Dzīve sastāv no daudzām lietām, dažas svarīgas, citas – mazāk. Ik viena diena, faktiski, ir kā tāds atskaites posmiņš, kurš tiek nepamatoti nonivelēts, manuprāt. Īstenībā katra atsevišķa diena ir kā tāda atsevišķa dzīvīte. Tā tik ir pierasts – aizej gulēt vakarā, no rīta celies un velies, kārtējā diena, kura kaut kā jānobumbulē līdz vakaram… un tā nobumbulējas visa dzīve līdz vakaram.

Varbūt katram rītam būtu jābūt prieka pilnam, kaut vai par to, ka tāds vispār ir… par to, ka ir iespēja ari šajā dienā darīt to, ko gribas… pat ja nevar darīt to, ko gribas, tad to, kas jādara, bet ari to – ar attieksmi, nevis pa roku galam…

Bet vai tā ir…?