Lai ari rīts var iesākties feini – tas nebūt nenozīmē, ka diena tā ari paies, un vēl vairāk – ka vakars pienāks tikpat feins. Tas pat būtu skaidrs nemaz neizmēģinot uz savas ādas.

Tāpat cilvēkam ir tendence visu negatīvo vienkārši ņemt un aizmirst, izstumt no apziņas, vai vismaz operatīvās atmiņas. Uz cietā diska, protams, kaut kur tas paliek, bet tiek izmests no ikdienas domu un darbu listes. Tas laikam pie reizes ir ari aizsargmehānisms, citādi ieciklējoties uz negācijām var ātri noiet no taisnā ceļa…

Tomēr nupat domāju, ka tas ir tāds īstermiņa reflekss – iltermiņā tolka nekāda. Tas ir kā stūķēt netīros traukus izlietnē, neliekoties ne zinis, līdz kamēr izlietne ņem un no sienas nogāžas vispār nost. Un tad sākas – lauskas, ūdens pa gaisu, puņķi un asaras. A ko darīt – pats vainīgs, vai ne…

Kāda morāle? Nu nekāda – sliktās lietas vajag risināt maksimāli uzreiz, vai vismaz izbļaut tik skaļi, lai tā kļūst par kāda cita slikto lietu, jebšu vismaz dalītu slikto lietu (kā zināms dalīta bēda – pusbēda 🙂 ), un nav tur ko daudz moralizēt. No runāšanas vien paēdis nebūsi, ja neesi deputāts 😉