un tā ir… tu sēdi, savā nodabā kaut ko štuko… un no tā vien, ka pats esi kaut ko izštukojies, iedomājies, iestāstījis sev, rodas sajūta, ka tā tiešām ir… un tad tu saņemies un konfrontē šo domu, lietu, fišku vai ko vēl ar pārējo pasauli. un kā tāds tārps reibinoši saldi smaržojošas zemenes vidū tevi apstulbina sajūta – velns… bet tie citi, redz, domā, jūt citādāk…

tad kādu brīdi ir pārdomas… par ko viņi šitā… kāpēc viņi ir tik dīvaini, nepareizi, pats par sevi saprotams – stulbi, un tādā garā… tad ir otrs raunds (reizēm ari nav, nu, atkarīgs cik dziļi un pamatoti ir iesēdusies doma par savu pareizību) – varbūt es pats esmu dīvains, varbūt es kļūdos… nevar būt, ka viņi visi to lietu redz nepareizi… atkal – velns…

bet īstenībā droši vien ir tā – kas man patīk, tas man patīk tāpēc, ka patīk tieši man. izklausās triviāli, bet ko darīt – neesmu šeit, lai visiem izpatiktu. katram pašam savs ceļš ejams un krusts nesams. tas nu tā – vairāk ar humora pieskaņu domāts. turklāt, tas ir pavēršams ne tikai uz sevi, uz iekšu – to var attiecināt uz viņiem, tiem tur, kas ārā, tiem, kas domā citādāk un nepareizi…

starp citu, kaut kur bija izvērsts pētījums, ka faktiski katrs no mums savā prātā domā, ka ir pārāks par vidusmēra līdzcilvēku… vai ne 😀 kur tad šeit loģika – kur tad tas vidusmērs, interesanti, ceļas, ja ne no mums pašiem – tiem, kas ir pārāki viens par otru 🙂

lai laba diena, un ievērtēšanai šī raksta pārdomu avots 😉

labrīt!

Meklēt vienu, atrast pavisam ko citu. Nav nekas svešs vai ne… Labi, ja atrastais priekš paša ir jauns un interesants… diena sākās rušinotie netā, lai atrastu kā nomainīt datora nosaukumu savam ‘makam’. Rezultātā – ak, kāds brīnums –  aizklejojos līdz dažādām citādām lapām. Un uzdūros linkam, kurš par pieticību bija maz dzirdējis – ‘the sequel of web’s most watched video’. Skaidrs, ka mārketings nostrādāja un pirksts pats pastiepās, lai paskatītos, kas tad ir pasaules skatītākā video turpinājums…

Nu, ievērtēt varat paši tepat. (var ari sekot šim uz oriģinālo lapu)

p.s. – kaut kas te nedarbojas kā nākas. tāpēc diemžēl jāseko saitēm… 🙁

Pēc nelieliem pētījumiem atklājās, ka jau pāris gadus atpakaļ bija radīta pirmā šī pasākuma versija (var aplūkot ari te).

Rezumējums – jautri 🙂 Bet ja vīriņš uzceps trešo sēriju – būs jāsecina, ka šo piemeklējusi radošā krīze. Vai ari naudiņu ātri savaidzējies 😀

Sajūta, ka pa spēkam ir gandrīz viss, pasaule pilna labu lietu… smaids no vienas auss līdz pat otrai… reizēm gan ne tik atklāts, vairāk iekšējs, bet tāpat – smaids ‘pa visu ģīmi’… pat sarkanā gaisma luksoforā spīd kaut kā tā… tā pa draugam!

