Lai jebkura celtne būtu stabila – jābūt spēcīgiem un kvalitatīviem pamatiem. Tas tā kā būtu skaidrs… Tieši tāpat tas ir ar jebkuru lietu – katrai ir savi pamati, savas sienas, jumts, skurstenis, ja labpatīk… rotājumi un greznojumi baroka, jūgenda vai kādā citā stilā, par gaumi nestrīdas… bet, gluži kā vienā biezā grāmatā bija pieminēts milzis uz māla kājām – vēl viena norāde uz pamatu svarīgumu – tas viss (apkārtējais) ir tikai atvasinājums, ar mazu vērtību un īslaicīgs, ja nav uz kā balstīties.

Gluži tāpat, domāju, ir ar cilvēku. Gan fiziski, gan garīgi. Zinu, ka pastāv divas galējības: noniecināt fizisko – domai tik spēks, viss materiālais ir pīšļi un putekļi, kā ari antagonisms – nauda valda pasauli, varenāks (lasīt – labāks), kurš var vairāk nopirkt…Piekrītu par domas spēka vareno dabu, taču – mēs paši esam  matērija, no miesas un asinīm, tamdēļ būtu nepareizi ignorēt ķermenisko.

Reiz, deju nodarbības pašās beigās, kad jāveic stiepšanās, mēģinot stiepties kāju pirkstgalu virzienā, sajutu tinkšķi – ķermenis ir prāta instruments, darba rīks. Un kā par jebkuru instrumentu, ari par ķermeni nepieciešams rūpēties, lai tas būtu nevainojamā – ok, nebūsi utopisti – labā darba kārtībā, un netraucētu domai un prātam. Ar sliktu auto pat Šūmahers finišētu lielās masas vidū, vai ne? Tāpēc svarīgi ir rūpēties par sevi, attīstoties ne tikai garīgi, bet ari fiziski. Lai, tā teikt, fiziskais elements spēj ‘pavilkt’ garīgo elementu un neierobežo attīstību.

hm…  šķiet pienācīgs miegs ari ietilpst zem virsraksta – veselīgs dzīvesveids. mja, nāksies stūrēt uz gultas pusi, lai pats netrāpītu zem virsraksta – ‘deputāts’ (darbu daudzums apgriezti proporcionāls padarīto darbu daudzumam) 😉

Labrīt!

Izmēģināju padomu – notestēt savienojuma ātrumu ar Speedtest.net palīdzību… nu neko – baigi zolīdi:

tā ka paliekam pie vienkāršākajiem aizdomās turamajiem:
– kaste
– antivīruss
– un pievienoju vēl vienu: rūteris (šo gan var nočekot pavisam vienkārši, ‘jāiesprauž pa tiešo’ – lai ari cik tas divdomīgi izklausītos ;D bet nedaudz ir vajadzīgs laiks – slinkums IP adreses pičkāt iekšā un ārā…)

Parasti, ja kaut kas kaitina, reāli ir vismaz divas iespējas – piecelties un aiziet citur (gan pārnestā, gan burtiskā nozīmē) vai piecelties un pārkārtot ‘plauktiņu’ tā, lai kaitinājums beidzas, vai ne…

man ir reāli situācija, kuru uzskatāmi demonstrē bilde:

Domāju, nepārsteigšu nevienu, secinot, ka pirmdien būs jau 1.decembris. Un šo svētdien ir pirmā advente – jāmeklē skujas un sveces. Lai ari izteikti ticīgs neesmu, tomēr kaut kā pirms-Ziemassvētku laiks asociējas ar pozitīvām sajūtām. Izņemot, protams, spiešanos veikalos un stresu par dāvanu sagādāšanu…

