Pēc nedēļas un vēl nedaudz esmu atkal no baseina – pēc nelielas diskusijas ar priekšnieci mani tomēr palaida plunčāties. Lieta tā, ka 4dienās šamējie strādā tikai līdz 21.00 nevis 22.00, bet neko – ekspress tempā peldējām 700 metrus un pēc 20min jau biju no baseina ārā 😉 Protams, nekāda nopietnā slodze tā nesanāca, bet galvenais mērķis šoreiz bija dabūt izkustināties un salasīt nedaudz endorfīnu gabaliņu, tā ka rezultāts pilnīgi ok. Redz, pat saņēmos kaut ko ierakstīt ari šeit… 😀

Lai gan īstenībā gandrīz viss ir tikai gribēšanas jautājums, gribi – saņemies un ej uz baseinu, gribi – padalies savās šīs dienas pārdomās, gribi – ielien aukstā dušā no rīta, gribi – un piecelies ar pirmo modinātāja zvanu… pārāk viegli ir izdomāt un pārāk viegli ir paļauties dažādiem attaisnojumiem un atlaidēm. Vienu brīdi, tas gan bija gadu, pusotru atpakaļ, nez kā ienāca prātā doma – pārsvarā taču esmu baigi centīgs, tas nozīmē, ka pa reizei varu sev kādu atlaidi piešķirt. Nu, it kā normāla doma… taču ir baigais risks un problēma – kurā brīdī mazā atlaidīte var kļūt par LIELO SLINKOŠANU?? Tas ir kā ar velnu un mazo pirkstiņu senču sakāmvārdā, un par senču gudrībām pārsvarā esmu augstās domās – ok, mobilā telefona vai traktora viņiem nebija, taču – so what, tika galā tāpat labi un reizēm, domāju, pat labāk, nekā mēs ar savām modernajām pārgudrībām… nu labi, tā tāda liriskā atkāpe… 🙂

Tagad esmu nonācis pie jaunas spēlītes vai vingrinājuma, ja gribat… es pret sevi šādos slinkuma, attaisnojumu meklēšanas un vājuma brīžos attiecos kā pret mazu bērnu – skatos no malas un uzjautrinos par sevi. Sak, nu.. ko vēl izdomāsi, lai tikai varētu kaut ko nedarīt vai izlaist? Vislabākais, ja izdodas sasmieties pašam par sevi – tad visi attaisnojumi pazūd un vairs nekas daudz nav jāsaņemas!

Nu ko – lai ari jums izdodas uzjautrināties pašiem par sevi ;))