Labrīt!

Miegs ir organisma stāvoklis, kura laikā norisinās virkne ļoti (un ari mazāk) sarežģītu fizioloģisku procesu. Ja izdodas izgulēties labi, tad nākamā diena ir daudz vieglāka, prāts asāks, noskaņojums pozitīvāks un dzīve skaistāka – pat sastrēgums (ja tāds gadās) ir pilns uzjautrinošu situāciju, fizionomiju un skaņu. Pilnīgi pretēji novērojumi fiksēti (vismaz pašam), ja pamostoties jāsecina – bjaķ, šonakt gulēts štruntīgi…

Pats esmu ievērojis (gan nevarēšu pretendēt uz mega oriģinalitāti), ka ir divi aspekti, kas kritiski ietekmē izgulēšanās stāvokli – miega ilgums un aizmigšanas ātrums, kas gan ir nedaudz saistīti savā satrapā. Šoreiz neaplūkošu gulēšanas apstākļus – temperatūra, apgaismojums, gaisa svaigums, kā ari situācijas, kad gulta ir tizla – spiež muguru vai kaklu, vai, piemēram, gadījumus, kad ir patrāpījies agresīvs blakus gulētājs, kurš ik pa brīdim iebukņī, iesper vai vienkārši atņem visu segu 😀

Tātad gulēšanas ilgums un iemigšanas ātrus. Par ilgumu – variantu nav. Kādreiz bija jociņš: „Guli ātrāk, spilvenu vajag!!”, bet tas nu īsti nestrādās – cik stundas guli, tik guli.

Tagad par iemigšanu. Kā liecina gadiem ilgušie eksperimenti ar dzīviem cilvēkiem – mani pašu, esmu secinājis, ka visaktīvāk aizmigt traucē paša domas – tās virpuļo un mētājas, uzrodas no jauna, krustojas savā starpā, reizēm savijoties neatšķetināmos kamolos, tā ka gribas paņemt Damokla kunga instrumentu (aka zobenu) un to visu pārcirst! Bet nepalīdz…

Šajā kontekstā atceros kādu teicienu – būt laimīgam nozīmē būt par saimnieku sev pašam. Nu, vai aptuveni tā. Taču kā gan es varu būt sev saimnieks, ja manas paša domas dzīvo savu dzīvi un, johaidī, traucē man – BOSAM – aizmigt!! 🙂

Nu lūk. Viegli teikt, pateiksiet. Tā jau ir. Bet ir ari pāris receptes, ar kuru pielietošanu pārsvarā izdodas savas nepaklausīgās domas nolikt pie vietas – uz plauktiņa līdz rītdienai.

Pirmā, absolūtās disciplīnas metode: nolemt (pie sevis), tagad galvenais ir GULĒT!! Un viss… (nu… reizēm izdodas 🙂 )

Otrā, nedaudz advancētāka, iesaistās jau vizulizācijas principi: iedomāties sev priekšā logu, pa kuru domas lien vai lido iekšā (manī, acīmredzot, kur gan vēl), un aizvilkt tam priekšā melnu aizkaru. Un tad ar mušu pletnīti apdauzīt visas domas un domiņas, kuras gar aizkaru laužas garām (šī ir interesantāka, var nedaudz izgāzt vēl agresiju, kas palikusi 🙂 )

Trešā, ienāca prātā vakar, bet ari vizualizācija: paņemt visas domas, kuras maisās galvā, un sapīt tādā kā bizē. Ja kāda uzrodas no jauna vai izspraucas ārā – ieštaucēt atpakaļ bizē starp pērējām, lai nevipendrījas tik daudz 😉

Nu ko, 100 ., ka ir vēl daudz variantu, bet šie ir mani populārākie. Visvairāk mēģinu praktizēt pirmo, kurš ir grūtāks, bet – disciplīnai taču jābūt, vai ne? 😉