tieši tā! 🙂 un tas labums, manuprāt, slēpjas svētdienai (gan ne katrai, protams) raksturīgajā mierā. Tā nu es sēžu pie kastītes (klabinu šito tekstiņu), visapkārt pilnīgs miers un klusums, kuru pārtrauc tik vien kā manu domu krustošanās ap vienu darba ekseli (nu jā… reizēm nākas pastrādāt ari brīvdienās – bet viss jau ir atkarīgs no paša attieksmes pret šādu uzstādījumu, un šobrīd – neiebilstu 😉 ) un tv, kurš fonā translē olimpiādes finālu basketbolā.

ekselis normāli kustas uz priekšu, krūzē kūp avenīga tēja, amīši met iekšā gandrīz pilnīgi visu, ko izmet, spāņi ari daudz neatpaliek (lai gan kādi 8-10 acīši starpā turas uz usīšu ātrajiem punktiem) un aiz loga pavisam piemēroti apmākusies debes – pilnīgi ideāls rīts šai svētdienai 😉

nu, labrīt!

vakar beidzot biju aizstaigājis līdz F.Cinemā, lai palūkotos trešo mūmiju. Pirmās divas man patikās. Nu, nav jau nekādas baigās mākslas virsotnes, tomēr tīri tāds feins tusiņš, jestri dialogi un komiski/cilvēcīgas varoņu izdarības, epizodes un grimases – vismaz tāds ir iespaids saglabājies atmiņu plauktiņos 🙂

Tomēr šamējais uzfilmētais gabals… nedaudz par daudz vienkāršots, paredzams un pārspīlēts šķita. Citiem vārdiem sakot – neisaku, īpaši jau par 4.15 gabalā (jā, jā, nupat jau bilets kino maksā 4 lati, vismaz brīvdienu vakaros…)!

labrīt!

kādu brīdi atpakaļ priecājos par Busuļa КИНО. Tad vēl pēc kāda brīža reklāmās saklausīju vēstījumu – ‘gatavojaties koncertiem’. Nu ko, skaidrs, ka gribās uz Busuļa koncertu – cd ir feina lieta, bet koncerts tomēr ir par pakāpi augstāka labuma lieta, vai ne… Nu lūk, kamēr iztaisīju no sevis aizņemtu tipiņu, kurš apkrāvies darbiem, nedarbiem un izklaidēm, tikmēr attapos kādā no jūlija pēdējām dienām, izdzirdot, ka Busulim divi koncerti – 1. un 2. augustā. Jēziņ!!! a man gan 1., gan 2. augusts ar pasākumiem, kurus faktiski nevar atlikt – 1.datumā sākas deju nometne, no kuras jaut tā 2. datumā jāizskrien uz sporta spēlēm. Lai vai kā, bet izlēmu – ja nu kas un pēkšņi vēl ir kādi bileti palikuši, dilles ar visiem deju nometnes vakara pasākumiem, jāiet uz koncertu. Tomēr kā par skādi (nu gan jau jāsaka – par laimi) atlikušas bija tieši 2 biļetes, katra 28 lati, zāles pretējos stūros… Uz tādu risinājumu roka nepacēlās.

Tagad redzu, ka viss notiek kā tam jānotiek, un Busuļa jaunskungam ir vēl 2 koncerti, šoreiz Dzintaru koncertzālē. Nu feini, ko citu lai saka 🙂 un vēl feināks ir fakts, ka man ir jau glīti izdrukātas 2 e-biļetes uz šamējo pasākumu 😀

Morāle – nestrebjam karstu, sekojam līdz aktuālajai informācijai (respektīvi, neesam strausi un nebāžam galvu informācijas tuksneša smiltīs), un ja ko tomēr izdzirdam, tad rīkojamies fiksi, ir ari citi gribētāj!

lai rudens miers pār jums šonak! pīs! 😉

labrīt! jebšu drīzāk – labvakar! 🙂

Ir pagājis gads un atkal, gluži kā pērn, gaisā sajūtu, saožu, saredzu un ar katru elpas vilcienu iesūcu sevī sajūtu, ka nupat, nupat vasara ir sasniegusi savu apogeju. Un lai ari, gluži kā norietoša dīva, ir saņēmusi visus spēkus vēl pēdējam uznācienam, kurā nodemonstrēt visu savu spēku, pieredzi, daili un krāšņumu, tomēr ari pati sajūt neizbēgamo ‘jaunās paaudzes’ – rudens – tuvošanos un tā nenovēršamo uzvaras gājienu. Gājienu, kurā rudens uz vella paraušanu izkrāsos lapas visdažādākajos toņos un nokrāsās, piestampās mežu ar sēņotājiem, piebirdinās pilnu zemi kastaņiem, ozolzīlēm un tām pašām krāsaino lapu kārtām, kurās tik labprāt rušinās gan bērni, gan ari gados vecāki tipiņi (tajā skaitā ari es 😀 )…

