Nu labrīt!

Tad nu beidzot pēcfiniša pārdomas par šo pasākumu, citādi kāds vēl padomātu, ka atstiepti pedāļi skrējiena laikā vai īsi pēc tam J

Rezumējums – tas piecīts tāds figucis vien ir. Īpaši, ja skrien ar domu – galvenais ir piedalīties. Tā kā skrējienu uzsākām tā vidēji raiti (vilcējs bija pārinieks), tad pēc pirmajiem km šķita, ka iet nedaudz par strauju. Bet beigās izrādījās, ka vēl ir nedaudz pulveris aizķēries, lai no vīlandes ielas varētu ielikt vienu robu zemāk un iegruzīt finiša spurtu J Finiša laiks saskaņā ar oficiālajiem datiem ir pat baigi ok, salīdzinot ar ekspektācijām – zem 28min (salīdzinājumam – bizojienu sākot tā plānojām nu starp 30 un 40 minūtēm būtu jāieskrien).

Bet nu par ne-skriešanas lietiņām. Redz, izgājušā gadā ari pieteicos maratonam (gan 20km distancei), bet tā kā pārklājās ar SEB MTB posmu, tad nu nācās izlaist. Tomēr visā procesā plus/mīnus iekšā pabiju un no organizatoriskās puses 2007.gads patikās daudz labāk. Piemēram, reģistrējoties man paziņoja, ka numurs vēl nav izgatavots, būs saņemams tikai maratona dienā, turklāt no plkst.7.00 līdz 8.00. Protams, var jau vainot ari mani pašu, jo pēdējā atļautajā dienā nomainīju distanci, bet – paši organizētāji nosaka pēdējo maiņas dienu. Un tāpēc būtu normāli sagaidīt, ka viss notiek kā pienākas.

Otra lieta, kas nešķita pārdomāta, visas lietas notikās pēc piešķirtā numura. Nu, nācās saskarties ar grūtībām, mēģinot saņemt maratona kreklu. Un trešā – apdalīja mani, žmodziņi, nu! Izrādās, šamējie katram dalībniekam piešķīra ‘starta komplektu’ ar šādiem tādiem krāmiem iekšā. Nu ne jau tā, ka gribas tos krāmus, bet attieksme tāda nevienāda… ak jā, trešā lieta – ari finišā vai nu nebija gatavojušies uz pašu finiša sākumu vai kas, bet ari finišā paredzētā dalībnieku aplaimošana ar ūdens pudeli, biezpiena sieriņu un vēl ko tur sanāca dikti jau neveikla – viss stāvēja kastēs un gandrīz ņem pats. Manā skatījumā pasākuma kvalitāti nosaka tieši sīkumi, un tie nu šoreiz nebija līmenī.

Bet ko nu es te gruzos, ārā gandrīz spīd saule un gan jau organizētāji paši visu ievēroja un ņems vērā uz nākamo reizi 😉

labrīt!

Rīts tāds saulains, ka prieks skatīties. bet ne par to gribēju izteikties šodien 🙂 Tātad braucu ka šorīt ar auto, klausos radio, nekas neparasts – gluži kā viens no miljona citu Latvijas darbaļaužu. Tad izdzirdēju kaut kādu reklāmu vai ko tādu, kur pavīdēja vārdu salikums “bērnu rotaļu laukums”. Kas tur neparasts, kāds pajautās? Bet tur jau tā lieta – ka nekas!!

Redz, šajā kontekstā nevienam nerodas aizspriedumi par vārdu locījumiem un izvietojumu teikumā. Taču tiklīdz pavīd “bērnu cīsiņi” vai “vīriešu zeķes”, vai “mednieku desiņas” tā ir kaut kādi pārpratumi vai nepareizības. Un kā tad ar “koka lapām” vai “kartona kasti”, vai kaut vai “cigarešu reklāmu”?

