labrīt!

nu jau kādus mēnešus, šķiet, trīs četrus rīta cēliens man iesākas bez kafijas. Līdz tam ik rītu bija rituāls – no sarkanās Nescafe krūzītes Nescafe kafija ar pienu… vienkārši perfekti… gan bez cukura, bet ko darīt – dzīvē saldums jāpievieno pašam, nevis jāremdējas cukura gaistoši mākslīgajā saldmē 😉

Tomēr tad kādā brīdī, acīmredzot, laika gaitā pa kripatai vien akumulētie informācijas krikumi par kafijas (it kā) ne pārāk pozitīvo iedarbību izlauzās uz āru, un prātā iešāvās doma – moratoriju kafijai! Nu bet tā, ka vispār!! Tā ari faktiski notika – kādu mēnesi notika organisma attīrīšana no kafijas.

No vienas puses šo procesu uzvēru ar ziņkāri – diez kas nu notiks. Skaidrs gan bija, ka nekas būtisks un uzreiz nemainīsies, taču tomēr. Tā bez kafijas pavadīju kādu, manuprāt, mēnesi… Nu teikšu kā ir, lai ari tas kādu sensāciju meklētāju varētu sarūgtināt, – nenovēroju neko īpašu… nu, vienīgi secināju, ka miegs pēc brokastīm ar tēju kafijas vietā nepāriet īpaši lēnāk. Tas tā kā nerunā par labu kafijas īpašajai uzmundrinošajai dabai, taču ir ari tējas, kurām piedēvē vēl spēcīgāku uzmundrinošo efektu kā kafijai, tā ka tas nu tā. 🙂

Šādi tas savā nodabā ripinājās, līdz kādas darba tikšanās laikā otra puse nepakonsultējoties jau bija veiksmīgi pastellējusi kafiju, tāpēc izlēmu neatteikties, un atkal – vairāk intereses pēc. Bet atkal – nekas īpašs nenotika. Ne sirds sāka straujāk vai spēcīgāk dauzīties, ne ari īpaši uzmundrināts sajutos… nekā – kafija kā kafija, nedaudz rūgta un ne pārāk garšīga.

Tagad pēdējā laikā atgriežos pie secinājuma, kāds man bija radies ari iepriekš, vēl iepriekšējā kafijas ēras laikmetā. Kafija kā tāda man īpaši negaršo, nu vismaz ne tā, lai teiktu: “Voooo, tā tik ir manta!!”, un trekterētu to tikai tāpēc, ka garšo. Īpaši jau tā, kas gatavojas darba automātā, lai ari it kā jau dabīgā un tiek malta iekš paša aparāta, jo vienalga reizēm pieķeru sevi pie domas, ka pēc otrās krūzes mutē paliek gandrīz kas līdzīgs cigarešu garšai, nu… turklāt es nesmēķēju… Manuprāt tas, kas ar gandrīz maģisku spēku velk pie kafijas aparāta, gluži kā tāda sirēna senos grieķu zelta aunādas meklētājus, ir pats kafijas gatavošanas rituāls.

Process, redz, nav nemaz tik vienkāršs. Tas sākas ar to, ka tu aizej pie aparāta, sameklē krūzīti, izņemies ar tuvumā esošajiem par to, ka visas labās krūzītes ir jau izvazātas, tad iekrāmē atrasto trauciņu aparātā un spaidi pogas, līdz aparāts tīksmi, bet ar agresīvu troksni (lai visi saprastu, cik svarīgs process tiek paveikts) samaļ pupiņas, un tad čirkstinādams vēl kādus iekšējos mehānismus iepļurzina brūngano šķidrumu tavā krūzē. Tālāk jau sākas izvirtības ar pienu vai piena pulveriem (kuri gan man ne pārāk), nedaudz ari cukura (tas gan vairāk uzsit atmiņas pēc pavisam seniem laikiem ar lielu krūzi baltas un saldas kafijas) – un kafiju var lietot. Pats lietošanas process gan būtu jāizveic atbilstoši cienīgi – kamēr karsta būtu ar baudu jāizdzer, bet – tā kā viss burvīgais gatavošanas rituāls ir pabeigts, tad nereti konkrētā kafijas krūzīte tiek pavirši atstumta uz papīriem, kur atdzisusi pēc kāda laika tiek atrasta, steigā izmesta kā oga un viss… diena turpinās, var iet pēc nākamās 🙂

labi, nu jau pietiks – kaut kāda oda kafijai jebšu kafijošanas procesam iznāca…