Galvenais ir attieksme… redz, varētu cilvēks justies pietiekami štruntīgi, šitādā stundā te sēžot (šobrīd pulkstens rāda 3:05 naktī) un bakstot ciparus, ekseļus un vēl nez ko. Bet tajā pašā laikā fonā iet viena smieklīga filma – saucas ‘Ze Film’, laikam franču ‘vārījums’ (links uz imdb), pirms tam noskatījos TV Total (PRO7), un vēl šo to… tas viss kopā ar zaļo tēju uztur patīkami feinu, atļaušos teikt, fīlingu – kas, manuprāt, ari ir šajā dzīvē galvenais!

Citiem vārdiem – lai fīlings ar jums! 😉

Braucu kā nereti pa šoseju, īpaši nesteidzos, saule jau kādu brīdi nozudusi aiz horizonta, pametot apkārtni tumsas varā (gan labi, ka tikai līdz rītam :)), līdz pēkšņi viens no pretimbraucošajiem auto pāršķeļ tumsu ne tikai ar saviem gaismu lukturiem, bet ari ar griezīgu skaņas signālu un zilām bākugunīm uz jumta – ceļu policija!! Biju no tiesas izbrīnīts, jo ātrums, lai ari nebija 90km/h, bet bija ari zem maģiskās +20km/h atzīmes… Nu, neko, rezultātā viena dzeltena lapiņa ar tzīmi – sods 5 LVL.

Gadījums kā tāds ir interesants, taču kam negadās. Tomēr šeit rakstu tamdēļ, ka nepagāja ne 5dienas, kad notikumi atkārtojas tieši tāpat – atkal ātrums nedaudz virs 100 un lapiņa par 5 LVL. 🙂

Secinājums viens, vai nu policija būtu izlēmusi striktāk kontrolēt ātruma pārsniedzējus, vai nu ir vēlme palielināt iekasējamās soda naudiņas. Līdz šim gandrīz atklātā tekstā bija deklarēts – ja nav virs +20 (respektīvi, sods 5 LVL un bez soda punktiem), tad tādas sīkās zivtiņas nevienu neinteresēja.

Nu ko – būsim ņemt vērā. Turklāt, izveicot nelielas matemātiskas darbības, var secināt, ka bieži vien, braucot uz 100 nevis, piem., 110, ietaupītais laiks ir tikai pāris minūtes. Kuras var izmaksāt piecus latus + vēl 20 minūtes protokola sastādīšanai…

Pēc virsraksta kāds varētu nospriest, ka runa būs atkal par maximveidīgo uzņēmumu iespiešanos mūsmāju tirgos vai kur citur. Taču nē – šorīt vizinoties auto pa Siguldas šoseju nācās secināt, ka blakus SWH ‘vilnim’, gandrīz uz katru nākamo frekvenci bija pa kādam diktoram leišu mēlē. Droši vien pie vainas dzestri skaidrais laiks, kurš motivē FM frekvences izplesties tālu, jo tālu… Nez kur tie mūsu robežsargi skatās.. Lai gan – ir taču Šengena, ne? 😉

Tātad – rīts. Brokastis, kā jau teicu, no veikala desumaizes un siera maizes, tālāk čekojamies ārā un laižam uz lidostu. Izrādās – Frankfurtes lidostā jāzina īstais termināls, tā kā šie tur ne viens vien. Par laimi šoperīts pieredzējis un zina no galvas, kura aviokompānija no kura termināļa lido. Pa ceļam biju izdomājis lidostā pa lēto iegādāt fotofiltru un mp3 pleijeri priekš pēdējā brīža spāņu valodas sagrābstīšanas. Tomēr nācās vilties – mp3 pleijeri tikai tādi, kas manu kartiņu nesaprot, savukārt filtru nav vispār. Var vienīgi iepirkt veselu fotoaparātu, bet tas šoreiz nav īsti aktuāli 🙂 aa, nu jā – ko atradu vērtīgu, bija guļamais U spilvens. Pēc tam, kā izrādījās, tīri noderīgs un ērts 😉 kas vēl tāds iekrita acīs – bija pilns ar elektro pārveidotājiem. Tā ka, ja šitajā krastā neizdodas ko tādu atrast, nav liela bēda, pilna lidosta ar tiem štuciņiem (gan nav tā, ka dikti pa lēto) 🙂

Nu tad tā, sakāpjam iekšā un laižam prom. Nekā neparasta, paceļamies un braucam… Pilots prognozē, ka dalidosim par stundu ātrāk kā paredzēts – nevajadzēs 11h, pietikšot ar 10h. Tā nekas, ne? Lai gan, ja ir diennakts braukta līdz Prāgai, tad desmit stundas nekas mega nemaz nav 🙂 Ir ari pozitīvā puse – 2x dod ēst, siltais gan 1x, bet nav jau ari restorāns, tomēr. Tā kā pieejami ar grādīgie (gan par maksu), tad tauta pamazām atdzīvojas – sāk tusēt apkārt, blenž pa logiem (ka nu tur baigi būtu kas redzams), veido savus mazos bariņus, kaut ko pļāpā.

