizbildinoties ar cieņu pret personīgo, ko autors ieliek mūzikā, neviens to neatklāj. Ir, protams, dažādas versijas, sākot no Merkurija paša psiholoģiskajām traumām vai Merkurija vēlmi šķirties no savas dzīvesbiedres Marijas Austinas (uz ko norādot frāzes ‘Mama Mia let me go’), jo tajā periodā parādījās pirmās attiecības ar vīriešiem, vai vienkārši – operas parodija ar teatrāliem efektiem, dramatisku mūziku un sižetu…

Lai vai kā ar sižetu un apslēpto jēgu un nozīmi, gabals spēcīgs un vēl aizvien interesants. Kaut nu katram māksliniekam izdotos radīt kaut vienu līdzīgu dziesmu. Pat ja uz pusi tik spēcīgu, būtu labi… 😉

p.s. ak jā, ir versija, ka gabals radīšanu ietekmējis 10cc ar savu Une Nuit A Paris (vai One Night In Paris), taču šo man neizdevās atrast un noklausīties.

p.p.s. šeit ari teksts, lai ir pie rokas 🙂

Is this the real life-
Is this just fantasy-
Caught in a landslide-
No escape from reality-
Open your eyes
Look up to the skies and see-
Im just a poor boy,i need no sympathy-
Because Im easy come,easy go,
A little high,little low,
Anyway the wind blows,doesnt really matter to me,
To me

Mama,just killed a man,
Put a gun against his head,
Pulled my trigger,now hes dead,
Mama,life had just begun,
But now Ive gone and thrown it all away-
Mama ooo,
Didnt mean to make you cry-
If Im not back again this time tomorrow-
Carry on,carry on,as if nothing really matters-

Too late,my time has come,
Sends shivers down my spine-
Bodys aching all the time,
Goodbye everybody-Ive got to go-
Gotta leave you all behind and face the truth-
Mama ooo- (any way the wind blows)
I dont want to die,
I sometimes wish Id never been born at all-

I see a little silhouetto of a man,
Scaramouche,scaramouche will you do the fandango-
Thunderbolt and lightning-very very frightening me-
Galileo,galileo,
Galileo galileo
Galileo figaro-magnifico-
But Im just a poor boy and nobody loves me-
Hes just a poor boy from a poor family-
Spare him his life from this monstrosity-
Easy come easy go-,will you let me go-
Bismillah! no-,we will not let you go-let him go-
Bismillah! we will not let you go-let him go
Bismillah! we will not let you go-let me go
Will not let you go-let me go
Will not let you go let me go
No,no,no,no,no,no,no-
Mama mia,mama mia,mama mia let me go-
Beelzebub has a devil put aside for me,for me,for me-

So you think you can stone me and spit in my eye-
So you think you can love me and leave me to die-
Oh baby-cant do this to me baby-
Just gotta get out-just gotta get right outta here-

Nothing really matters,
Anyone can see,
Nothing really matters-,nothing really matters to me,

Any way the wind blows….

Diena sākas ar brokastīm, kurās veiksmīgi finišējam no vakariņu galda pāri palikušos rīsus un karbonādes. Paralēli, ar Luisa telefona palīdzību, noskaidrojam kur un kā varam saņemt savas avio biļetes, kā ari Luiss piezvana uz Santiago de Cuba, piesaka mūs pie jaunā saimnieka, kā izstāsta, lai mums atbrauc uz lidostu sagaidīt. Tā kā šī ir pēdējā diena Havanā, pēc brokastīm iztaisām kopbildes ar saimniekiem, atdodam līdzi paņemtos suvenīrus – Rīgas skatu kartiņas (šādas tādas mantiņas atstājām ari istabās), kā ari mazo Havana Club. Par kartiņām 100% grūti pateikt, patika vai ne, bet izteicās jau pozitīvi 🙂

Tālāk rīta programmā bija paredzēts sadabūt avio biļetes. Gājām uz Vedado (jaunā Havana), kur atrodas Air Cubana birojs, taču, tikai izejot uz ielas, secinājām, ka esam bez kartes, zinām tikai pareizo virzienu 🙂 Daudz it kā neiespringstam, ejam virzienā un domājam tikt galā ar vietējo palīdzību. Kādu brīdi viss iet feini, līdz brīdim, kad ejam jau kādu brīdi un sadomājam uzjautāt, cik tad tālu vēl palicis. Secinām, ka ar mūsu vārdu krājumu un/vai spēju saprast vietējo tekstus ir diezgan nepietiekami, lai saprastu ko mums tur stāsta. Turklāt ir nelielas aizdomas, ka apjautātie varbūt pat nezina, ko meklējam, jebšu mēģina piedāvāt savus pakalpojumus… tomēr galu beigās kaut kā atrodam iestādi, gan ar laipnas kundzītes palīdzību, kura mums diezgan loģiski apskaidroja, kas un kā.

