Labrīt!

Cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks – tādu tēzi pirmo reizi izdzirdēju skolā, ja nemaldos, kādā 9.klasē sabiedrības (vai kā citādi to sauca) mācības stundā. Koncepts, domāju, ietver sevī zināmu taisnību, bet ne par to ir šis stāsts 🙂 Šoreiz gribēju padalīties (redz, parādās socializēšanās jebšu sabiedriskošanās moments) savā pieredzē par mūziku, ko ikdienā drillēju sava noskaņojuma uzlabošanai vai uzturēšanai pozitīvā plāksnē.

Līdz šim aktīvi klausījos radio SWH. Taču nu jau kādu laiku, šķiet, tas iesākās ar Millera kunga iesaistīšanos ēterā, pa reizei tomēr diskvalificēju minēto raidstaciju, tiklīdz izdzirdu kādu balsi no mana (privātā) ‘nevēlamo DJ’ saraksta, un pārštepselējos uz citu frekvenci vai ierubīju pavisam autonomu skaņu avotu, piem., CD.

Kādu laiku atpakaļ (nu, gadus 1.5 – 2) biju sev atklājis sev Christina Aguilera, faktiski viņas pēdējo, šķeit, albūmu – Back To Basics. Turklāt atklājis tik ļoti, ka vienu decembra dienu pat pieķēru sevi esam Vīnē apmeklējot viņas koncertu… 😀 Koncerts patika nenormāli, bet šis stāsts nav ari par šo pasākumu 😉 drīzāk par to, ka katrā konkrētā brīdī vai ik pa kādam laika periodam, vismaz man, ir kāda aktuāla mūzika, izpildītājs, kurš spēj dot enerģiju, spēku un visu pārējo, lai izairētu to straumi, nereti krācēm pildītu, ko mēdz dēvēt ari par dzīvi.

Šobrīd esmu atradis sev Busuļa КИНО. Teikšu atklāti – neesmu krievu mūzikas piekritējs (tas droši vien bērnības divu plūsmu skolas ietekmes rezultāts :D), lai ari ir izņēmumi, piem., Zemfira, vai atsevišķas citu izpildītāju dziesmas, taču nemaz netraucē, ka albumā blakus 10 dziesmām latviski atrodamas ar 11 dziesmas krievu valodā. Šajā albumā, līdzīgi kā pats dziedonis reiz izteicās, krievu valodu uztveru nevis kā nacionalitāti, bet gan kā izteiksmes līdzekli, gandrīz vai kā mūzikas instrumentu… Turklāt, izmantojot laipno PlatformaMusic akciju ar 50 000 bezmaksas dziesmām, tagad manā PC griežas pavisam legāli mp3 failiņi. Un kas pats labākais – šķiet, ka iegādāšu ari CD formātā šo albūmu 😉

Par pašu albūmu un izpildītāju runājot, ir sajūta, ka džeks dod vaļa no sirds un dvēseles, lai cik ari tas banāli un klišejiski neizklausītos, un tas ari ir tas, kas pievelk, kas ļauj atrast un atbrīvot enerģiju ari sevī. Dziesmas ir gan nopietnas, gan humorīgas (vismaz tā es tās saprotu – katrs jau interpretē no savas samaitātības pakāpes ;D), un dažos gadījumos krieviskās ir citādākas kā latviskās, dažos tās praktiski neatšķiras vēstījuma ziņā, kas ari nav slikti.

Labi, pietiek spriedelēt – ir ari citas lietas darāmas! 😉

Nu tad tā. Šorīt beidzot es to izdarīju!!!

