Rīts iesākās agri, tā vismaz saka Luiss, 8.30 apciemojot mūs pie brokastu galda. Brokastīs pasniedz ceptu olu, augļus, tēju, karstu pienu un kafiju, grauzdētas maizītes un marmelādi. Kad esam finišējuši brokasti, nedaudz iztaujājam Luisu un startējam uz pilsētu. Dienas plānā ietilpst atrast čibas staigāšanai, jo vienai ceļotājai karstuma dēļ esošās čabatas ir noberzušas kājas, pēc tam uz pludmali – kā nekā no Latvijas septembra izrāvušies, gribam iekosties karstajā saules ‘pīrāgā’ tā pa krietno 🙂 Pēcākam plāni vēl nav sastādīti, bet pa lielam droši vien mērķēsim uz pilsētu.

Veikalu mums izstāsta, atrodam viegli. Tur neliels pārsteigums (bet ne pēdējais). Veikalā iekšā ar somām nelaiž, gan jau ir dibināts iemesls, līdz ar to ejam uz maiņām. Ieejot iekšā – še tev tukšie Kubas plaukti – reāls JYSK… veikals divos stāvos, pilns ar plauktiem un mantām. Ari ar cilvēkiem – tas nozīmē, ka kubiešiem baksītis ir, vismaz daļai. Tomēr vajadzīgo garderobes gabalu neatrodam, bet izrādās nav slikti, jo uzduramies vienai bodītei tālāk, kurā par pāris cuciem atrodas vajadzīgais apavu gabals.

Tālāk uz pludmali. Sekojot norādījumiem, ierāpjamies sarkanā divstāvīgā tūristu busā un braucam. Par biletu jāmaksā 5cuc, bet tas uz visu dienu. Šeit, šķiet, mūs piešņāca, jo baksīti savāca kā par 2 biļetēm, bet uz rokas izsniedza vienu, kaut ko murmulējot, ka meitenēm par brīvu. Lai nu kā, bet kontrole mūs neapciemoja, ari pārējos busos rāpāmies iekšā vicinot to pašu vienu biļeti, tā ka neviens nesagribēja pārbaudīt kas tur īsti un kā.

Konkrētais autobuss tomēr izrādās neīstais – tikai pilsētas skatiem, bet, nedaudz parunājot ar pavadoni, tiekam pie skaidrības, ka mums jābrauc, no kurienes braucām, un jānomedī cits autobuss, kas ari veiksmīgi izdodas. Tikmēr īstais autobuss (pareizāk droši vien – šoferis) izlēmis ķert uz kontrastiem, jo kondicionieri iebliezis uz maximāliem apgriezieniem, tā ka drīz jāsāk domāt vai šitais brauciens nebeigsies ar iesnām…

Nonākot jūras malā.. velns, tā ir, pieradis te pie mūsu puses mazajiem ūdeņem – tas taču ir OKEĀNS :D. Nu, tātad – nonākot okeāna malā, aiz priekiem īpaši nepiedomājam, ka vajadzēs braukt no pludmales atpakaļ, un, nepaskatot autobusu sarakstu, iesprūkam pludmalē. Pludmale, protams, ekselenta – baltas smiltis, saule, tirkīzs ūdens vietā… feini… vienīgi – sāļš gan, ja ietrāpa acī, tad ir krietni jāpaciešas līdz dabon atkal tīru, bet toties tur virs ūdens diezgan stabili, tā ka varu tēlot jūras zvaigzni cik uziet 😀 Okeāna (mm… skan baigi smalki, ne?:) ) malā, kā jau rekomendēts, ieziežamies ar nikno krēmu, kurš (apsteidzot notikumus) izrādās, manā skatījumā, tomēr mazliet par niknu – nosargāja ādu ne tikai no apdegumiem, bet ari no iedeguma 😀

No pludmales startējam pārāk vēlu – tikai, kad sagribas ēst. Pirmītējās steigas dēļ nākas pusstundu nonīkt pie pieturas, gaidot autobusu. Tikmēr kurkstošais vēders paspēj iedzīt tuvējā veikalā pēc cepumiem, lai vismaz kas, ko uz zoba uzkrāmēt. Turklāt ari veikalā kondiška uz visaukstāko…

Atgriezušie pilsētā, izlemjam pieņemt Luisa rekomendāciju un apmeklēt ķīniešu restorānu – La Flor de Lotus, tipa Lotusa zieds. Bliežam uz iepriekšējā dienā atklāto Ķiniešu kvartālu, kurš izrādās sastāvam no vienas pusotras ielas. Laikam esam ietrāpījuši klusajā stundā, jo pēkšņi no visām ēstuvēm iznesas ārā pa kādam iekšā rāvējam, vicina savas ēdienkartes, viens pat – kājām gaisā (nu, ēdienkarte, ne pats), bet tā kā neredzam īsto nosaukumu, atgaiņājamies, uz beigām jau agresīvi, un tiekam cauri šķībajam kvartālam. Tālāk nedaudz pamaldoties pa ielām, izmēģinot dažādus padomdevējus, izdodas atrast īsto iestādījumu, kurš izrādās esam patiešām glauns un labs. Pat ar dzīvo mūziku 😉

Ēdienkarte gan tikai spāniski, bet viesmīlis prot angliski, līdz ar to tiekam pie saviem čikāniem, jūras veltēm un visādiem citādiem ēdamiem. Kad atnes – jēziņ… porcijas milzīgas, tomēr neko – atvēzējamies un ķeramies klāt. Visu laikam noapaļot neizdodas, bet cenšamies no sirds, jo ir patiešām garšīgi. Turklāt piemetas dzīvais ģitārists, kurš piedāvājas nodziedāt jebko. Tā kā pasprūk vārds Guantanamera (izrādās, dziesma par meiteni no Guantanamo, kura lepna būdama atšuvusi dziesmas autoru par spīti viesiem viņa komplimentiem:) ), tad džeks ari bliež vaļā, turklāt tīri feini, daudz feināk kā lielākā daļa no viena mūsu ‘dari ar ziemeļzvaigzni’ dalībniekiem. Kad pametam iestādījumu, saprotam, ka būs ziepes – pēc paris stundām ir vakariņas, bet vēders iet TĀ pa priekšu, ka varētu neēst pat līdz brokastīm…

Par vakariņām un sarunām ar saimniekiem – nākamreiz… toties – daži bildīši, ko uz kāro actiņu paskatīt 🙂