Gadījums necik neparasts – vazājoties pa pilsētu atradu piecīti… ko tur daudz – jāņem ciet, bet tajā brīdī tiešām apmulsu… nu, nav tā, ka katru dienu izdodas ko tādu atrast, līdz ar to zināmā mērā pārsteigums. tajā pašā brīdī atskrien domas – ko tagad tas, kurš šito pazaudēja, droši vien bēdājas… tad vēl ieskrēja, gan uz īsu brīdi, prātā doma – mozh slēptā kamera 😀 Pārāk daudz gan neiespringu – pacēlu.

Tad sākās nākamā dilemma – ko ar to papīrīti darīt… it kā saka – ja viegli nāk, tikpat viegli jāiet, respektīvi, vajadzētu ātru roku niekos notriekt. No otras puses ieslēdzas latvietis praktiskais – būtu labi kaut kā prātīgi iztērēt, vismaz kāds labums… tad no atmiņas dzīlēm izpeld multeņu seriāls ar donaldu pīlēm un bagāto pīli, kurai piederēja laimes kapeiciņa – varbūt šis ir mans laimīgais piecīts, no kura nevajag šķirties…

velns… variācijas tik dažādas, ka bail… acīmredzot, par daudz iespringstu, vai ne? 😀 bet nu pagaidām tā tas piecīts stāv, līdz sagaidīs savu ‘laimes stundu’ 😉