Tā aizrāvos, ka raksts aprātās bez aktīvās dienas 🙂

Tātad divos vārdos – šorīt dodoties uz darbu apcerēju dienas ‘to do listi’ (darāmie darbi, ja). Saraksts veidojās pietiekami garš, lai sāktu sliekties uz apzīmējumu ‘grūta diena’… bet tad notrīsēja kāds neirons vai sinapse pakausī, liekot atminēties par neirolingvistisko programmēšanu vai ko tamlīdzīgu – ja reiz pats no rīta deklārēju, ka šī būs ‘grūta’ diena, tad tā ari notiks un vakarā izskatīšos vairāk līdzīgs tukšai riepai, nekā man labpatiktos… sacīts darīts – diena no ‘grūtas dienas’ kļuva par ‘aktīvu dienu’! 😉

nu redzēs, kurp šis neiro-lingvo aizvedīs 😀

labrīt!

Ir mums izveidojies tāds folkloras tēls, kuru dēvē par Panu Kleksi – teikšu kā ir, tīri interesants un vērtīgi paklausīties. Kā nu bez tā, ari šeit ir Godmaniskais BET – ne vienmēr izdodas uz īsto laiku būt klāt pie tāldzirdes, lai klātienē fiksētu minētās personas izteikumus un novērojumus. Tāpēc ar azartu izrakņāju visu radio SWH mājas lapu, lai atrastu vai tur gadījumā nav audio ieraksts šitai translācijai – atradu visu ko labu, tai skaitā dienas jautājumu, Māra Zandera vakara tirādes, taču rīta runas īsti negribēja atrasties… – līdz izlēmu noklausīties dienas jautājumu 😀 Izrādās nosaukums ne vienmēr atspoguļo visu – tātad, ja kāds neveiksmīgi nokavē Klekša rīta izgājienus – tad tos vara trast šeit (links – zem ‘ziņas’), savukārt vakara izrunāšanās šeit (links – zem ‘raidījumi’). Turklāt uzgāju Pingvīnu lapu, kurā ari ir apkopoti Zandera vakara teksti, kā ari vēl šādi tādi labumi – šeit (pievienoju ari pie sava linku saraksta).

nu ko – lai manta neiet zudumā, tā teikt. 😉

Šodien intereses pēc palasījos interviju Dienā (šite) ar abiem uz finiša līniju virzītajiem pretendentiem – Artūru Zvejsalnieku (A.Z.) un Normundu Vilnīti (N.V.)

Pietiek jau tikai ar vienu no jautājumiem:

..Tiek jautāts par vienošanās starp sociāldemokrātiem un ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu saistītiem uzņēmējiem..

Jautājums: Tur ir ļoti konkrēti darbi un nauda. Jautājums ir par to, vai šādu vienošanos slēgšana starp ietekmīgiem cilvēkiem un partijām ir korupcija vai nav?

A.Z.: Es lasu lekcijas Turībā, man būs seminārs nākamnedēļ. Es iedošu studentiem, lai izvērtē atbilstību krimināllikumam, šitā nedrīkst vērtēt.

N.V. Vai tā ir korupcija? Tas jautājums ir ļoti, teikšu. Dotajā gadījumā, tad jāsēž pie tā formulējuma stipri jāapskatās, kas tur ir. Bet es saprotu, ka šajā gadījumā, ja mēs ņemam tieši šī noziedzīga nodarījuma sastāvu, tad jāskatās, kuru pantu mēs domājam, vai tā ir kukuļdošana. Man liekas, ka tā nav.

vēl komentāri??? 😀

dators… kafija… (par spīti šim) skan Busuļa ‘Brīvdiena’… ekselis un enerģija padarīt visu, kas šodien jāpadara!! kas var būt labāks!!! ;D