Aviokompānijā, kā parasti, auksts līdz pēdējam – kondiškas, redzams, strādā labi. Nedaudz pastāvot rindā, kur vietējās beibes savā starpā kaut ko apspriež, meitene, runājot pat angliski, izdrukā mums biļetes un varam laimīgi doties tālākajās gaitās.

Atpakaļceļš izvēršas interesantāks kā plānots. Tā kā pavisam precīzu plānu nebija, izdomājam – staigāts gana, izprovēsim velo-taksi. Viens vīrs baigi piedāvājas, par 5cuc no katra aizvedīšot kur un kā, pa vidam vēl piedāvā ekskursiju un vēl visu ko, uzrodas otrs, kurš baksta ar pirkstu kartē un tik kladzina kaut ko. Pēc mūsu saprašanas izstāstām, ka gribam pēc stundas būt savas ielas galā, nokaulējam cenu uz 4cuc un tā kā startējam. Uzreiz džeki mums iešķiebj pa kreisajam cigāram, pēcāk kaut kādā tirdziņā pa lētajam banānam –spiež uz servisu, redzies.

Brauciens kā tāds – tā nekas. Izvadā mūs pa Vedado nedaudz, noved pa ielu, kurā it kā varētu dzīvot Fidels – mājai gar žogu armijnieki, kas paspēj uzmāt, lai tik neiedomājas bildes taisīt, ieved Lenona parkā, kurš gan pats Kubā nekad nav bijis, patīkot vietējiem vienkārši. Pie Lenona ari interesanti – kā mēs tur tuvojamies un riktējamies uz fočēšanos, uzrodas vīriņš, kurš uz metāla soliņa izvieto kartonus, lai var dibenu piezemēt, uzkrāmē Džonam uz deguna acenes un – laipni lūdzam, fočēties! Tas tik nozīmē – ka tur kāds visu laiku stāv un dežūrē, tā kā mēs vīriņam nemaksājam, tad varētu domāt, ka viņš ir valsts darbinieks…

Faktiski labi, ka sākam stāstīt, lai ved atpakaļ – laika nav. Gluži taisnībai tas neatbilst, bet daļēji gribas tikt no abiem šeftmaņiem vaļā. Tad sākas brauciena interesantākā daļa – džeki ved mūs atpakaļ, izrādās uz starta vietu, jo uz mūsu interesējošo vietu, redz, ar velo-takšiem nevarot braukt. Bet nav problēmu – šie mums sameklēs pa lēto taksi, tikai 5cuc un viss kārtībā. Tas mūs īsti neapmierina, sakām, ‘iremos a pie’, tobish iesim kājām, un davai gribam maksāt. Izrādās, ari ceņņiku vīri jau grib citu nevis 4cuc no katra, bet gan 10cuc no katra. Kad sākam skaidrot – nu kā 5cuc no katra, bet – stundā! Un tas nekas, ka braucam stundu un 25 minūtes 😀 nu neko, beigās samaksājam vīriem 5cuc no katra un miers, tālāk soļojam paši 🙂

Atceļā vēl uzēdam, un pie mājas jau secinām, ka taxi ir klāt. Izrēķināmies ar Luisu un startējam uz lidostu. Šeit, redz, cena jau cita – tikai 20cuc par braucienu, nevis 30cuc kā pirmajā reizē. Nākas domāt, ka, pašam sameklējot taksi, tiešām var vizināties vēl lētāk, bet nu ko tur.

Lidostā ari interesanti – esam ĻOTI laicīgi, pieļauju pirmie, kas uz to reisu ierodas. Lidostā īpaši ko darīt nav, lai neteiktu – vispār nav ko darīt. Ir divas letes, kur var kaut ko nopirkt. Viena pavisam žēlīga, gluži kā no PSRS, otra tāda pierasti parasta – čipsi, alus, končas, cepumi, nu, visādi štrunti. To ari darām – izdzeram gandrīz visus Cristalus (gaišie ali), kas šiem tur atrodas.

Lidmašīna YAK-42, uz startu un finišu biki palaiž dūmus salonā, pasmirdinās pēc degvielas, bet citādi kā parasts autobuss, ja atskaita lidojuma laikā kārtējo kondišku, kas palaista šoreiz uz kājām. Rezumējums – vienmēr transporta līdzekļos jārēķinās ar iespēju, ka karstasinīgie kubieši var palaist reālu aukstuma terapiju.