Vai tik šī nav kārtējā reize, kad skaldām matus un tērējam laiku (kurš, manā skatījumā, ir vienīgais tiešām neatjaunojamais cilvēka resurss) “ļoti svarīgām” lietām? Lai gan mūsu gudrie, šoreiz Rīgas Domes paskatā, dara tieši to pašu, ceļot cūku Centrāltirgū, un no kā tad mēs lai ņemam piemēru, ja ne no tautas priekšstāvjiem?!? 😀

lai laba diena 😉

labrīt!

nu ko, laiciņš kā radīts 5km. citiem vārdiem pēc stundas un minūtēm jābūt uz līnijas pie arēnas – starts iekš minimaratons 🙂

faktiski, sākotnēji bija doma iestartēt uz 20km. kad jau tad jau. tomērt iebīdījās tā, ka nokavēju vienu pasākumu nedēļas sākumā, kuram atkārtojums ir tieši šodien. tad nu, lai laicīgi finišētu, nācās noklasificēties pakāpīti zemāk. turklāt ari viens čoms tad bija pierunājams sastādīt kompāniju 😉

ap 7iem šorīt normāli uzgāza lietiņš… šobrīd gan jau ir mierīgāk, tomēr pa peļķēm izšļakstināties iznāks pa pirmo!!! 😀

Gan jau katram būs nācies dzirdēt ko nebūt par domu lielo spēku. Sak, uzmanies ko padomā – ņems vēl un piepildīsies! Līdzīgas pārdomas mani sāka pārņemt pāris dienas atpakaļ, kad kārtējo reizi neveiksmīgi centos atdzīvināt savai kastei skaņas karti, kura kopš pēdējās (jāsaka gan godīgi – laikam ari pirmās) datora apkopes spītīgi klusēja.

Tā kā apkopes ietvaros gan pārinstalēju operētājsistēmu, gan ari ar putekļusūcēja palīdzību provēju izveikt ekspatriāciju putekļu kolonijai, kura apmēram četrus gadus bija neierobežoti attīstījusies datora iekšienē, tad varētu teikt, ka notika gan garīga, gan fiziska renovācija vai vismaz neliela stāvokļa uzlabošana. Nu ja. Rezultātā – kastīte darbojās gana žiperīgāk, taču – mēmajā režīmā. Es no sākuma padomāju – apvainojusies, nu… bet lai – gan jau pāries J

Tomērt nekā, nepārgāja viss. Lai darītu ko lietas labā, nopratināju pāris datorspecus, kuri visi kā viens apgalvoja, ka vaina ‘mīkstumā’, citiem vārdiem sakot, vajagot ‘pārsēdināt šoferīšus’, respektīvi, draiverus pārinstalēt. Nu kas man tur – spiežu pogas, lieku jaunus draiverus, abet nekas nemainās. Un tā pāris reizes dažādos klimatiskajos apstākļos un mēness fāzēs, turklāt ar draiveriem no dažādiem avotiem.

Tagad tāda neliela liriska atkāpe, lai vieglāk varētu salikt kopā manus apcerējumus par tēmu:

redz, pirms vēl slavenās apkopes izveikšanas, biju nosecinājis, ka uzglabāšanas kapacitāte kastei ir tik, cik ir. Nu – par maz, citiem vārdiem. Sāku ievākt ziņas, ko, par cik un kā varētu apgreidot. Rezultātā secināju, ka parādījusies jauna HDD pieslēgumu shēma (SATA 2, ja nemaldos), kas manai mātes platei nesaiet, bet bonuss tāds, ka cipari skraida ātrāk… nu pie tā ari paliku, domājot, vai man tas TIEŠĀM ir vajadzīgs, un ja ir – varbūt tiešām ir vērts ņemt jaunā veida HDD (jo kasti tāpat kaut kad eventuāli nāksies mainīt…), savukārt no otras puses varbūt vajag vienkārši padzēst visādu drazu un miers (tā teikt – augstāku disciplīnas līmeni uzturēt…).

