Labrīt!
Kādu brīdi atpakaļ ieminējos par domu spēku. Nepagāja ne pārāk ilgs laiks, kā šī tēma ar troksni, turklāt – burtiskā izpratnē, par sevi atgādināja. Bet par visu pēc kārtas.

Neliela atkāpe laikā. Tātad pagājušās vasaras vidū izdevās no viena auto pārvākties uz citu. Nu feini, protams 🙂 Taču ne tikai meliem, bet ari laimei bieži vien kājas īsas – nepagāja, ne pus gads kā ievēroju švīkas, kuras, savu darbu pārāk uzcītīgi veicot, atstājušas logu slotiņas. Tajā brīdī gan neko, nedaudz saskumis turpināju utilizēt aparātu, gan ar tādu kā zemapziņā noglabātu domu, ka kaut kā, bet nebūtu slikti to stiklu nomainīt.

Uz brīdi pat piemirsu par šo ķibeli, līdz sāka spožāk spīdēt saule, kas ieberztajās švīkās nu spoguļojās pilnā krāšņumā – it kā jau māksliniecisks efekts, bet tā kā auto tomēr vairāk mēdzu izmantot kā savu ģeogrāfisko koordinātu izmaiņas ierīci nekā kā estētisku instrumentu, tad ar jau lielāku spēku no zemapziņas dzīlēm atgriezās doma par stikla nomaiņu.

Protams, kā jau latvietim raksturīgi, pamodās manī homo-taupīgus un homo-hitrus, kuri apvienojumā nonāca pie ģeniāla plāna, šito pasākumu izveikt izmantojot KASKO pasākumu. Vienīgā nelaime – par švīkām polisē nekas nav teikts, tā kā nāktos kā nebūt spiest uz stiklojuma bojājumu. Aprunājot šo lietu ar citiem šoferīšiem un citādi ar auto lietām saistītiem ļautiņiem – padomi un iepriekšējās pieredzes pabira vairumā. Lai ari bija ari pa kādai izdomas pērlei, pamatā viss centrējās uz pavisam elementāru shēmu – ko tur daudz, var jau stiklu pats nedaudz kinētiski apstrādāt.

Tā kā uz tik atklātu vardarbību nebiju gatavs – lai ari mehānisms vien ir, bet kaut kā tomērt roka necēlās tā ņemt un iedauzīt. Da un bail jau ari izbliezt pavisam, ko tad es – tēlošu kaut kādu seno laiku autobraucēju ar plīvojošu šalli ap kaklu, vai? 🙂

Nu ja, šeit ari ievadu varētu beigt un pariet jau pie izklāsta. Tātad – kādu rītu braucot, doma par stikla nomaiņu atkal ienāca prātā, pārcilāju gan pavisam nevainīgi – tikai hipotētiski. Nepagāja ne minūte, kā iedžinkstēja akmens stikla labajā augšējā stūrī. Gan tik sīks, ka pat nepamanīju līdz pusdienas laikam, kad ar kolēgu devāmies pusdienās.

Otrs moments jau iegadījās pēc kādas nedēļas. Braucot pa šoseju un atkal apdomājot švīku un saules staru intensitāti, pat ar acs kaktiņu pamanīju kirbuli (nu ne gluži, bet uz to pusi) dūres lielumā, kas žvidzinājās lejā no pretim braucošā kravas auto kastes. Un nekādu brīnumu – tieši acu augstumā notika kolīzija, kā rezultātā auto vējstiklu tagad rotā glīts, rozei līdzīgs plaisojums…

Nu vot, pasaki vēl, ka ar domām nav jāuzmanās 😉