Protams, neiztik bez lietavām un drūmi drēgniem mijkrēšļiem, taču – kā jebkuram gadalaikam, arī rudenim ir sava pievilcība. Turklāt brīžiem man pat šķiet – ja sarindotu visu gadalaiku izcilākos mirkļus vienu pie otra, saulainās un krāsainās rudens dienas ar dzestri svaigo gaisu reāli varētu pretendēt un Grand Prix manā vērtējumā! nez… varbūt tāpēc, ka tādas dienas dēvē par atvasaru… 🙂

Labrīt!

Redz, gadījās man brīvdienās ar auto pavizināties. Kā jau gudrākam auto piedien, šamējais ar bija aprīkots ar ‘borta datoru’ (diez kāds būtu ‘ārpus-borta dators’? 🙂 ), kurš cita starpā māk rēķināt ari vēl nobraucamos km ar bākā esošo energošķidrumu.

Kā jau brīvdienās piedienas, plānošana tika veikta uz ātru roku galvā piemetot attālumus un sarēķinot vajadzīgo degvielas daudzumu, un kā jau brīvdienās – maršruts izrādījās tomēr garāks (pamatā gan pašu izklaidības dēļ nācās norullēt pāris papildus maršrutiņus 😀 ). Rezultātā nācās finglierēt – vai izdosies tik līdz benzīna tankam, jebšu būs jāpievienojas kājnieku pulciņam ar degvielas kanniņu rokā.

Rezumējot faktus, varu teikt, ka no brīža, kad auto sarēķinājis, ka tālāk ir ar mieru nobraukt 0km, šis spēj noripot vēl 30km, tā ka iekšējās rezerves vēl ir! Vairāk gan man negribas testēt, nez kā… 😉

Vakars… Ārā aiz loga zaļajās koku lapotnēs atspīd vakara saules stari, vismaz tik daudz var redzēt pa žalūziju vertikāli pašaurajām spraudziņām, radot nedaudz, bet tomēr jau rudenīgi dzeltenzaļu nokrāsu. Visapkārt miers, paklusītēm skan Busulis no datora tumbiņām. Tā ka nekas netraucē – pat apkopēja aizgājusi… Tā nu es atkal esmu pieķēris sevi darbā pēc darba laika beigām, lai gan tas man tāds nedaudz nenormēts – ir reizes, kad var pa kādai dienai ari izlaist 🙂
Aha… kārtējo reizi esmu iegruzījis ekseli, šis nu tur pūš un elš, lai savestu kārtībā manu tabulu… o, dzirdu ari kaste uzņem apgriezienus – ekselis sauc palīgā hārdveru jebšu dzelžus, pats saviem spēkiem galā netiek, hehe… nu nekas, strādā, strādā, tamdēļ jau tevi te sauc par pentiumu kādu nez tur, tagad davai atpelni savu vārdu un baksīti, kas samaksāts 😉
Vuff… skatos, nupat ari saules stari nozuda no lapotnes… tā, vēl nedaudz ir tēja palikusi… un saule atgriezās – jāsecina, pie debesīm kāds aizkavējies mākonis ari vēl valkājas…
Hm… bet nu baigi kaut kur aizdomājies, vēl aizvien dūc aizvien diktāk kaut ko savā iekšienē un izliekas, ka dikti svarīgi, piepūstiem vaigiem skaita galvā cipariņus
Tā… kas tad Busulim, tāds klusiņš palicis. Mozh visu dienu drillējot media pleijerim ir kāds pacietības limits, sak, lai ari ir divi diski un shuffle režīms, bet vairāk par… nu cik tur reizēm pēc kārtas nespēlēšu un viss! Jebšu pats solists uz kiosku pēc aliņa aizskrējis, cik ta, zin, var te dziedāt neatejot no kases 🙂 nu ko, nav jau grūti – atveram pleijeri un nospiežam starta pogu, tā, lieta darīta un Busulīts atkal sāk džindžulēt. Šoreiz ar savu ‘Sasilšanu’. Nu feini, ko lai citu pasaka 😉
Nu, ekselis vēl tamēr nav attapies, tik līdz nākamai toņkārtai paceļ procesora dzesēšanas audio izpausmes, tā ka sāk nedaudz jau žēlabaini izklausīties… nu labi, labi, katru dienu es tev šitā nedaru, tā ka nemaz nečirksti te man! opaa… eu, atkal Busulis paņēmis pīppauzi… tā, tā, šitais nebija sankcionēts… bet vispār viss kompītis tāds sēņotājs palicies, negrib virsstundas vairs strādāt vai kāda cita ķibele? Nu, pasauksim ka brigadieri, aka task manager (tas man tāds jociņš nupat ieskrēja prātā 😉 ), lai šis izstāsta uz sirds. Ojēziņ… ekselis pagrābis sev veselus 99% no visa resursa… kur ta nu tik badīgs un resurs-rausīgs?!? Pzzz… vot šitādu vēl nebiju redzējis, nu max – 50%, un tad jau pie lieliem ekseļiem… lai gan paga, paga, cik tad te mums rindiņu… aaa… ok, skaidrs. Te nav ko iespringt – jāaiziet pēc tējas, laikam… acīmredzot tabula ar gandrīz 800 tūkstošiem rindiņu ari šitādai dzelzs smadzenei rada nelielu šoku!!! :D:D