Nu lūk. Tad nu sāku apsvērt, vai tiešām būtu materializējies izslavētais domu spēks, un skaņas karte (integrētā) būtu nonīkusi, lai man nāktos jau reāli domāt par mātes plates (lasi – praktiski visa datora) nomaiņu? Protams, nevar noliegt, ka ekonomikas atdzišanas posmā jauna datora iegāde būtu vērtējuma pat kā valstiski svarīgs solis, taču no mana mazā cilvēka finansiālā aspekta – nodokļus maksāju godīgi, tad nu lai Ivars ar brigādi domā kā to ekonomiku pastutēt ari bez manas tiešas finansiālas iejaukšanās.

Šoreiz par laimi izlēmu audzināt raksturu – piezvanīt vēlreiz vienam no datorspeciem un pēdējoreiz iztirināt – vai tiešām neko vēl nevar izprovēt? Izrādījās, ka neizmēģināts palicis pats elementārākais solis – internetā atrast mātes plates ražotāju, un atvilkt oriģinālos audio draiverus. Rezultātā, ieteiktās darbības vainagojās ar graujošiem panākumiem – kaste dzied kā bitīte (protams, ja viņai palūdz un ‘iebaro’ dziedamo failiņu).

Morāle, kāds uzvaicās…?

Domāju var atvasināt veselas divas – ne vienmēr ir nepieciešams vecos, nedaudz sagurušos kareivjus aizstāt ar jaunākiem eksemplāriem (finansiāli neizdevīgi, īpaši īstermiņa), kā ari – ik pa brīdim noder apdomāt, vai tiešām visas iespējas ir izmēģinātas. Aaa, un pat trešā morāle – pārbaudi, kas īsti slēpjas aiz fasādes, jo ne vienmēr iepakojums liecina visu par konkrēto lietu!

😉

Labrīt vēlreiz.

Lai nesamulsinātu tautu – Mr.Pele šoreiz ir, nu jau folklorizētais I.Emša kungs. Nupat TV izdzirdēju no minētā pieredzes bagātā kunga līdzību: ‘ja nepatīk attēls, kas spogulī, tad pareizais risinājums nebūtu sasist spoguli’. Šī pati līdzība tiek attiecināta uz šobrīd aktuālajiem potenciālajiem grozījumiem par Saeimas atlaišanas tiesībām tautai. Citiem vārdiem – Saeima ir tautas spogulis, un atlaist Saeimu būtu spoguļa dauzīšana, nevis racionāla un rezultatīva darbība.

Man gan gribētos Emša kungam pajautāt – pat ja tā, vai nav tā, ka šā brīža Saeima būtu tautas spogulis, datējams ar 2006.gada 7.oktobri? kopšu kura – ne mazums laika pagājis, kā ari, ne mazums, interesantu faktu atklājies, ja gribam izteikties pieklājīgi.

Otrkārt – domāju, ka neviens īpaši vairs nemēģinās apstrīdēt, ka uz 2006.gada vēlēšanām vēlētāji pie šī spoguļa piegāja nupat kā no psihoterapeita kušetītes piecēlušies, kur viņam dažādu pozitīvisma kampaņu iespaidā bija nedaudz pagrozīta realitātes izjūta.

Bet ko lai saka – muldēt jau iemācījušies kungi ir uz teicami. Un ko tik naudas dēļ neizdarīsi 😉

Bet jautājums paliek nemainīgs – ko tad darīt, ja ne izrakstīt šiem pārgudrajiem vilka pasi, ja paši negrib sākt strādāt?!?!

Laabrit!

