Nu ko, ari šis ceļojums, gluži kā daudzi citi, iesākas Rīgas lidostā. Čemodāns nav pārkrāmēts virs normas, tas priecē, laiks ari nav pārāk daudz lidostā jānosit, tas ari nav slikti. Līdz ar to izlidojums no Rīgas sākas raiti un bez ķimerēšanās. Viļņā no laižamies tikpat veikli. Tur gan jāuzgaida kādas pāris stundas, kas priekš Viļņas lidostas izklaides iespējām ir reāli par daudz. Galvenā izklaide, faktiski, sastāvēja no meklēšanas kā iečekoties uz tranzīta lidojumu, pa ceļam ari paspaidot pogas tranzīta čekin stendā, un nelielas uzēšanas vietējā kafūzī, kur viesmīļi vēl bija pa pusei aizmiguši. Iečekoties vēlreiz nebija vajadzīgs un lidojums uz Frankfurti beidzot turpinājās.

Frankfurtē nedaudz sajutām pasaules transporta elpu – lidostā ik pa pāris minūtēm paceļas vai nolaižas pa lidmašīnai, tauta ka biezs, ari platības milzīgas. Bet nekas pārāk sarežģīts it kā nav un līdz takšiem tiekam veikli. Par viesnīcas adresi gan taksists nav dzirdējis, bet nodemonstrē, ka esam ielidojuši modernā valstī – saštepselē savā GPS aparātā koordinātas un aizvizina bez lielākām problēmām. Noplēš, manuprāt, pat mazāk nekā mūsu taksisti no lidostas līdz centram vedot, turklāt jābrauc bija ilgāk 🙂

No viesnīcas dodamies uz centru. Ir gan svētdiena, bet apskatīt lietas un vietas jau var ari brīvdienā. Un tā ari ir – gan Hauptbahnhofs, gan debesskrāpji, gan Eiro māja, gan sexshopi 🙂 jā, jā, šiem tur uz gandrīz galvenās ielas veseli divi gabali – tādi divstāvīgi, ar vitrīnām un visu pārējo kā veikalam pienākas 😀

Runājot par pašu pilsētu – tā nekas, tīri glīta. Vismaz centrs. Līdz nomalēm jau netikām. Pirmā lieta, protams, bija paēst, klīdām pa centrālo ieliņu, līdz fast-foodu starpā acī iekrita (ne jau burtiski, protams) iestādījums ar nosaukumu KAKADU. Nosaukums atbilst iestādījuma garam – Austrālijas restorāniņš. Interjerā dažas ceļa zīmes no mazākā kontinenta, apkalpojošais personāls – indieši (tas gan varbūt nav īpaši autentiski) un – kā nu bez ēdienkartes! Ēdieni no ķengura, emu, krokodila, puskilograma burgeri un vēl dažādi izēdieni. Indietis mūs saintriģē ar super-truper gaļas plati uz 2 personām, kura sastāv no emu, krokodila, ķengura un folijā cepināta kartupeļa ar krējuma mērci vidū… mjaaa… nu garšīgi bez gala. Ja kādam interesē, tad par tām gaļām – krokodils ir apmēram vista ar zivs piegaršu, ķengurs tāds cīpslaināks (nu  skraida jau ar apkārt, vismaz dzīves laikā, diezgan cītīgi) liellops ar specifisku piegaršu, emu – nu vista gluži nav, lai ari putns, drīzāk pat uz cūku vai ko tādu…

Pēc tādas kaloriju uzņemšanas izlēmām vēl pavazāties. Rezultātā pa lielam apskatījām dažas ielas, uzrāpāmies tā dēvētajā Main Tower, par kuru iesākumā aplami noturējām televīzijas torni 🙂 bet nekas, viena vāciete ierādīja, uz kuru pusi pareizāk jāmērķē.

Atpakaļceļā stacijā iepērkamies brokastīm, ieslēdzies bija latvietis praktiskais – neies jau par 9eur ēst brokasti viesnīcā, ja var par 9eur uz diviem iepirkt paiciņu un pieēsties tāpat 🙂 Latvietis praktiskais mūs nepamet ari uz perona, kad vizināmies atpakaļ uz savu viesnīcu – kaut kā, bet iztiekam bez biļetēm, par cik jābrauc tik 4 pieturas… ā, turklāt vēl vilciens apstājas lidostas pieturā, izrādās tālāk nebrauc, tad samērā amizanti atradām citu, bet galā tikām veiksmīgi.

