Vakar stāvēju darbā pie loga un vēroju, kā kāds vīriņš stumj ķerru ar lūžņiem. Spriežot pēc nostieptajām rokām un pleciem, kā ari soļu likšanas, vajadzēja būt diezgan smagi. Tajā brīdī nodomāju – vieglāk būtu, ja ķerrai būtu divas asis, tad visu uzmanību un spēku varētu veltīt tikai stumšanai 🙂

Tieši pēc diennakts, atkal stāvu pie tā paša loga un vēroju rosību aiz tā, un ko domā – aiz stūra iznirst vīriņš ar lūžņu ķerru un še tev – džekam ir apgreidots variants, turklāt, tiešām apgreidots, jo ķerra aprūsējusi, taču lepni piestellēts vēl viens spoži tīrs ritenīts… 🙂 Jāatzīst, džeks gan bija cits, taču – progress ir 😉

Hello!

Pirms pusstundas vizinājos pa Čaka ielu – tā ap 23.30 (gan ne gluži tādos nolūkos, kā varētu padomāt kāds samaitātāks prāts :D), un skatos un brīnos – džeki remontē ielu… Pirms kāda laika tas bija kaut kas neiedomājams, ka pēc 17.00 kāds ceļa remontstrādnieks atrastos objektā. Zināms labums no liel-ķibeles laikam ir 😉

Labrīt!

Nupat biju Busuļa koncertā Dzintaros… un… un… citiem vārdiem – reāli kruta!!! 🙂 Koncertā bija gan Kino dziesmas, gan vecākas, gan ari līdz šim nedzirdētas konkrētajā izpildījumā. Ļoti precīzi bija “They Don’t Really Care About Us”, turklāt divejādi – gan Džeksona piemiņa, gan – zālē sēdēja Mr.Zatlers. Varētu jau savilkt paralēles, vai ne? 😉 Savukārt pašā sākumā – tagad varbūt kādam sabojāšu pārsteigumu – iznāk solists, tērpts jau pazīstamā uzvalciņā, tikai hūte sejai priekšā… un pēkšņi sāk dziedāt – Rutulis 😀 Atkal vecais jociņš ar – redzēt vienu, bet gribēt redzētu kaut ko citu. Pats Busulis tamēr ar trombonu padusē darbojās muzikantu rindās 🙂 

Otrā daļa sākās ar kaut ko līdzīgu arābu mūzikai, kuru izpildīja divi viesmākslinieki. Panesās Busuļa slavenās improvizācijas un koncerts turpinājās ar jaunu sparu. Vēl viena lieta, kas man reāli patikās – atkal dzirdēju TO dziesmu (tā kā nopirku Operas koncerta DVD, tagad zinu, ka tā saucas ‘JA TEBJA RISUJU’), nu reāli feins gabals… 🙂

p.s. Piektdien iešu uz Cabaret… 😛

Cilvēki savā starpā saprotas sarunājoties… nu, tā vismaz pārsvarā ir, un tam runāšanas prasme it kā ari būtu domāta. Ir, protams, visi tie gadījumi, kad atsevišķi indivīdi saprotas no pusvārda, no acu skatiena, telepātiski un tā tālāk, un tā joprojām… tomēr pastāv ari otra monētas puse, kad nesaprotas pilnīgi nemaz, saka – balts, dzird – melns, saka – vēl, dzird – pietiek…

Tās, protams, ir galējības, un, par laimi, eksistē ari starpstāvokļi, kuri pārsvarā ir pietiekami tuvi, lai iesaistītie komunicētāji savā starpā nonāktu pie kopsaucēja un, kā saka, ‘get well along’ jebšu – tīri labi saprastos.

Tomēr vai pietiek paļauties tikai uz to, ka – nu, parasti saprotamies tīri labi, attiecīgi, gan jau ari kopumā viedoklis par jautājumiem un lietām ir vienots? Vai tomēr katram no mums nav pienākums saprast, vēl vairāk – pārliecināties, vai tiešām skatījums uz lietām un vietām sakrīt? Īpaši, ja lietas ir svarīgas… Šodien pārliecinājos, ka – ir, un kā vēl. Par spīti tam, ka ir lietas, kuras īpaši negribas cilāt. Un atkal iemesli ir visdažādākie – sākot ar māņticību (labāk nerunāt, ka kaut ko neaizbaida), līdz pat slinkumam vai bailēm (kas notiks ‘pēc tam’)…

Visa šī penterīša sausais atlikums – ja kaut ko saki vai domā (pie nosacījuma – ja gribi, lai sarunas biedrs vai tavu domu adresāts to saprot), tad tavs pienākums ir PĀRLIECINĀTIES, ka viss ir tieši tikpat skaidrs ari otrai (pārējām) iesaistītajai pusei… 

p.s. varbūt saraustīti (nedaudz sarkanvīns 🙂 ), taču domu izteicu…