un tā ir… tu sēdi, savā nodabā kaut ko štuko… un no tā vien, ka pats esi kaut ko izštukojies, iedomājies, iestāstījis sev, rodas sajūta, ka tā tiešām ir… un tad tu saņemies un konfrontē šo domu, lietu, fišku vai ko vēl ar pārējo pasauli. un kā tāds tārps reibinoši saldi smaržojošas zemenes vidū tevi apstulbina sajūta – velns… bet tie citi, redz, domā, jūt citādāk…

tad kādu brīdi ir pārdomas… par ko viņi šitā… kāpēc viņi ir tik dīvaini, nepareizi, pats par sevi saprotams – stulbi, un tādā garā… tad ir otrs raunds (reizēm ari nav, nu, atkarīgs cik dziļi un pamatoti ir iesēdusies doma par savu pareizību) – varbūt es pats esmu dīvains, varbūt es kļūdos… nevar būt, ka viņi visi to lietu redz nepareizi… atkal – velns…

bet īstenībā droši vien ir tā – kas man patīk, tas man patīk tāpēc, ka patīk tieši man. izklausās triviāli, bet ko darīt – neesmu šeit, lai visiem izpatiktu. katram pašam savs ceļš ejams un krusts nesams. tas nu tā – vairāk ar humora pieskaņu domāts. turklāt, tas ir pavēršams ne tikai uz sevi, uz iekšu – to var attiecināt uz viņiem, tiem tur, kas ārā, tiem, kas domā citādāk un nepareizi…

starp citu, kaut kur bija izvērsts pētījums, ka faktiski katrs no mums savā prātā domā, ka ir pārāks par vidusmēra līdzcilvēku… vai ne 😀 kur tad šeit loģika – kur tad tas vidusmērs, interesanti, ceļas, ja ne no mums pašiem – tiem, kas ir pārāki viens par otru 🙂

lai laba diena, un ievērtēšanai šī raksta pārdomu avots 😉