Situācija īsumā šāda – tā kā ar joni tuvojas SEB MTB trešais posms, kurā pagājušā gadā izdevās salauzt velo un pēdējos 4km veikt sprintā ar ričuku padusē (bet tas jau cits stāsts), tad aiz vien spēcīgāka kļūst apziņa, ka vajadzētu vismaz šīs atlikušās divas nedēļas pamīt pedāļus, lai nav gluži pēdējos ešelonos jāfinišē. Līdz šim treniņu process galvenokārt tika izpildīts vakaros – pēc darba un tā. Savukārt nupat jau citādu visādu darīšanu grafiks ir tik ciešs un vakaros tik patīkami aicinošu uz mani no ledusskapja plauktiņa lūkojas mazais (0.33 – nu tiešām mazs ; )) alus pudliņš, ka galīgi, zin, neiznāk uz tā cietā beņķa uzrāpties. Nu lūk, tā visa rezultātā jau kādu nedēļu auklēju ideju par rīta riteņbraukšanu. Nedēļu – nu kā, visas labās domas nevajag sasteigt, ir taču vesela kaudze ala ‘kas lēni nāk, tas labi nāk’ sentēvu gudrību, vai ne? ;P

Un kā jau attapīgākie būs no virsraksta un pirmās rindkopas izsecinājuši – šorīt 5.08 biju ārā no gultas un pēc 18 minūtēm jau sāku kustināt pedāļus. Pirmie 2km bija tādi nedaudz smagāki un tā tik vilka to ātrumu pārslēdziņu uz zemākiem pārnesumiem, taču beigās bija jau pavisam feini. Turklāt visa rezultātā, lai ari atpakaļ biju nedaudz pat pēc standarta no-gultas-izvelšanās laika, taču darbam sapakojos un brokastis notiesāju pat straujāk nekā citkārt, un darbā ierados tik ātri kā nekad šajā mēnesī!

p.s. un virsrakstā tiešām nav ne vienas burtu kļūdas, ja (katrs jau pēc sevis spriež)!!! ;D

p.p.s. un vēl redzēs kā man šitās divi nedēļas veiksies – pirmā reiz vēl ne par ko daudz neliecina, tas tā no pieredzes zināms 😀

labrīt!

nu jau kādus mēnešus, šķiet, trīs četrus rīta cēliens man iesākas bez kafijas. Līdz tam ik rītu bija rituāls – no sarkanās Nescafe krūzītes Nescafe kafija ar pienu… vienkārši perfekti… gan bez cukura, bet ko darīt – dzīvē saldums jāpievieno pašam, nevis jāremdējas cukura gaistoši mākslīgajā saldmē 😉

Tomēr tad kādā brīdī, acīmredzot, laika gaitā pa kripatai vien akumulētie informācijas krikumi par kafijas (it kā) ne pārāk pozitīvo iedarbību izlauzās uz āru, un prātā iešāvās doma – moratoriju kafijai! Nu bet tā, ka vispār!! Tā ari faktiski notika – kādu mēnesi notika organisma attīrīšana no kafijas.

No vienas puses šo procesu uzvēru ar ziņkāri – diez kas nu notiks. Skaidrs gan bija, ka nekas būtisks un uzreiz nemainīsies, taču tomēr. Tā bez kafijas pavadīju kādu, manuprāt, mēnesi… Nu teikšu kā ir, lai ari tas kādu sensāciju meklētāju varētu sarūgtināt, – nenovēroju neko īpašu… nu, vienīgi secināju, ka miegs pēc brokastīm ar tēju kafijas vietā nepāriet īpaši lēnāk. Tas tā kā nerunā par labu kafijas īpašajai uzmundrinošajai dabai, taču ir ari tējas, kurām piedēvē vēl spēcīgāku uzmundrinošo efektu kā kafijai, tā ka tas nu tā. 🙂

Šādi tas savā nodabā ripinājās, līdz kādas darba tikšanās laikā otra puse nepakonsultējoties jau bija veiksmīgi pastellējusi kafiju, tāpēc izlēmu neatteikties, un atkal – vairāk intereses pēc. Bet atkal – nekas īpašs nenotika. Ne sirds sāka straujāk vai spēcīgāk dauzīties, ne ari īpaši uzmundrināts sajutos… nekā – kafija kā kafija, nedaudz rūgta un ne pārāk garšīga.