Rezumējums šai dienai… nu, Frankfurte šķita tāda tīri feina pilsēta, tīra, ar izteiksmīgiem debesskrāpju akcentiem, ar ļoti dažādiem cilvēkiem – pastaigājot vien varēja saklausīt kādas 5 dažādas valodas, ieraudzīt pilnīgi dažādu kultūru piesitienus apģērbos, matu sakārtojumos un acu skatienos. Kosmopolītiska pilsēta. Pieļauju – nodeva lidostai…

p.s. ja uzkliko uz bildes 1x, tad atveras jauns lodziņš, kurā ir vēl kāds sīkāks komentārs (ja man nav bijis slinkums vai ir bijis ko pierakstīt)

p.p.s un ja vēlreiz uzkliko, tad būs lielajā izpildījumā – netīšām atklāju šito fīču. tīri feina pagaidām šķiet 🙂

Labrīt!

Tad nu par visu pēc kārtas. Pirmās apzinātās domas par aizceļošanu līdz Kubai droši vien radās kādā brīdī, dzirdot ziņās pieminam Fidela izgājienus vai citus tā krasta piedzīvojumus. Līdz konkrētai realitātei domas pārtapa šā (2008) gada pavasarī. Tad jau radās neliels plāniņš par vasaras vidu, tomēr, apsverot vēl dažus par un pret, ceļojums tika nozīmēts uz septembra otro pusi. Septembris un oktobris gan esot ‘uragānu’ un lietus periods, tomēr tas sevišķi nebiedēja – galvenais, ka silts! Un silts tur ir, faktiski, cauru gadu – gandrīz nemainīgi ap 25 grādiem.

Nākamais posms – biletu rezervēšana. Skaidrs, ka ar tvaikoni būtu pārāk garlaicīgi un ilgi, līdz ar to atliek tikai lidot. Lidošanas opcijas ir tiešām dažādas. Pa tiešo no Rīgas, diemžēl, nekas nelidot, bet no Vecās pasaules lidostām ir dažādi reisi. Konkrēti apsvērām variantu no Londonas, Frankfurtes un laikam vēl kādus. Cenu diapazoni dažādi – no 400 līdz kādiem 800 latiem (un uz augšu, protams – pa riktīgi dārgo nav problēmu atrast biļetes gandrīz uz jebkurieni ;D ). Finišā palikām pie Frankfurtes. Turklāt iznāca lētāk taisīt atsevišķu lidojumu uz Frankfurti un tad no turienes uz Havanu. Rezultātā iznāca, kas nemaz nešķita slikti, dienu pavadīt Frankfurtē.

Kaut kādu apsvērumu pēc (šobrīd loģika vairs nezīmējas, taču tobrīd bija kaut kāds arguments ar čemodāniem) tika izlemts Frankfurtes viesnīcu meklēt tuvāk lidostai. Par sapratīgām naudiņām tas ari izdevās gan turp, gan ari atpakaļ ceļam.

Gan par lidojumiem, gan viesnīcām droši vien jāsaka, ka ‘iebukoties’ nav slikti jau labu laiku iepriekš. Mūsu gadījumā tas bija jūlija vidus, ja pareizi atceros, līdz ar to ne pārāk laicīgi. Tas, droši vien, padarīja pasākumu nedaudz dārgāku, bet – ko padarīt, visu uzreiz ari nevar 😉

Par pašu Kubu, lai nebūtu tā, ka ielidojam un uz dullo kaut kas jāmeklē, dikti jau gribējās kaut ko ierezervēt ari tajā krastā. No aptaujātiem Kubas ceļotājiem, kā ari no salasītā interneta dzīlēs, secinājums bija radies – jādzīvo nevis pa viesnīcām, bet gan tā saucamajās ‘kasās’. Casa particular (no esp – māja privātā) ir vēl Fidela laikos, bet salīdzinoši nesen ieviests pasākums, kurš atļauj iedzīvotājiem (attiecīgi reģistrējoties, iemaksājot atvēršanas un ikmēneša maksu utt) uzņemt tūristus. Casas ir dažādas – gan ar gan bez gaisa kondicioniera, ar atsevišķu/kopīgu vannas istabu utt. Līdz ar to ari cenas variē, īpaši jau starp pilsētām. Izlēmām, ka būtu labi ko tādu norezervēt, vismaz ceļojuma iesākumam, jo tā bija saplānota diezgan jau cieši pretstatā ceļojuma otrai pusei – kas bija atstāta improvizācijai atkarībā no sajūtām. Rezervēt droši vien iespējams dažādi, mēs izmantojām www.cuba-junky.com – tīri feina lapiņa, kur ari daudz varēja sasmelties informāciju par Kubu un tās fīčām. Pēc nelielas sarakstes ar turienes darboni Pototo mums bija norezervēta casa Havanā un Santiago de Cuba, kas bija paredzēts kā otrais apstāšanās punkts.