Redz, lai izpildītu augstāk minēto ir nepieciešamas dažas lietas:
– Jāatrod derību dalībnieks
– Jāvienojas par derību ‘balvu’ – saldējumu
– Tad jāizsaka nepareizs apgalvojums par nieru atrašanās vietu, pie nosacījuma, ka oponents izsaka pareizu (vai pareizāku) apgalvojumu.
Interesentiem varu padalīties, kā tad ir pareizi:

(info: no šeitanienes)
p.s. es biju domājis, ka atrodas zemāk, vairāk pie ‘ausīm’, kuras veidojas no gūžas kaula… 🙂

Šeit neliels monologs, kurš risinājās kādu mēnesi atpakaļ…

Dekorācijas: Vidzemes šoseja, agrs rīts, tumšs, ārā ziema (decembris tomērt), klimatiskie apstākļi atbilstoši – sniegs, ledus, no gaisa krīt vēl (sniegs nevis ledus)… ceļš tīrīts nav… iebraukta tikai viena sliede

Personāži: es iekš auto, vēl daži agrie braucēji, šķiet ari viena ceļa tīrāmā mašīna. ak jā – un traks (jebšu nevērīgs vai vienkārši dulls) autobuss.

Darbības: nav grūti iedomāties, nokļūšana no punkta A uz punktu B šajā rītā ir samērā komplicēta, un saspringums pamazām pārņem ķermeni – sākot no stūrē iekrampētiem pirkstu galiem, līdz pat skausta muskuļiem, no kurienes izplatās tālāk gar mugurkaulu uz leju… labi, šeit nedaudz pārspīlēts, bet tik labi izklausās 😀

Monologs sākas, kā tāda neliela cīņa ar sevi – viena iekšējā balss cenšas pierunāt braukt ātrāk, jo cik tad var čammāties, kamēr otrā turas pretī, sak, nav kur steigt, labāk galā ar visiem četriem riteņiem, nekā jebkādā citā komplektācijā, bet – grāvī. Pats interesantākais, ka vienā brīdī apķēru – abas balstiņas apvienojušās un draudzīgi pārspriež, kurš no politiķiem būtu vainojums pie šīm stulbībām – krīt nejēdzīgs sniegs, tikpat nejēdzīgi daudz jau ir sasnidzis, un tad vēl tas aptrakušais autobuss nesas pa priekšu!!!

Tad nu ari sapratu – tā laikam ir diagnoze, pat klimata untumos vainot kādu no 100 gudrīšu pulka… 😀

Iebraucam pilsētā no paša rīta, šķiet, kādos 5os… it kā vajadzētu būt visam klusu, taču pie autoostas vārtiem neiztrūkstošais tūristu mednieku bariņš. Gan takšu pakalpojumi, gan casu piedāvātāji. Un atkal – visi stāv uzreiz pie vārtiem, kuru gan fiziski nav – ir tikai līnija. Acīmredzot, ir kādi noteikumi, kas neļauj nākt teritorijā. Tas gan nav šķērslis vienai autoostas feličitai mūs aģitēt uz savu casu – sola pa lētu, 15cuciem (melots, tiešām, nebija – mēs pēcāk maksājām 25…), taču uzticamies mums ieteiktajam variantam un beibes vilinājumam nepakļaujamies.

Kad izpaunojamies, taksistam iedodam adresi, šis gandrīz palecas uz sava beņķa – dikti laba māja, pazīstot saimnieci, kas tur vēl par radu rakstiem. Aizgādā mūs tur, mums gan neviens tur negaida, rīts kā nekā, turklāt pirms tam nepieteicāmies 😉 līdz ar to šoreiz nedaudz aplaužamies, jo vietas aizņemtas, bet – kā vienmēr – tiekam pārsūtīti tālāk. Šķiet, ja zini kaut vienu adresi, tad automātiski tiksi nogādāts līdz nākamai casai bez problēmām, ja tā zināmā būs aizņemta. Droši vien šī sistēma tiek eļļota ar dalīšanos peļņā, bet – normāla prakse…