Bet varbūt kāds ir izcili apzinīgs un vai nu ignorē trako dāvanu bumu (kas tomēr ir zināmā mērā došanas kulta sakāpināti komercializēta izpausme), jebšu jau ap Jāņiem ir ticis galā ar dāvanu gādāšanas procesu? Ja tā palūkojas pagātnē, tad dāvanas, kuras gādātas jebšu iedomātas pavisam laicīgi, izrādās ari tās labākās un visvairāk prieka nesošās. Pretstatā tām, kuras pēdējā nedēļā izpārdošanas akcijā (vai tieši otrādi – paceltajās cenās) pagrābtas no plaukta…

…nu ko, ārā sniegs līdz ausīm, tāpēc varam turpināt, kur apstājāmies 🙂

Tātad, dodoties mājup no restorāniņa, pa ceļam uzduramies ADIDAS veikalam. Intereses pēc ieceļojam iekšā palūkoties – rezultātā tiekam pie jaunas somas (uz pusi lētāka kā pie mums), jo ikdienā tomēr kāda soma noder, apkārt vazājoties.

Vakariņas vairs nav tālu, un tā ari ir – ari vakariņās porcijas lielas un ēdamie daudz, sākot no ceptām banānu šķēlītēm (kartupeļu vietā), gaļas līdz augļiem un rīsiem un vēl šādiem tādiem labumiem. Saimniece jau sāk tīri vai apvainojusies izskatīties, redzot, ka mēs netiekam galā, bet tad rodas spoža doma paņemt visu pārpalikumu brokastīm. Sabāžam katliņā un iestumjam ledusskapī.

Tā kā ir jau pavēls, Santiago de Cuba saimniekam izdomājam zvanīt nākamajā dienā. Tusēt vairs nevelk, ir tomēr sagurums uzkrājies… tikmēr uzpļāpājam ar otrā stāva saimnieku par dzīvi, kurš izvilcis ruma pudelīti piedāvā ari mums piedalīties 🙂 Stāsti interesanti – agrāk daudz bijis krievisks. Sākot no auto, beidzot ar filmām un dažādām precēm. Savukārt tagad gandrīz tā pat iet uz ķīnisko pusi – acīmredzot komunistiskā draudzība dara savu. Runājot par automašīnām, padomju auto un vecie amerikāņi ir apmēram puse uz pusi. Jauni auto ari redzas, bet salīdzinoši pamaz. Tā kā autoparks kopumā vecs, tad remontēšana ir aktuāla lieta, turklāt – vecos amerikāņus remontēt esot pat vieglāk kā padomju, jo padomju rezerves daļas ir reāls deficīts. Nu, šeit ir reāla biznesa iespēja, ja kādam mūsu krastā ir lielā vairumā žiguļu, moskviču detaļas.

Savukārt ar biznesu nav nemaz tik vienkārši. Viss pa lielam pieder Fidelam. Izņēmums ir šīs legālās Casas Particularis – tūristiem izīrējamās istabas, Paladares – ģimenes restorāniņi (gan nevienā, šķiet, nebijām) un vēl šā tā, pieļauju ari suvenīru ražotāji nav valsts bizness. Ja ir vēlme veidot kopuzņēmumu, tad opcija ir atdot 51% Fidelam, viņš ari ieliek savu pirmo direktoru un tad vari biznesu ripināt 😉

Parastiem strādājošiem algas nesen ir atlaistas no valsts noteiktajiem standartiem, jo iepriekš pat ārzemnieks savā uzņēmumā nevarēja maksāt, cik izdomāja, biedrs Fidels jau bija noteicis, cik saņem sētnieks un cik – direktors. Bet maksā nu reāli maz – 20-30 CUC ir vidējā alga. Turklāt vislabāk apmaksātie, diezgan loģiski, ir polismeņi un naudas inkasatori, kuriem turklāt vēl dodot ari graudā – gaļu vai ko citu, kā nu kuru mēnesi. Attiecīgi ari noziedzība, īpaši nopietnā, ir samērā zemā līmenī. Sīkumi – kabatzagļi un tamlīdzīgi pasākumi, protams, var gadīties.