Uz lidojuma otro pusi izlemju ietestēt WC. Tā kā līdz tam lidot bija gadījies tikai īsos gabalus, tad nebiju palūkojis iekšpusē. Nu, tā – diezgan racionāli viss un samērā ērti. Bet, vot, tas gan ir taisnība – sēžot uz poda ūdeni raut nevajag! Īpaši jau džekiem! Ja nu vienīgi nav kādi kompleksi vai kas tāds 😀 tiem, kas nezina – ūdens īsti nekāds neraujas, bet ar tipa vakuuma principu viss tiek dabūts no tās ierīces prom.

Pašā lidmašīnā izklaidēties var normāli – rāda kino, var klausīties kādi pieci kanāli dažādu mūziku, sākot no Mocarta, beidzot ar 50 Cent, vai kā viņu tur… ko varu pakomentēt, ir vērts paķert līdzi austiņas, ko iespraust krēslā, citādi – var iegādāt par kādi 3eur turpat uz vietas. (varu pačukstēt, ka atpakaļceļā – deva par velti :)) Uz ekrāna filmu starplaikos demonstrē lidojuma grafiku, var redzēt, ka laižam faktiski pāri uz Ameriku, tad nosacīti gar krastu uz leju. Nu jā, kad beidzot ir ko redzēt, tad nav slikta tomēr vieta pie loga, tā ka ir vērts mēģināt sarunāt pie check-in tantēm vai onkuļiem.

Lidosta. Nu jā… iesākumā – uzraksti ir ari angliski. Labi ka tā, citādi jau pamazām pārņem tāda sirreāla sajūta – džekiņ, tūlīt viss būs spāniski, ko ta darīs, vai vispār varēs kaut ko saprast… nu, nekas, nav laika sirreāloties, priekšā pasu kontrole. Tantuks paveras tādu aci – nu, nu, ko tad tev te vajag. Paskatās pasi, vīzu, noriktē, lai nostājos pie lodziņa un – nofočē ar webkamu. Neko teikt, diezgan moderni – bilde uzreiz datorē iekšā un gatavs. Pēc tam palaiž – ej, staigā, esi pieskaitīts 🙂

Tālāk dikti feina lieta pirms čemodānu lentas sēž ārstu komisija. Nu točna – trīs dakteri (nu, labi, precīzāk viens dakters un divas beibes. Mozh medmāsiņas :D) ik pa brīdim kādu no straumes izķeksē ārā un kaut ko apskatās. Čemodānu lente it kā nekāda dīvaina nava, tikai tas, ka turpat jau džeki sāk kūpināt. Laikam nedaudz normas atšķirīgas, neviens īpaši par dūmošanu neiespringst. Kad nu viss cauri, ejam mainīt naudu. Kurss ok – 1 cuc iznāk kādi 0.55 lvl. Par taksi gan mums noplēš normālu kāpostu – 30 cuc līdz centram. Laikam var aizbraukt uz pusi lētāk, jo pēc tam atpakaļceļā mums ir taksis par 20cuc. Nu neko, visu jau ar uzreiz nevar, turklāt, lai kaulētos vajag tekošāk spāniski runāt 😉

Piebraucam pie mājas. Saimnieks mūs gaidījis vēlāk, vēl pucē istabas, bet nekur nesteidzamies, tā ka varam papļāpāt. Pats saimnieks – Luiss tāds tīri feins kekss, labi runā angliski, krekls gan ar labu pleķi, bet tas ātrumu nemazina 🙂 Iesākumā mums apstāsta kas un kā – iesaka pāris vietas, kur paēst, ko paskatīt pilsētā, kur naudu samainīt, kur internetu atrast, vēl šo to, iedāvina cigāru un ūdens bačoku, jo no krāna dzert nerekomendē. Atstiepj tēju un pļāpājam tālāk. Izrādās Luiss pa lielam ir interjera dizainers, lai gan mācījies ir farmāciju – normāli, plaša profila speciālists. Tagad pārtiek no casas biznesa. Brīdina mūs nepirkt uz ielas ne cigārus, ne rumu.

Tamēr jau sakārtotas istabas, izkrāmējam mantas un izlemjam iet pastaigāt. Aizvelkamies uzēst ieteiktajā vietā – Caffe Neruda. Tīri normāli, ēdienkarte līdzīga kā pie mums – vista, cūka, liellops, bet daudz jūras zvēru, sākot no zivīm līdz garnelēm un citām tamlīdzīgām izvirtībām. Izcenojums, nu nav nekāds baigi lētais, apmēram kā pie mums. No 7-10 cuc, kas ir ap 4-6 lvl no ģīmīša.

Pēc ēšanas pa Maleconu (tipa krasta iela) aizklīstam līdz centram, pastaigājam pa Prado, Centrālo parku, pamazām gan jau metas tumšs un velkam atpakaļ, šonakt kaut kā uz nakts dzīves baudīšanu nesasparojamies, lidojums tomēr ir kādu pēdiņu uzlicis, ari laika zonu maiņa nav bez sekām. Pa ceļam atradām China town, bet iekšā interese nebija iet. Gan jau – rīt. Pa ceļam var novērot, ka kubieši pārsvarā sēž uz saviem lieveņiem vai pie logiem, blenž riņķī, pļāpā vai klusē. Daudzi spēlē domino, laikam nacionālais sporta veids…