Nu jā… tad nu mūs pārsūta pie saimnieces meitas un viņas kaimiņa. Ievācāmies pie meitas, kompanjoni – pie kaimiņa. Mūsu mājvieta tāda pavisam vienkārša un prasta, salīdzinot ar Baracoa vai pat Havanu. Taču dzīvot, protams, var un nekāda katastrofa nav, viss atkarīgs no prasību līmeņa 😉 Kaimiņš – Karloss, gan biznesā, šķiet, ir ilgāk, mājas iekārtojums reāli sit pušu dažu labu mūsu Eiropas viesnīcas līmeni, katrā ziņā Frankfurtes viesnīcu noteikti. Kā sacīt – ja grib, tad var izgrozīties visos laikos un apstākļos! 🙂

Starp ceļotājiem ievilcies neliels saspīlējums, tāpēc pēc autoostas izlūkošanas, kur skatījām laikus, kad varam startētu uz Cienfuegos, pa pilsētu profilakses nolūkos izklīstam atsevišķos pāros. Tā nu paklaiņojam pa centru, sataisām bildes, uzduramies interesantam bufetes veida restorānam, kur var atrast pat kartupeļus (samērā reta parādība Kubā) un makaronus, ar diedelnieku suni. Pēc pusdienām turpinām klaiņošanu un fočēšanos.

Kļūdu izdarīju, kad devāmies torņa virzienā – pieklīst meitenīte, kura mēģina izprasīt naudiņu, ko nepārdomāti ari šai izsniedzu, kabatā sagramstītas sīknaudas formā. Pēc pāris soļiem jau esam krietna bariņa ielenkumā, kuri cits caur citu auro kaut ko, skaidrs, grib naudu… paglābjamies, kā pašiem šķiet, muzejā, kur bez visa kā cita var uzrāpties tornī. Tornis paver feinus skatu plašumus visos virzienos un uz brīdi piemirstam par diedelnieku uzbrukumu. Kad dodamies ārā no iestādes, turpat tas bars vien ir, nu ir uzradies vēl viens kekss, kurš provē ietirgot cigārus, ņemas dažādās valodās, beigās pat krieviski sāk ko vervelēt.

Vakarā aizstaigājam uz Casa de la Musica. Tur ietusējam pie galdiņa, dzeram alu, skatāmies dejas – visi atkal dejo uz 2. Paši ari ieprovējam kādu deju uzlaist, nekas gan prātīgs neizdodas – ar čībām pa bruģi ne pārāk veikli var izmanevrēt… Bet vispārējā noskaņa pozitīva, un vakars feins. Var novērot vietējo floru un faunu, ja tā var izteikties. Pasākumā salīdzinoši daudz policistu, redzami dažādi slāņi – kā jau katrā kultūrā, ir modes vergi – satērpušies kaut kādos krāšņos kankaros, ir netradicionāli orientētie – vismaz tā šķiet, redzot apģērba piegriezumu un kustību manieri (Kubā, cik dzirdēts, šī kustība tiek zināmā mērā represēta), tāpat var novērot kubietes, kuras iznākušas medībās, gan brīnums vai šitādas kādu var ari nomakšķerēt… lai gan – daudz ko nosaka alkohola daudzumus ;D Tad grupas uzstāšanās beidzas, sākas regetona disene un izlemjam finišēt…

Šī adrese – luksuss casai:

Un šitā – mazāk aprīkotā casa:

Labrīt!

Kādu brīdi atpakaļ notika pat akcijas, lai par sarkaniem padarītu vēl dažus datumus – 4.maiju, 24.decembri, 8.martu, pareizticīgo Ziemassvētkus un ko tik vēl ne. Vēlmes atkarībā no piederības konkrētai etniskai, reliģiskai vai citādai grupai bija un ir visdažādākās. Paralēli uzradās princips sarkanizēt nākamās darba dienas, gadījumā, ja konkrēts sarkanais datums iekrīt sestdienā vai svētdienā.