Tā gluži nemanot ir paskrējis gads un atkal pamanījos piedalīties SEB MTB Valmiera – Cēsis posmā. Salīdzinot ‘toreiz’ un ‘tagad’, jutos diezgan advancēts un pieredzējis – kā nekā, aiz muguras vēl 5 posmi no iepriekšējās sezonas, uz stūres odometrs un pulsometrs (prastāk – spidometrs un tahometrs), kabatā div-ar-pus vafeles. Dzerampudelē gan tikai ūdens…

Rezultāts, nu tā – vidēji. Pirmām kārtām tādēļ, ka pašsajūta bija pārāk viegla un laba pēc finiša, otrām kārtām – pēc tahometra kādus pēdējos ~7km redzēju, ka varu mīt vairāk, bet kaut kā neminās. Protams, protams, visā varētu vainot faktu, ka biju noķēris endorfīnu vilnīti un kādus 5km minu ar smaidu līdz ausīm, aizmirstot, ka ir jau pamītas 60 minūtes un vajadzētu likvidēt kādu vafeli. Vai ari – ka vafeles bija cita veida, un mozh ogļhidrāti pārāk lēni sadalījās. Nu nez – bet ir/bija sajūta, ka varēja nomīt ari spraigāk. Tā lūk.

Morāle un secinājumi. Nu ko tur – vajag tik mīt. Un ari starp sacensībām – to ari pagaidām centīgi štepselēju, 3x nedēļā. Esmu atradis (kur, kur – netā protams J) interesantu shēmu. To notestēsim ja ne gluži šajās, tad nākamajās sacīkstēs. Tad ari plašāks komentārs 😉

labrīt!

Vakar konstatēju, ka divi tulamori ir tāda pavisam normāla robeža kārtīga darba cilvēka darba dienas nobeigumam! Kādēļ tieši divi? Elementāri – trešais palika pusratā! 😀

Citiem vārdiem – vakar apmeklēju Karakuma 13. gadadienai veltīto pasākumu iekš Feelings (iepriekš tur bija Cassablanca). Nu tā – pasākumam ne vainas, tik tādā mežonīgā saspiedienā viss norisinājās. Bet kā saka – neba nu kvadrātmetros ir laime 😉

Labrīt!

Vot aizmigt nevarot, kāds te piemurkšķēja, un še tev – vakarnakt ari radās grūtības. Kā jau īpatnis, kuram reizēm (gan ne pārāk bieži :D) uznāk vēlme eksperimentēt un izprovēt ko jaunu uz savas ādas, atsaucu atmiņā gan savus, gan citu ieteiktos variantus. Tad nu par visu pēc kārtas.

1. Atcerējos pirmo gājienu ar atslābināto žokli. Lai labāk izprastu turpmākos, pateikšu – mīlu praktizēt gulēšanu uz muguras. Un pēc iespējas – ari bez spilvena. Nu re, tātad – atslābinu žokli un gaidu miegu… ghllp… baaa, žoklis atslābst, atslābst ari mēle, un man sāk rasties neliela žņaugšanas sajūta ar puskrāciena efektu turklāt. Fick-jego, šito variantu izslēdzam no favorītu saraksta.

2. Nu skaidrs, tātad fiziskās metodes atmetam, pārejam uz 21.gadsimtas atbilstošākām – mentālajām metodēm. Sākumā iedomājos par balto zirgu. Vooot, zirgs, liels un balts, tāds spēcīgs un cēls dzīvnieks. Cēli kustas un rikšo… (tāds neliels miers iestājas – ir ok). Bet tad kāds neģēlis ‘piezūmē’ to zirgu tuvāk – nu, lai miera efekts palielinātos, protams! Še tev, izrādās zirgs ir ne tikai balts, bet ari spalvains. Spalvas kopā ar ādu, cēlajam miega nesējam rikšojot, kustas pār spēcīgajiem muskuļiem, muskuļi pie katra soļa ritmiski saspringst un atslābst… saspringst un atslābst, saspringst un atslābst, sasp… un aizvien straujāk un spēcīgāk – spēcīgs zvērs kā nekā, un skrien arvien ātrāk un ātrāk!