Salīdzinājumam ar algām – gaļas kilograms maksā 10 CUC, nu, iznāk 2kg mēnesī. Ziepes – 2-3 CUC. Daļa pārtikas un citu preču ir iepērkama par lētākām naudiņām, kas tiek dota no valsts pret taloniem. Katru mēnesi ir noteikts apjoms, ko var iegādāt atkarībā no cilvēku skaita ģimenē. Sortiments pa laikam mainās, bet pārsvarā – cukurs, kafija, vista, ari ziepes u.c. Līdz ar to daļa ģimeņu pat praktizē šo to no lētās talonu pārtikas, piemēra, kafiju paši nemaz nelieto, bet uzreiz notirgo sekundārajā tirgū jau par tirgus cenām.

Tā kā pārtika deficīts, tad ļoti strikta kontrole pār lauksaimniekiem, lai šie nesadomātu savu lopiņu kotletēs pārstrādāt. Izrādās, ja noķer šādā nodarbē, var iesēsties uz 10-30 gadiem. Salīdzinājuma – ja cilvēku nomušī, tad līdz 5 gadi… attiecīgi, tiklīdz kaut kas nedo’ die’s notiek ar tavu ragulopu, tad pirmā doma ir bizot pie polismeņa un vietējā veterināra, lai šie apliecina, ka lops kaut kā netīšām pats galus atdevis, nevis saimnieka iejaukšanās rezultātā! Savukārt nododot lopiņu kautuvē – šie zemniekam iemaksā ~12 CUC. Tobiš tirgū viens kg gaļas! Vispār traki… 🙂

Par valdību īpaši neviens runāt neatvēzējas (visizteiktāk ārpus galvaspilsētas – tur vispār neviens neko nesaka), tomēr saimnieks pastāsta, ka Rauls patīkot labāk, jo Fidels esot kā ar klapītēm bijis – tikai revolūcija, komunisms utt. Rauls tomēr jau ir atļāvis DVD, datorus, vietējie nu drīkst viesnīcā padzīvot.
Īsumā parunājām ari par armiju – tā šiem obligāta, standartā 2 gadi. Ja ir augstākā izglītība – 1 gads. Bet īpaši traki neesot. Agrāka termiņš bijis pat ilgāks (taču cik – nevaru salasīt, uzpilējis kāds piliens uz pierakstiem un izplūdis :D)

Parunājām ari par rumiem. Šie viņiem tur pilns ka mudž – dažādu nosaukumu, turklāt katram ir pēc izturēšanas pakāpes dažādas versijas no baltajiem līdz pat tumši tumšajiem. Salīdzinājumam – alus tikai 2 šķirnes novērojās 🙂 Tumšie pēc garšas vairāk jau savelk uz konjaku, bet – gaumes jautājums. Ari cenas neko – sākot no 3.80 CUC par 0.7 Havan Club līdz pat 75CUC par kādiem tumšajiem niknajiem. Esot pieejami ari dikti lētie, prasu – krutka, šis saka – tipa jā, bet, kas pats labākais – valsts ražojums, nevis kreisais! 😀

Tā nu šī diena pavadīta, jāliek uz ausi, lai nākamā rītā vēl nedaudz pašeptētos pa pilsētu un tad jau planētu prom uz otru galu.

p.s. šeit adrese, kurā dzīvojām – māja viena, bet Casas divas, divi saimnieki, kopā laikam 4 istabas (2vietīgas). jebkuru no šiem iesaku pilnīgi droši – lokācija ļoti ērta, saimnieki dikti feini, ko vairāk vajag. Nu labi, cena varbūt nav pati zemākā visā pilsētā, bet – visu nevar gribēt 😉

Tikai esot starp cilvēkiem var sajust, saprast, kas viņus interesē, par ko viņi domā un kā viņi domā. Reizēm pat dīvaini, cik ļoti dažādi tiek uztverti vieni un tie paši notikumi un lietas. Cik ļoti dažādas ir katra vēlmes, intereses, svarīgumi. Tomēr kopumā pamatiezīmes, šķiet, ir tik līdzīgas – katram ir vēlme, lai viņu ņem vērā, nevienam negribas sajusties liekam. Tas, droši vien ir normāli. Vai parasti. Vai pierasti… laikam viens no Maslova kunga apakšējiem slāņiem 🙂