Teikšu atklāti – mans personīgais viedoklis ir, ka brīvdienu mums nebūt nav tik maz, lai par visu varīti liktu vēl klāt. Tomēr Īpaši jau neizprotu nākamo darba dienu sarkanizēšanu, jo, manuprāt,  galvenā svētku dienas būtība ir – ļaut nosvinēt attiecīgos svētkus bez stresa un skriešanas uz/no darba – sasniegta…

Tāpēc izlēmu izveikt salīdzinājumu par valstīm un brīvdienu skaitu. Avots gan visai prozaisks – gada grāmata, kur lielais pētniecības darbs jau tā kā padarīts, man laimīgi atlikusi tikai analītika 🙂 Sadalīju valstis grupās – mūsu Baltijas kaimiņvalstis, Eiropa un pārējās, jo jāatzīst, ka brīvdienas – no vienas puses ir lokāla padarīšana, tomēr, ņemot vērā to, ka lielākā daļa svētku ir reliģiska rakstura vai citu vēsturisku notikumu atblāzma, tad reģionālas iezīmes ir vērojamas ļoti izteikti. Turklāt, vismaz Latvijas gadījumā, daļa atzīmējamo dienu jau pēc definīcijas ir brīvdienas – piem., Mātes diena tiek svinēta maija 2. svētdienā, ari Vasarsvētki iekrīt pa svētdienām u.c.

Rezumējums – mēs esam reāli pa vidu, ne daudz, ne maz, bet vairāk tomēr uz mazo pusi. No šī varētu celties kājās, ņemt karogu un iet uz Saeimu, ja ne labākus ekonomiskos apstākļus pieprasīt, tad izmangot kadu papildus brīvdienu. Kāds gudrā galva varētu izsecināt – ei re, Vācija, Zviedrija – dikti daudz to brīvdienu, bet dzīves līmenis ui,ui ku augsts, bet Krievija, Baltkrievija – strādā, galvu nepaceļot, bet dzīves līmenis kāds nu ir, tāds ir…Tad nu, davai, izcepjam vēl kādas 10,15 brīvdienas, un ari dzīves līmenis drīz vien uzkāps atbilstošs 😀 Tāda neliela ironija, tomēr brīžiem tamlīdzīgi ekspertu slēdzieni mūsu valstī novērojami 😉

p.s. tabula iznāca patizla, bet… citreiz labošos 😀

nav tā, ka darāmo darbu saraksts būtu tukšs… taču nav ari tā, ka uzrotītām piedurknēm pa vienam vien darbi tiktu likvidēti/izdarīti. un tāpēc iekšā rosās tāds nemiera velniņš (vai enģelīts), tipa, nu – davai, davai – dari kaut ko… tad tā darīšana ari it kā notiek, bet dienas beigās sausais atlikums parāda, ka darbu saraksts īpaši īsāks nav kļuvis… kas tas ir – kaut kāda darbības imitācija, rosība pa tukšo… plānā galdiņa urbšana…?? nja, īsti forši un patīkami nav.

bet ko darīt?!?! pagaidām nekas labāks nav ienācis prātā, kā paņemt sevi aiz rokas un no saraksta pa vienam darbam ņemt un darīt… kaut kas līdzīgs, kad jālec aukstā ūdenī, jāiet potēties vai jāatsāk fiziskās nodarbības – vajag, bet neeeegribaas…

ko lai saka – SAŅEMĀS, SAŅEMĀS, jāņem ‘lāpsta’ un jāiet ‘rakt’!!!

