Labrīt!

Vot aizmigt nevarot, kāds te piemurkšķēja, un še tev – vakarnakt ari radās grūtības. Kā jau īpatnis, kuram reizēm (gan ne pārāk bieži :D) uznāk vēlme eksperimentēt un izprovēt ko jaunu uz savas ādas, atsaucu atmiņā gan savus, gan citu ieteiktos variantus. Tad nu par visu pēc kārtas.

1. Atcerējos pirmo gājienu ar atslābināto žokli. Lai labāk izprastu turpmākos, pateikšu – mīlu praktizēt gulēšanu uz muguras. Un pēc iespējas – ari bez spilvena. Nu re, tātad – atslābinu žokli un gaidu miegu… ghllp… baaa, žoklis atslābst, atslābst ari mēle, un man sāk rasties neliela žņaugšanas sajūta ar puskrāciena efektu turklāt. Fick-jego, šito variantu izslēdzam no favorītu saraksta.

2. Nu skaidrs, tātad fiziskās metodes atmetam, pārejam uz 21.gadsimtas atbilstošākām – mentālajām metodēm. Sākumā iedomājos par balto zirgu. Vooot, zirgs, liels un balts, tāds spēcīgs un cēls dzīvnieks. Cēli kustas un rikšo… (tāds neliels miers iestājas – ir ok). Bet tad kāds neģēlis ‘piezūmē’ to zirgu tuvāk – nu, lai miera efekts palielinātos, protams! Še tev, izrādās zirgs ir ne tikai balts, bet ari spalvains. Spalvas kopā ar ādu, cēlajam miega nesējam rikšojot, kustas pār spēcīgajiem muskuļiem, muskuļi pie katra soļa ritmiski saspringst un atslābst… saspringst un atslābst, saspringst un atslābst, sasp… un aizvien straujāk un spēcīgāk – spēcīgs zvērs kā nekā, un skrien arvien ātrāk un ātrāk!

Velns, man pulss uzkāpj virs 100 ka nemetās un viss miegs zirgam zem astes!! Labi, dzenam zirgu aplokā, lai skrien kur grib, man te miegs ir jāguļ tomēr, vai zinies…

3. Ok. Vēl bija variants par balto istabu. Foorshi… istaba balta, nav ne muskuļu nekā. ‘Skatiens’ klīst apkārt, nav kur pieķerties. Pulss krītas… ir labi, savelk nedaudz uz miegu. Hm, laikam šis būs labākais no aplūkotajiem variantiem 🙂 eeepsss… bzz…. kas te džinkst, velns, koa?!? aaa… – izrādās baltajā istabā melna muša lidinās!! Lidinās un traucē, jo skats tā vien ķeras pie riņķojošā pteriodaktila (nu labi, gan jau kāds piesiesies, bet ko man citu bija padomāt nakts vidū?) pēcteča… eh, pēkšņi pie rokas uzrodas pletnīte, sāku spārnoto kukaini aši medīt, daudz nav jāiesvīst un kaitēklis ir glīti pieplacināts pie sienas! Nu iestājas ilgi kārotais MIERS. Vhuuu… liekas, miegs atkal tuvojas no kreisā acs kaktiņa puses… 🙂 Tāāā, pāāga… vouuu, še tev – tas lidoņa pleķis uz sienas sāk kustēties, sadaloties sīkākos pleķīšos, kuri ar strauju zummm skaņu paceļas gaisā, un nu jau ir vesels mākonis melno insektu!!!

Bāc, labi, istabu nafik, taisām durvis ciet un ejam prom.

4. Nu, nekur tālu jau neaizgāju, tā šķiet. Kā apzinīgs ES pilsonis Rīgas lidostā pie muitas lodziņa laimīgs pziņo: “Nav nekā deklarēja!”, tā nodeklarēju sev – ‘šobrīd pats galvenais TEV (tobish – man) ir AIZMIGT’. Cītīgi mēģināju koncentrēties. Un vairs daudz neko neatceros… laikam aizmigu 🙂

Rezumē… Grūti teikt, kas kuram strādā, gan jau tas atkarīgs no konkrētās situācijas un dienā piedzīvotā, bet reizēm laikam vispareizāk ir koncentrēties uz pamat lietām, necenšoties ‘supertruperēt’ un ‘advancēties’… 😉