Vēl sagatavošanās posmā pirms casu rezervēšanas ietilpa ceļojuma maršruta zīmēšana. Tā kā salai ir izteikti plakana forma (vai kā to lai nosauc) loģisks šķita plāns doties no viena gala uz otru, lai divu nedēļu laikā aptvertu lielāku valsts daļu, nevis aprobežotos tikai ar dažiem fragmentiem.  Savukārt, lai neaizķertos kāda muļķīga iemesla dēļ salas vidū un pa galvu pa kaklu rauties atpakaļ, ieplānojām uzreiz no Havanas lidot pāri uz otru galu – Santiago de Cuba, otru lielāko pilsētu, lai tad brīvā tempā varam šķūrēt atpakaļ uz Havanu. Biļetes ari iegādājām caur internetu. Mazliet gan šķita interesanti – pārskaitīt baksīti un biļetes tā ari neizdrukāt, tās, redz, jāsaņem uz vietas ofisā… nu, lai tā būtu 🙂 Tālāko ceļojumu plānojām veikt ar auto – iznomāt uz vietas un tad vizināties, lai pie reizes varam aplūkot ari ko vairāk par pašām pilsētām.

Tātad īsumā ceļojuma maršruts tika iezīmēts šāds: Havana – Santiago de Cuba – Baracoa – Holguin – Las Tunas – Camaguey – Ciego de Avila – Trinidad – Cienfuegos – Varadero – Havana. Pa lielam šis maršruts veidojas loģiski velkot līniju no salas austrumiem atpakaļ uz Rietumiem 😉

Plānošanas laikā tika pēc iespējas ievākta dažāda informācija par Kubu, lai saprastu, kas jāmeklē katrā no pilsētām, kas apkārtnē, kas vēl kaut kur. Pārsvarā gan internetā, kā ari ļoti vērtīgā lietiņa – ceļojuma gida (travel guide) grāmatiņas, konkrēti Eyewitness Travel izdevums ‘CUBA’. Pārāk sīki gan neizdevās izstudēt šo grāmatiņu, bet, pārlasot ari ceļojuma laikā (un ari pēc tā:)), nācās secināt, ka tur tiešām ir daudz noderīgas, vērtīgas un aktuālas informācijas.

Nu ko, par sagatavošanos un plānošanu tas īsumā būtu viss… par pārējo nākamreiz 🙂

labrīt!

nesen atklāju sev kakao. reāli garšīgi, un esot ari veselīgi. tikai nekā netieku gudrs, kā lai tā feini uzvāra pienu, nepiesvilinot katliņu, un lai nepārskrien pāri malām… protams, var jau stāvēt blakus, maisīt un uzvaktēt, taču kaut kā vienmēr atrodas citas labas lietas, ko padarīt 😀 mozh kādam ir kāds praktisks izgudrojums? jebšu šoreiz ir situācija, kad visu uzreiz nevar dabūt… 🙂

otra štellīte – tiklīdz izdzirdēju, tā zināju, ka piedalīšos – Bergmaņa rīkotais (vadītais?) pasākums Ginesa rekodra sasniegšanai. Jāskrien tikai 100m, turklāt, ņemot vērā manu kasīšanos ar reģistrāciju, izdevās dabūt laiku no 07.00-08.00 svētdienas rītā 🙂 nu, nekas, agri jāiesāk brīvdienai, lai vairāk var atpūsties 😀

lai feina diena!

Visdrīzāk tas, saistīts ar darbu – redz, izskatās, ka šodien būs gara diena pie datora, krāmējot darba lietas. Savukārt ainiņa, kur pie sava datora ekrāna salīcis sēž ekseļu pavēlnieks (vergs?), ik pa brīdim aizrikšojot tikai pēc kārtējas kafijas krūzes, ir cieši un organiski iespiedusies apziņā… stereotips reāls, ne? Kaut kāda vizuālā programmēšana, vai…

Nu neko, kādu brīdi vēl turēšos pretim, un tad jau redzēsim, kur vakars mūs aiznesīs 😀

Labrīt!

Kā kāds lasītājs jau būs pamanījis, bija man plāns apmeklēt Kubu. Šobrīd plāns jau ir finišēts, respektīvi, esmu atgriezies no Kubas ar nelielu (paldies pretiedeguma krēmam) iedegumu, dažām bildēm un kārtīgi atpūties (vismaz pašam tā šķiet 🙂 ).

Kā jau biju solījis – šajā pašā kategorijā parādīsies rezumējums, dienasgrāmata, iespaidi un vēl šādi tādi labumi no ceļojuma, bet viss prasa mazliet laika un iedziļināšanos. Citiem vārdiem – pacietību, vismaz nedaudz 🙂

p.s. slapjdraņķis – attiecas uz Latvijas klimatu 😉