Tagad pēdējā laikā atgriežos pie secinājuma, kāds man bija radies ari iepriekš, vēl iepriekšējā kafijas ēras laikmetā. Kafija kā tāda man īpaši negaršo, nu vismaz ne tā, lai teiktu: “Voooo, tā tik ir manta!!”, un trekterētu to tikai tāpēc, ka garšo. Īpaši jau tā, kas gatavojas darba automātā, lai ari it kā jau dabīgā un tiek malta iekš paša aparāta, jo vienalga reizēm pieķeru sevi pie domas, ka pēc otrās krūzes mutē paliek gandrīz kas līdzīgs cigarešu garšai, nu… turklāt es nesmēķēju… Manuprāt tas, kas ar gandrīz maģisku spēku velk pie kafijas aparāta, gluži kā tāda sirēna senos grieķu zelta aunādas meklētājus, ir pats kafijas gatavošanas rituāls.

Process, redz, nav nemaz tik vienkāršs. Tas sākas ar to, ka tu aizej pie aparāta, sameklē krūzīti, izņemies ar tuvumā esošajiem par to, ka visas labās krūzītes ir jau izvazātas, tad iekrāmē atrasto trauciņu aparātā un spaidi pogas, līdz aparāts tīksmi, bet ar agresīvu troksni (lai visi saprastu, cik svarīgs process tiek paveikts) samaļ pupiņas, un tad čirkstinādams vēl kādus iekšējos mehānismus iepļurzina brūngano šķidrumu tavā krūzē. Tālāk jau sākas izvirtības ar pienu vai piena pulveriem (kuri gan man ne pārāk), nedaudz ari cukura (tas gan vairāk uzsit atmiņas pēc pavisam seniem laikiem ar lielu krūzi baltas un saldas kafijas) – un kafiju var lietot. Pats lietošanas process gan būtu jāizveic atbilstoši cienīgi – kamēr karsta būtu ar baudu jāizdzer, bet – tā kā viss burvīgais gatavošanas rituāls ir pabeigts, tad nereti konkrētā kafijas krūzīte tiek pavirši atstumta uz papīriem, kur atdzisusi pēc kāda laika tiek atrasta, steigā izmesta kā oga un viss… diena turpinās, var iet pēc nākamās 🙂

labi, nu jau pietiks – kaut kāda oda kafijai jebšu kafijošanas procesam iznāca…

nu, labrīt…

laiciņš kopš sīkā plāniņa ir pagājis, un kaut kam vismaz būtu jābūt izdarītam, vai ne…

nu ko. tad tā ari peņemsim – pa punktiem 🙂

1. blog redesign – kaut kas ir pamainīts. no standarta tēmas esmu atmigrējis uz šamējo. nav slikti (vismaz pašam tā šķiet), taču blociņš jau pilns ar jaunām, labākām (kā gan citādi :D) idejām

2. jauns mobilais. yesss, nupat jau 2 nedēļas man lietošanā ir jauns aparāts – SonyEricsson K850i. nu elegants! 🙂 nedaudz tik cimperlējas ‘skārieniespējas’ (šitik dīvaini tas ir apsaukts latviskajā instrukcijā) jebšu, citiem vārdiem, tačskrīns. nu a ko – pilnīgi visu (un par pieņemamu cenu) nevar sagribēt. kas man dikteni patīkas šajā agregātā – TrackID fīča (skan gabals, piespiežu pogu un – no SE datu bāzes man sameklē autoru. nu, latv.gabali gan tur nav atrodami, bet tie ari man tik traki neinteresē 😉

nav gan izdevies šo lietu izprovēt uz SEB reklāmas, kur onka dzied – ‘hard work, work’. vot to gabaliņu dikti gribas atšifrēt, bet figu, pagaidām neizdodas. ari gugles tante (vai onkulis) īsti nepalīdz… 🙂