Tādejādi gandrīz iznāk būt atkarīgam no citiem. Turklāt pa lielam tos citus ir baigi sarežģīti ietekmēt, īpaši attiecībā – lai es viņiem iepatiktos. Tad gandrīz ir jāmainās man, lai viņiem būtu pa prātam. Bet kāpēc lai es to darītu, ja man patīk būt tādam kāds es ‘ir’? Nu… – ja patīk. Ja nepatīk pašam, tad tā jau ir cita runa, jo iekšējā motivācija, manuprāt, ir pats labākais izmaiņām, pieņemot, ka dzīves jēga ir iet uz priekšu, attīstīties.

Savukārt tādā gadījumā svarīgi kļūst saprast, kas esmu tiešām es, kas – no citiem pieņemta ‘jābūtība’ …nu, ka labs ir tas un tas, savukārt slikts ir šis un tas tur… šeit laikam ir tikai viena recepte, ieklausīties pašam sevī, bet tas nav viegli. Reizēm tas ir kā ar atslēgām, kuras tumsā izvelc no kabatas un tad domā: „Šī ir īstā!”, tad izlem: „aha, ja reiz izvēlējos šo, tad īstenībā ir jāņem tā otra!”, un tā dažas reizes, līdz saputrojies galīgi un secini, ka slēdzenei vairs neder neviena, bet tad ar otro riņķi tomēr kāda izrādās īstā…

Tomēr šādām pārdomām ne vienmēr ir vieta un laiks ikdienas ritmā un kņadā. Ir tik feini ļaut, lai laiks un apkārtējie, skrien, rauj līdzi, tad nav tik sarežģīti. Tev pasaka priekšā, kas šodien ir svarīgs un ir jāizdara, kas svarīgs būs rīta un – dzīve sakārtota, pašam īpaši nepiepūloties. Turklāt slinkums cilvēkam ir TIK raksturīgs, ka vai nu. Un tas esot viens no progresa dzinuļiem… reizēm es mēģinu pastrīdēties, ka, manuprāt, progresu vairāk dzen cita tikpat cilvēcīga lieta – ziņkārība… lūk, paprovēšu šitā, kas tagad notiks… bet tagad, davai, šitā… oo… skaidrs, tā nevajag, bet tad labāk šādi… jo slinkums ir slinkums ari domāt un kustināt sevi izmaiņu virzienā.

Morāle? Hm… Neesmu baigais moralizētājs, bet ja nu tiešām nepieciešams – reizēm piestāt, padomāt, kas tiešām ir būtiski un svarīgi katram pašam. Un ka ar citiem ir kā ar bitēm, un turklāt tādām, kas medu lielākoties vāc tikai sev 😉

Vakar biju izdevies Rīgas pilsētā starojošos objektus pavērot. Tā kā nedaudz vēlāk kā plānots ierados Rīgā no – kā tagad reizēm izsakās – perifērijas, tad iznāca konstatēt faktu, ka ar mūsu valsti iet uz labo pusi! Nu, es domāju izšķērdības mazināšanas un darba efektivitātes plāksnē. Respektīvi – pa ausu galam jau biju dzirdējis un tā ari ir – plkst. 23.00 praktiski visi objekti beidz savu aktīvo darbību. Ja ugunskuri Jēkaba laukumā vēl nav izdeguši, tad gluži ar ūdeni gan netiek aplaistīti, bet kur lukturi, tur gan viss pa tumšo.