…pirms tam no hipofīzes (tāds zirņa lieluma veidojums smadzeņu pamatnē) asinīs, un no hipotalama – muguras smadzenēs un galvas smadzenēs, izdalās beta-endorfīns. Pats nosaukums izsaka būtību – ‘endo’, tā teikt, ‘iekšējs’ vai ‘paša’ un – ‘orfīns’, no vārda ‘morfīns’ – paša ražota, morfijam līdzīga substance…

Teiksiet ķīmija, ja 🙂 daļēji tā ir, bet – tā teikt ‘vietējā’, nevis ‘importa’ 😉

Gluži no zila gaisa gan šitās sajūtas nenokrīt, nav nekāds bezmaksas siers… bet nav ari nekāds ekskluzīvais, par pārdesmit lati kilogramā. Tikai pusotra stunda salsas ritmos un – voila, draugs endorfīns ir klāt 😉

p.s. bai ze vei – sestdien naktī ir jāgriež pulkstenis. skaidrs, ka tas paļodzīs ierasto dienas ritmu, taču šobrīd tas šķiet gaužām sekundāri! 😀

še tev, brālīt, vasaras riepas – tas ir otrs moments, ko šorīt iedomājos, ieraugot atsevišķiem šoferīšiem jau vasaras riepas 😀

Ar šādu jautājumu jautājumu šorīt no gultas velties varētu ne viens vien, jo viss vakardienas iespaids par pavasari-tepat-aiz-stūra ir pārklāts ar, vēl aizvien pavisam pāšpārliecināti un pašpietiekami birstošu, sniegpārsliņu kārtu!

Vēl vakar putnīši vīteroja, šīs planētas mūsu platuma grādi (nezinu kā citur) gozējās vēl ieslīpās, taču jau pavasari tik ļoti propagandējošās zvaignzes (pazīstama ari kā – Saule) staros un še tev – šis rīts jau ir balts un pūkains kā viens Ziemassvētku rīts (ja pieņem pāris stundu nobīdi – nu, decembrī šitik gaišs 6os no rīta īsti vēl nav). Un kā tāds trekns punkts manām pavasara sajūtām pa taciņu aizslīd… nē, aizslāj bļitkotājs ar vergu un zivju kastīti pār plecu…

Taču tad mani no panīkuma izrāva tas pats bļitkotājs. Lai ari tautā dēvēti par pingvīnien (nejaukt ar Godmaņtēva un Zanderīša pingvīniem), tomēr atcerējos, ka šī dzīvesstila baudītāji ir starptautiski atzīti gan par vēla rudens signalizētājiem (lasīt – ‘drīz būs ledus’), gan ari par agra pavasara vēstnešiem! Nu, zināmā mērā kā tādi gājputni, jo, kā zināms, atsevišķi eksemplāri tikai ap ievu ziedēšanas laiku finišē savu bļitkošanas sezonu! 🙂

Tā ka galvu augšā, nav ko jāķer kreņķis par nelielu pļorckāšanos pa sniega žļurdziņām, ja ir skaidrs – pēc nedēļas būsim varbūt jau īsās piedurknēs!! ;D

Šādi varētu raksturot manu šīs dienas aktivītāšu kopumu. secinot, ka klimats ārā ir pavisam feins (lai ari ne silts), nolēmu atklāt save velo sezonu. ziemas gaitā gan, kā var noprast no virsraksta, riepas bija nolaidušas tvaiku, taču pēc statoila apmeklējuma viss ripoja pavisam labi.

Stundas laikā pamanījos apbraukāt tuvējo apkārtni, atklāju sev dažus jaunus objektus un pavizinājos pa mazāk (ari – pavisam) neredzētām vietām. Nonācu pat Biķernieku trasē, taču no turienes pavisam ātri izšļūcu ārā – pilns ar sniegu… 🙂

pārējo laiku noķimerējos ar savu datorīti – revidēju un pārvietoju failus, lai varu ieviest kārtību pāris gadu laikā sakrātajos digitālajos datu kopumos.

nu ko, diena tuvojas finišam, rīt uz darbu… ar to ari mūs visus apsveicu 😉

turklāt duāls labrīt – kā nekā rīts, kā ari jauns skats uz dzīvi! 🙂

citiem vārdiem, beidzot ir īstenojies jau agrāk iecerētais pasākums – nomainīts, uzlabots un daudz feināks ietvars visam, kas šeitan notiek!

liels paldies jāsaka diviem kungiem – Mr.Toms un Mr.Atoms. kā ari Mr.Asmo, kurš caur savas pieredzes prizmu mani ‘noveda’ līdz augstākminētajiem 😉

nu ko… lai enerģija ar jums un – baudiet 😀