Velns, man pulss uzkāpj virs 100 ka nemetās un viss miegs zirgam zem astes!! Labi, dzenam zirgu aplokā, lai skrien kur grib, man te miegs ir jāguļ tomēr, vai zinies…

3. Ok. Vēl bija variants par balto istabu. Foorshi… istaba balta, nav ne muskuļu nekā. ‘Skatiens’ klīst apkārt, nav kur pieķerties. Pulss krītas… ir labi, savelk nedaudz uz miegu. Hm, laikam šis būs labākais no aplūkotajiem variantiem 🙂 eeepsss… bzz…. kas te džinkst, velns, koa?!? aaa… – izrādās baltajā istabā melna muša lidinās!! Lidinās un traucē, jo skats tā vien ķeras pie riņķojošā pteriodaktila (nu labi, gan jau kāds piesiesies, bet ko man citu bija padomāt nakts vidū?) pēcteča… eh, pēkšņi pie rokas uzrodas pletnīte, sāku spārnoto kukaini aši medīt, daudz nav jāiesvīst un kaitēklis ir glīti pieplacināts pie sienas! Nu iestājas ilgi kārotais MIERS. Vhuuu… liekas, miegs atkal tuvojas no kreisā acs kaktiņa puses… 🙂 Tāāā, pāāga… vouuu, še tev – tas lidoņa pleķis uz sienas sāk kustēties, sadaloties sīkākos pleķīšos, kuri ar strauju zummm skaņu paceļas gaisā, un nu jau ir vesels mākonis melno insektu!!!

Bāc, labi, istabu nafik, taisām durvis ciet un ejam prom.

4. Nu, nekur tālu jau neaizgāju, tā šķiet. Kā apzinīgs ES pilsonis Rīgas lidostā pie muitas lodziņa laimīgs pziņo: “Nav nekā deklarēja!”, tā nodeklarēju sev – ‘šobrīd pats galvenais TEV (tobish – man) ir AIZMIGT’. Cītīgi mēģināju koncentrēties. Un vairs daudz neko neatceros… laikam aizmigu 🙂

Rezumē… Grūti teikt, kas kuram strādā, gan jau tas atkarīgs no konkrētās situācijas un dienā piedzīvotā, bet reizēm laikam vispareizāk ir koncentrēties uz pamat lietām, necenšoties ‘supertruperēt’ un ‘advancēties’… 😉

Nācās tomērt secināt, ka ne gluži viss ir precīzi uztverams no šejienes. Tāpēc interesentiem tulkojums – vai visu ir pareizi izdevies izķert… 🙂

“Cilvēks ir interesants subjekts vai objekts, atkarībā no situācijas. Skaidrs, ka viņš (un ari ‘viņa’, protams, ja gribam būt pavisam korekti un neviens nesaboztu savu spalviņu) ir ievērojami komplicētāks un sarežģītāks nekā virspusēji izskatās un nekā esam paraduši domāt.

Viena no interesantajām lietām, kuru nolēmu izprovēt ari praksē, ir uztveres īpatnība, kas tekstu, kurā vārdiem, izņemot vārda pirmo un pēdējo burtu, ir saputrota burtu secība, tomērspēj uztvert pareizi. “

Cēlkivs ir ittnnaerses sbtuekjs vai ojekbts, aktbaīrā no stajāuicis. Skidars ka viņš (un ari vņia, prmtoas, ja giabrm būt pavisam kotkeri un neivnes nzsbotaeu savu svailņpu) ir iovmajreēi kkpmēoitlcās un sžīerkģtaās nekā vssjupiēri ikāstazs un nekā esam puadašri dāomt.

Veina no itseājarnnteam litāem, kruu nloēmu iorpēvzt ari pasrkē, ir utrevezs īpītabna, kas ttkesu, kruā veāridm, izņmeot vrdāa pirmo un pējdēo bturu, ir sortatpua btruu secbīa, toēmr sēpj utrevzt prieazi.

Nu kā? 🙂