Kāpēc iet uz labo pusi, kāds romantiski noskaņots vai darbos līdz vakaram aizņemts cilvēks varētu kurnēt – par ko gan lai gaismu spēles nevarētu vērot vismaz līdz pusnaktij, ja ne visu nakti? Bet loģika taču dzelžaina – tā kā pašiem savas elektrojaudas īsti nepietiek, tad neņemot vērā to, ka naktī elektroenerģija vislētākā, taču tomēr – ietaupīts paliek ietaupīts! Turklāt nav nevienam jāmaksā naudiņa par agregātu uzmanīšanu, pogu pārslēgšanu vai ko tādu. Polismeņi gan tur sēž visu nakti klāt, bet tas ari labi – lai neaizstiepj kādu prožektoru saproties.

Pie tā visa ir ari netiešie labumi – ļaudis nebūs vilināti ārpus normālām stundām pa ielām blandīties, tātad, domājams, ies laicīgāk gulēt. Kas savukārt noved pie labāka miega, neaizgulēšanās un tādejādi daudz produktīvāka darba nākamajās dienās. Tā ka viss ir smalki pārdomāts un tikai un vienīgi mūsu pašu labā! 😉

Un kā domājat jūs? 🙂

vakardienas desmit minūtes.

Aiz loga balti apmākušās debesis… fonā skan ‘skaņu trase’ no Thomas Crown Affair, Sting – Windmills Of Your Mind… telpa pielijusi ar dzeltenīgi siltu gaismu, radot pavisam mierīgu atmosfēru. Būtu uz galda mandarīni teiktu – džeki, tūlīt būs Ziemassvētki!

Nu ko, tad tik jāsadabū mandarīni, Ziemassvētki atnāks paši. Turklāt – drīz! 😉

Rīts iesākās agri, tā vismaz saka Luiss, 8.30 apciemojot mūs pie brokastu galda. Brokastīs pasniedz ceptu olu, augļus, tēju, karstu pienu un kafiju, grauzdētas maizītes un marmelādi. Kad esam finišējuši brokasti, nedaudz iztaujājam Luisu un startējam uz pilsētu. Dienas plānā ietilpst atrast čibas staigāšanai, jo vienai ceļotājai karstuma dēļ esošās čabatas ir noberzušas kājas, pēc tam uz pludmali – kā nekā no Latvijas septembra izrāvušies, gribam iekosties karstajā saules ‘pīrāgā’ tā pa krietno 🙂 Pēcākam plāni vēl nav sastādīti, bet pa lielam droši vien mērķēsim uz pilsētu.

Veikalu mums izstāsta, atrodam viegli. Tur neliels pārsteigums (bet ne pēdējais). Veikalā iekšā ar somām nelaiž, gan jau ir dibināts iemesls, līdz ar to ejam uz maiņām. Ieejot iekšā – še tev tukšie Kubas plaukti – reāls JYSK… veikals divos stāvos, pilns ar plauktiem un mantām. Ari ar cilvēkiem – tas nozīmē, ka kubiešiem baksītis ir, vismaz daļai. Tomēr vajadzīgo garderobes gabalu neatrodam, bet izrādās nav slikti, jo uzduramies vienai bodītei tālāk, kurā par pāris cuciem atrodas vajadzīgais apavu gabals.

Tālāk uz pludmali. Sekojot norādījumiem, ierāpjamies sarkanā divstāvīgā tūristu busā un braucam. Par biletu jāmaksā 5cuc, bet tas uz visu dienu. Šeit, šķiet, mūs piešņāca, jo baksīti savāca kā par 2 biļetēm, bet uz rokas izsniedza vienu, kaut ko murmulējot, ka meitenēm par brīvu. Lai nu kā, bet kontrole mūs neapciemoja, ari pārējos busos rāpāmies iekšā vicinot to pašu vienu biļeti, tā ka neviens nesagribēja pārbaudīt kas tur īsti un kā.

