labrīt! jebšu drīzāk – labvakar! 🙂

Ir pagājis gads un atkal, gluži kā pērn, gaisā sajūtu, saožu, saredzu un ar katru elpas vilcienu iesūcu sevī sajūtu, ka nupat, nupat vasara ir sasniegusi savu apogeju. Un lai ari, gluži kā norietoša dīva, ir saņēmusi visus spēkus vēl pēdējam uznācienam, kurā nodemonstrēt visu savu spēku, pieredzi, daili un krāšņumu, tomēr ari pati sajūt neizbēgamo ‘jaunās paaudzes’ – rudens – tuvošanos un tā nenovēršamo uzvaras gājienu. Gājienu, kurā rudens uz vella paraušanu izkrāsos lapas visdažādākajos toņos un nokrāsās, piestampās mežu ar sēņotājiem, piebirdinās pilnu zemi kastaņiem, ozolzīlēm un tām pašām krāsaino lapu kārtām, kurās tik labprāt rušinās gan bērni, gan ari gados vecāki tipiņi (tajā skaitā ari es 😀 )…

Protams, neiztik bez lietavām un drūmi drēgniem mijkrēšļiem, taču – kā jebkuram gadalaikam, arī rudenim ir sava pievilcība. Turklāt brīžiem man pat šķiet – ja sarindotu visu gadalaiku izcilākos mirkļus vienu pie otra, saulainās un krāsainās rudens dienas ar dzestri svaigo gaisu reāli varētu pretendēt un Grand Prix manā vērtējumā! nez… varbūt tāpēc, ka tādas dienas dēvē par atvasaru… 🙂