Labrīt!

Nu tad tā, tā kā slimot nekad nav pozitīvi, īpaši jau ceļojuma laikā, turklāt īpaši nepazīstamā zemē (lai ari ar vienu no labākajām veselības aprūpes sistēmām – tā vismaz šur tur izlasīju), tad noskaidroju, kas nu kā ir preventīvi jāsapotē. Izrādās – nekas daudz. Iesaka preventēties pret:

1. B A hepatītu (labotam ticēt 😉 )
2. Difteriju
3. Vēdertīfu

Nu neko, kādu laiciņu atpakaļ aprunājos ar Infektoloģijas centra meitenēm, iesākumā telefoniski (bet to meiteni nebija tik viegli saprast), pēcāk klātienē (tad gan uztrāpīju uz vienu dikti feinu dakterīti, turklāt svētdienā – potēšanas procesu var izveikt ļoti elastīgos laikos – katru dienu no rīta līdz vakaram) un izsecināju, ka pie reizes varu izpotēties ari uz A hepatītu – nu, kad jau dur, tad pa pilnu klapi. Jo izrādās vienā piegājienā drīkstot štepselēt pat 5 potes uzreiz! Tomēr nācās pirms tam izsecināt vai nav kādreiz jau saķerts hepatīts B – jo tad nedurot… Nu neko – nepagāja ne nedēļa, kad analīzes uzrāda negatīvu rezultātu (šajā kontekstā – tas ir labi 🙂 ), kuru noskaidroju ari telefoniski, kas darba cilvēkam ir tīri ērti.

Tad nu pēdējais solis bija apmeklēt iestādi, lai sajustu savā miesā ‘oda kodienu’ (pēc kura gan kreisais plecs 2 dienas pasāpēja – mozh par dziļu senjorita ieknieba…), faktiski pat 3 gab (A+B kompinētais dūriens, vēdertīfs un difterija). Tiesa gan – pēc 30 dienām jāiet atkārtot vienu dūrienu un pēc 45 dienām otru. Tad tik būs immūūūns kā… nu… kā rutks (nevarēju izštukot vārdu ar atskaņām 😀 ).

Tādi lūk piedzīvojumi pagaidām… 🙂

to secinu nupat, tīrot pasta kasti… tiiiik daudz dažādu personāžu, kuriem ir veiksme, gods, netīšām vai kā citādi sanācis saukties vārdā, kurš iesākās ar ‘i’! Turklāt viņi visi kādreiz man rakstījuši mailus… bet varbūt tā ir mana problēma, ka tieši man viņi raksta… ?!?

Lai ari rīts var iesākties feini – tas nebūt nenozīmē, ka diena tā ari paies, un vēl vairāk – ka vakars pienāks tikpat feins. Tas pat būtu skaidrs nemaz neizmēģinot uz savas ādas.