Konkrētais autobuss tomēr izrādās neīstais – tikai pilsētas skatiem, bet, nedaudz parunājot ar pavadoni, tiekam pie skaidrības, ka mums jābrauc, no kurienes braucām, un jānomedī cits autobuss, kas ari veiksmīgi izdodas. Tikmēr īstais autobuss (pareizāk droši vien – šoferis) izlēmis ķert uz kontrastiem, jo kondicionieri iebliezis uz maximāliem apgriezieniem, tā ka drīz jāsāk domāt vai šitais brauciens nebeigsies ar iesnām…

Nonākot jūras malā.. velns, tā ir, pieradis te pie mūsu puses mazajiem ūdeņem – tas taču ir OKEĀNS :D. Nu, tātad – nonākot okeāna malā, aiz priekiem īpaši nepiedomājam, ka vajadzēs braukt no pludmales atpakaļ, un, nepaskatot autobusu sarakstu, iesprūkam pludmalē. Pludmale, protams, ekselenta – baltas smiltis, saule, tirkīzs ūdens vietā… feini… vienīgi – sāļš gan, ja ietrāpa acī, tad ir krietni jāpaciešas līdz dabon atkal tīru, bet toties tur virs ūdens diezgan stabili, tā ka varu tēlot jūras zvaigzni cik uziet 😀 Okeāna (mm… skan baigi smalki, ne?:) ) malā, kā jau rekomendēts, ieziežamies ar nikno krēmu, kurš (apsteidzot notikumus) izrādās, manā skatījumā, tomēr mazliet par niknu – nosargāja ādu ne tikai no apdegumiem, bet ari no iedeguma 😀

No pludmales startējam pārāk vēlu – tikai, kad sagribas ēst. Pirmītējās steigas dēļ nākas pusstundu nonīkt pie pieturas, gaidot autobusu. Tikmēr kurkstošais vēders paspēj iedzīt tuvējā veikalā pēc cepumiem, lai vismaz kas, ko uz zoba uzkrāmēt. Turklāt ari veikalā kondiška uz visaukstāko…

Atgriezušie pilsētā, izlemjam pieņemt Luisa rekomendāciju un apmeklēt ķīniešu restorānu – La Flor de Lotus, tipa Lotusa zieds. Bliežam uz iepriekšējā dienā atklāto Ķiniešu kvartālu, kurš izrādās sastāvam no vienas pusotras ielas. Laikam esam ietrāpījuši klusajā stundā, jo pēkšņi no visām ēstuvēm iznesas ārā pa kādam iekšā rāvējam, vicina savas ēdienkartes, viens pat – kājām gaisā (nu, ēdienkarte, ne pats), bet tā kā neredzam īsto nosaukumu, atgaiņājamies, uz beigām jau agresīvi, un tiekam cauri šķībajam kvartālam. Tālāk nedaudz pamaldoties pa ielām, izmēģinot dažādus padomdevējus, izdodas atrast īsto iestādījumu, kurš izrādās esam patiešām glauns un labs. Pat ar dzīvo mūziku 😉

Ēdienkarte gan tikai spāniski, bet viesmīlis prot angliski, līdz ar to tiekam pie saviem čikāniem, jūras veltēm un visādiem citādiem ēdamiem. Kad atnes – jēziņ… porcijas milzīgas, tomēr neko – atvēzējamies un ķeramies klāt. Visu laikam noapaļot neizdodas, bet cenšamies no sirds, jo ir patiešām garšīgi. Turklāt piemetas dzīvais ģitārists, kurš piedāvājas nodziedāt jebko. Tā kā pasprūk vārds Guantanamera (izrādās, dziesma par meiteni no Guantanamo, kura lepna būdama atšuvusi dziesmas autoru par spīti viesiem viņa komplimentiem:) ), tad džeks ari bliež vaļā, turklāt tīri feini, daudz feināk kā lielākā daļa no viena mūsu ‘dari ar ziemeļzvaigzni’ dalībniekiem. Kad pametam iestādījumu, saprotam, ka būs ziepes – pēc paris stundām ir vakariņas, bet vēders iet TĀ pa priekšu, ka varētu neēst pat līdz brokastīm…

Par vakariņām un sarunām ar saimniekiem – nākamreiz… toties – daži bildīši, ko uz kāro actiņu paskatīt 🙂