Pēc nolaišanās nedaudz saķeram stresu, jo mūsu somas izbrauc pašas pēdējās, tikmēr jau esam apdomājuši ko darīt, ja somas vispār neizbrauc, bet par laimi tādu opciju izmēģināt praksē nevajag. Pie izejas jau stāv vīriņš ar vārdu un uzvārdu, ari droši vien apnicis no gaidīšanas un vicināšanās. Džeks pagrābj pirmo čemodānu un teciņiem gāž prom, tā ka jāpiedod pedālis, lai varam tikt līdzi. Izrādās, jākāpj žigulī, vispirms sakrāmējot somas bagāžniekā. Iesākumā viņam nekā nesekmējas satilpināt visus koferus, bet nedaudz piepalīdzam ar izvietojumu un satilpinās gan.

Tad nāk pati interesantākā dienas daļa – brauciens no lidostas uz pilsētu. Tā kā ir jau tumšs, tad jābrauc ar gaismām. It kā nekas ekstrēms parastos apstākļos, bet šim džekam ir tikai gabarīti un tālās gaismas, par pagriezieniem īsti pārliecības nav – vai nu nerāda, vai nav vispār. Stūrīte onkam tāda maziņā, pats ari izskatās pēc kādreizēja rallista, tā ari apmēram izrīkojas uz ceļa. Un vislabākais moments, kad pamanām, ka nav neviena sānu spoguļa (ir tikai kājiņa palikusi) nokrīt ar vidējais atpakaļskata spogulis! 😀 Onkam īpaši stresu tas nerada, knapi pagriež tik galvu, iemet vienu robu zemāk un gāzē tālāk! 😀

Visu ceļu neko neteicis, pēkšņi iejūtas gida lomā, kad esam iebraukuši pilsētas centrā – trīs vārdos pasaka, ka viss atrodas tepat pa rokai, ved tālāk uz casu. Pamanām tikai to, ka ļoti daudz vienvirziena ielu un esam klāt. Izrādās jādzīvo divās blakus mājās, jo katram saimniekam pa vienai istabai. Paēdam vakariņas, papļāpājam kādu stundu ar saimniekiem un stumjam gulēt. Rīt vesela diena un pilsēta priekšā! Hasta mañana! 🙂

Lai jebkura celtne būtu stabila – jābūt spēcīgiem un kvalitatīviem pamatiem. Tas tā kā būtu skaidrs… Tieši tāpat tas ir ar jebkuru lietu – katrai ir savi pamati, savas sienas, jumts, skurstenis, ja labpatīk… rotājumi un greznojumi baroka, jūgenda vai kādā citā stilā, par gaumi nestrīdas… bet, gluži kā vienā biezā grāmatā bija pieminēts milzis uz māla kājām – vēl viena norāde uz pamatu svarīgumu – tas viss (apkārtējais) ir tikai atvasinājums, ar mazu vērtību un īslaicīgs, ja nav uz kā balstīties.

Gluži tāpat, domāju, ir ar cilvēku. Gan fiziski, gan garīgi. Zinu, ka pastāv divas galējības: noniecināt fizisko – domai tik spēks, viss materiālais ir pīšļi un putekļi, kā ari antagonisms – nauda valda pasauli, varenāks (lasīt – labāks), kurš var vairāk nopirkt…Piekrītu par domas spēka vareno dabu, taču – mēs paši esam  matērija, no miesas un asinīm, tamdēļ būtu nepareizi ignorēt ķermenisko.

Reiz, deju nodarbības pašās beigās, kad jāveic stiepšanās, mēģinot stiepties kāju pirkstgalu virzienā, sajutu tinkšķi – ķermenis ir prāta instruments, darba rīks. Un kā par jebkuru instrumentu, ari par ķermeni nepieciešams rūpēties, lai tas būtu nevainojamā – ok, nebūsi utopisti – labā darba kārtībā, un netraucētu domai un prātam. Ar sliktu auto pat Šūmahers finišētu lielās masas vidū, vai ne? Tāpēc svarīgi ir rūpēties par sevi, attīstoties ne tikai garīgi, bet ari fiziski. Lai, tā teikt, fiziskais elements spēj ‘pavilkt’ garīgo elementu un neierobežo attīstību.

hm…  šķiet pienācīgs miegs ari ietilpst zem virsraksta – veselīgs dzīvesveids. mja, nāksies stūrēt uz gultas pusi, lai pats netrāpītu zem virsraksta – ‘deputāts’ (darbu daudzums apgriezti proporcionāls padarīto darbu daudzumam) 😉

Labrīt!

Izmēģināju padomu – notestēt savienojuma ātrumu ar Speedtest.net palīdzību… nu neko – baigi zolīdi:

tā ka paliekam pie vienkāršākajiem aizdomās turamajiem:
– kaste
– antivīruss
– un pievienoju vēl vienu: rūteris (šo gan var nočekot pavisam vienkārši, ‘jāiesprauž pa tiešo’ – lai ari cik tas divdomīgi izklausītos ;D bet nedaudz ir vajadzīgs laiks – slinkums IP adreses pičkāt iekšā un ārā…)