Šī diena ir viena no vienmuļākām un neinteresantākajām. Izņemot pāris atsevišķus momentus. Pirmā lieta – kārtējā noņemšanās ar autobusiem. No rīta aizgājām uz auteni, tur atsūta atpakaļ, jāierodas stundu pirms starta. Tikmēr apmeklējam veikalu, iepērkam proviantu mūsu braucienam, kurš plānojas reāli garš – kādas stundas 17… pat ilgāk kā bija no Eiropas līdz Kubai atlidot…

Pēc tam seko izvākšanās un saimnieka apdāvināšana ar Rīgas skatu kartiņām un vēl kādiem niekiem. Antonio atceras, ka ‘Rīga’ esot bijuši pirmie mopēdi, kas parādījušies pēc revolūcijas. Iedāvinām šo to, vairāk gan sieviešu nieciņus, pavārei, tā savukārt iedāvina mums šokolādi – tīri garšīga turklāt. Acīmredzot, meitene kaut kā piepelnās ar šokolādes biznesu 😀

Izveicam ari neiztrūkstošo safotografēšanos un Antonio palūdz atsūtīt bildes pa epastu. Viņam pieejams epasts, kurš nav gluži katram kubietim. Turklāt lielākoties epasti ir vietēja rādiusa, respektīvi Kubas iekšienē darbojas, tāpēc bildi saņemt varēšot, bet atbildēt, visdrīzāk, ne. Vispār epasti un ari dažādi citādi ‘labumi’, kas mums liekas pašsaprotami, pieejami atsevišķiem cilvēkiem, atsevišķām profesijām. Viena no tādām ir ārsti – Antonio māsa ir ārste, kura tajā brīdī atradās Venecuēlā, šķiet. Līdz ar to viņai ir dators, epasts, internets, iespēja iegādāties auto… nu tā…

Pirms aizbraukšanas gribam ko apēst, ieejam vienā no Antonio pieminētajiem restorāniem… nu, nebija slikti ka tā, jo bija interesanti, lai ari paēst ne pārāk izdevās. Ēdiens bija ne visai labs – makaronu salāti izskatījās no iepriekšējās dienas, labākajā gadījumā, vistas zupa – vairāk kā buljons, turklāt ne gluži vista peldēja tajā šķidrumā… 😀 tomēr vislielāko pārsteigumu radīja cena – 7.4 naudiņas, bet nevis CUC, bet CUP, citiem vārdiem, atstājām par četriem cilvēkiem ~50 santīmus… turklāt i tad vēl tur ietilpa dzeramnauda trīskārt pārsniedzot rēķinu 😀

Autenē ieradāmies, biļeti līdz Santiago de Cuba iegādājām, tā ka tik tālu problēmu nekādu. Vienīgais riska faktors – vai paspēsim Santiago de Cuba noķert busu pa tiešo uz Trinidadu jebšu būs jābrauc uz Camaguey. Antonio mums ir pat sarunājis casu iekš Camaguey, ja nu nepaspējam. Ja paspējam – iedod savus telefona kodus, lai uz viņa rēķina varam sazvanīt un pateikt, ka casu nevajag. Kubā publiskie telefoni, saskaņā ar Antonio, uz kapeikām nedarbojas, vajag ievadīt savu kodu – 12 cipari, lai no jebkurienes uz attiecīgā rēķina var zvanīties…

Autobusā nekā jauna – aukstums, video klipi… iebraucam Santiago de Cuba un līdz ar nagiem, bet ietrāpām Trinidadas autobusā. Tieši tāpat – līdz ar pēdējām minūtēm – izdodas sazvanīt Antonio, jo autoostas telefona aparāti tukši nestāv, visādi džondžiki grib ar savām žubēm aprunāties vai ko tādu, bet par laimi ne vienmēr beibes paceļ – vismaz tā varēja spriest no jaunekļa ģīmja, kurš darbināja aparātu pirms manis 😀

Pēdējais triks vēl iznāca, ka autoostā gandrīz palika soma, taču princips – pārbaudīt visas kabatas un bagāžas vienības noderēja, fakts tika konstatēts un ari soma atradās, tā ka visi laimīgi startējām uz Trinidadu. Adresi mums bija iedevis Antonio, tā ka mierīgi paļāvāmies uz ieteikuma principu, kurš līdz šim bija lieliski darbojies.

Bildes reāli maz, bet šī diena un liela daļa nākamās pagāja autobusā 😉