3. iegādāt portatīvo. hm, nu ja. kā jau pats rakstu – šobrīd esmu nosecinājis, ka pašlaik īsti vēl nevajag. līdz ar to – RIP. 😉

4. foto finalizing – progress ir. nu šo to esmu sakārtojis un safinalizējis. vēl gan ir vieta, kur attīstīties 🙂

5. aha. ar to ari varētu šodien beigt. alus ari beigsies tūlīt… 😉

Labrīt!
Kādu brīdi atpakaļ ieminējos par domu spēku. Nepagāja ne pārāk ilgs laiks, kā šī tēma ar troksni, turklāt – burtiskā izpratnē, par sevi atgādināja. Bet par visu pēc kārtas.

Neliela atkāpe laikā. Tātad pagājušās vasaras vidū izdevās no viena auto pārvākties uz citu. Nu feini, protams 🙂 Taču ne tikai meliem, bet ari laimei bieži vien kājas īsas – nepagāja, ne pus gads kā ievēroju švīkas, kuras, savu darbu pārāk uzcītīgi veicot, atstājušas logu slotiņas. Tajā brīdī gan neko, nedaudz saskumis turpināju utilizēt aparātu, gan ar tādu kā zemapziņā noglabātu domu, ka kaut kā, bet nebūtu slikti to stiklu nomainīt.

Uz brīdi pat piemirsu par šo ķibeli, līdz sāka spožāk spīdēt saule, kas ieberztajās švīkās nu spoguļojās pilnā krāšņumā – it kā jau māksliniecisks efekts, bet tā kā auto tomēr vairāk mēdzu izmantot kā savu ģeogrāfisko koordinātu izmaiņas ierīci nekā kā estētisku instrumentu, tad ar jau lielāku spēku no zemapziņas dzīlēm atgriezās doma par stikla nomaiņu.

Protams, kā jau latvietim raksturīgi, pamodās manī homo-taupīgus un homo-hitrus, kuri apvienojumā nonāca pie ģeniāla plāna, šito pasākumu izveikt izmantojot KASKO pasākumu. Vienīgā nelaime – par švīkām polisē nekas nav teikts, tā kā nāktos kā nebūt spiest uz stiklojuma bojājumu. Aprunājot šo lietu ar citiem šoferīšiem un citādi ar auto lietām saistītiem ļautiņiem – padomi un iepriekšējās pieredzes pabira vairumā. Lai ari bija ari pa kādai izdomas pērlei, pamatā viss centrējās uz pavisam elementāru shēmu – ko tur daudz, var jau stiklu pats nedaudz kinētiski apstrādāt.

Tā kā uz tik atklātu vardarbību nebiju gatavs – lai ari mehānisms vien ir, bet kaut kā tomērt roka necēlās tā ņemt un iedauzīt. Da un bail jau ari izbliezt pavisam, ko tad es – tēlošu kaut kādu seno laiku autobraucēju ar plīvojošu šalli ap kaklu, vai? 🙂

Nu ja, šeit ari ievadu varētu beigt un pariet jau pie izklāsta. Tātad – kādu rītu braucot, doma par stikla nomaiņu atkal ienāca prātā, pārcilāju gan pavisam nevainīgi – tikai hipotētiski. Nepagāja ne minūte, kā iedžinkstēja akmens stikla labajā augšējā stūrī. Gan tik sīks, ka pat nepamanīju līdz pusdienas laikam, kad ar kolēgu devāmies pusdienās.

Otrs moments jau iegadījās pēc kādas nedēļas. Braucot pa šoseju un atkal apdomājot švīku un saules staru intensitāti, pat ar acs kaktiņu pamanīju kirbuli (nu ne gluži, bet uz to pusi) dūres lielumā, kas žvidzinājās lejā no pretim braucošā kravas auto kastes. Un nekādu brīnumu – tieši acu augstumā notika kolīzija, kā rezultātā auto vējstiklu tagad rotā glīts, rozei līdzīgs plaisojums…

Nu vot, pasaki vēl, ka ar domām nav jāuzmanās 😉