Laabrit!

Tā gluži nemanot ir paskrējis gads un atkal pamanījos piedalīties SEB MTB Valmiera – Cēsis posmā. Salīdzinot ‘toreiz’ un ‘tagad’, jutos diezgan advancēts un pieredzējis – kā nekā, aiz muguras vēl 5 posmi no iepriekšējās sezonas, uz stūres odometrs un pulsometrs (prastāk – spidometrs un tahometrs), kabatā div-ar-pus vafeles. Dzerampudelē gan tikai ūdens…

Rezultāts, nu tā – vidēji. Pirmām kārtām tādēļ, ka pašsajūta bija pārāk viegla un laba pēc finiša, otrām kārtām – pēc tahometra kādus pēdējos ~7km redzēju, ka varu mīt vairāk, bet kaut kā neminās. Protams, protams, visā varētu vainot faktu, ka biju noķēris endorfīnu vilnīti un kādus 5km minu ar smaidu līdz ausīm, aizmirstot, ka ir jau pamītas 60 minūtes un vajadzētu likvidēt kādu vafeli. Vai ari – ka vafeles bija cita veida, un mozh ogļhidrāti pārāk lēni sadalījās. Nu nez – bet ir/bija sajūta, ka varēja nomīt ari spraigāk. Tā lūk.

Morāle un secinājumi. Nu ko tur – vajag tik mīt. Un ari starp sacensībām – to ari pagaidām centīgi štepselēju, 3x nedēļā. Esmu atradis (kur, kur – netā protams J) interesantu shēmu. To notestēsim ja ne gluži šajās, tad nākamajās sacīkstēs. Tad ari plašāks komentārs 😉