Tāpat cilvēkam ir tendence visu negatīvo vienkārši ņemt un aizmirst, izstumt no apziņas, vai vismaz operatīvās atmiņas. Uz cietā diska, protams, kaut kur tas paliek, bet tiek izmests no ikdienas domu un darbu listes. Tas laikam pie reizes ir ari aizsargmehānisms, citādi ieciklējoties uz negācijām var ātri noiet no taisnā ceļa…

Tomēr nupat domāju, ka tas ir tāds īstermiņa reflekss – iltermiņā tolka nekāda. Tas ir kā stūķēt netīros traukus izlietnē, neliekoties ne zinis, līdz kamēr izlietne ņem un no sienas nogāžas vispār nost. Un tad sākas – lauskas, ūdens pa gaisu, puņķi un asaras. A ko darīt – pats vainīgs, vai ne…

Kāda morāle? Nu nekāda – sliktās lietas vajag risināt maksimāli uzreiz, vai vismaz izbļaut tik skaļi, lai tā kļūst par kāda cita slikto lietu, jebšu vismaz dalītu slikto lietu (kā zināms dalīta bēda – pusbēda 🙂 ), un nav tur ko daudz moralizēt. No runāšanas vien paēdis nebūsi, ja neesi deputāts 😉

Labrīt!

Kā jau plānots, šorīt 5.10 izvēlos no gultas un 5.23 jau sāku spaidīt velo pedāļus. Iesākumā biju ieplānojis tādu mazo vieglo minienu, lai nesaforsētu pēc svētdienas sacensībām, taču, liekas, pietiekami laiciņš jau pagājis un pašsajūta nelikās nemaz vāja. Rezultātā uzminu kā normālā standarta ekspress treniņā.

Lai kāds nekļūtu neapmierināts par teksta (ne)atbilstību virsrakstam, tad tagad par svētdienu. Tātad – Kuldīgā notika jau 4. šāgada posms SEB MTB maratonā. Posms tā nekas – ~41km, bet trase dēvēta par ātru. Citiem vārdiem – gludāka un mazāk pa takām, meža ceļiem. Tā ari izrādījās, jo, šķērsojot finiša līniju, hronometrs tika apstādināts zem 2 stundām, un pāris, jau pamatskolas kursā apgūtu, matemātisku darbību rezultāts apstiprina šo hipotēzi – vidējais ātrums augstāks kā jebkurā no iepriekšējiem posmiem.

Priecē ari rezultāts punktu izteiksmē pirmo reizi virs 700 punktiem! (ilustrācijai – pirmais posms pat zem 600, nākamie divi virs 600, bet nedaudz) 🙂 Protams, nedaudz var oponēt, ka šoreiz iekš 700 punktiem iebrauca daudz vairāk braucēju, kā smagākos posmos, un – zināma loģika tur tiešām ir, bet fakts jebkurā gadījumā priecē un rosina mīt tos pedāļus aktīvāk ari treniņos. Kā ari zināmā mērā norāda, ka treniņu metodika (cik nu to tā var dēvēt tik lepnā vārdā 🙂 ) gluži nepareiza vis nav.

Pašā trasē subjektīvās sajūtas nebija sliktas. Šoreiz biju iegādājis apelsīngaršīgu pulverīti, ko piešķaidīt pie mangaļa dzeramā pudelē, kā ari citā ritmā trasē likvidēju kabatas saturu. Šoreiz tie bija parastie Selga cepumi – tīri ērti, faktiski. Pirms tam lietoju vafeles, bet ar tām lielāka ķēpa, un kaut kā tie cepumi iepatikās labāk 😉

Jāatzīst gan, ka trases vidū uznāca tāds neliels panīkums vienā brīdī, bet tad izdarīju svarīgu izvēli – apdzina mani divi maigā dzimuma pārstāvji (pārstāves), un kaut kā tas man… neiepatikās – tad nu saņēmos un sāku štepselēt aktīvāk, lai vismaz neatpaliktu no viņām. Viena tomēr beigās kaut kur aizlaidās, bet otra – pat nezinu, laikam palika aiz manas platās muguras 😀 Un vēl viens motivators uzradās diezgan apaļīga džeka paskatā ar čīkstošu pakaļejo riteni – kaut kādā ceļa posmā šis, kā dziesmā par plīša lācīti ar skaidām teikts, dikten ‘cildīgs’ paspērās man garām, čirkstinot sava kaujas aparāta pakaļējo ratu, un nedaudz sakaitināja mani. Tad nu mēs tur ik pa brīdim mainījāmies, tad es šo pamanījos nodzīt, tad šis mani. Bet rezultātā ari šo keksu kaut kādā brīdī palaidu ārpus vizuālās kontroles robežām, tā ka pat nezinu vai finišēja viņš pirms vai pēc manis. Un nejūtos ari slikti – jo varu savā lepnībā (kas gan dažos literatūras avots uzskaitīts kā grēks 😀 ) laimīgs domāt, ka gan jau es biju ātrāks 😀

tā lūk. tādi piedzīvojumi šitik tālu 😉