Kādu laiciņu, vislabākajās reklāmas nozares tradīcijās, Viva la salsa deklarē, ka tuvojas ‘The biggest project of Viva la salsa’ 🙂 Beidzot ir ari tuvāka informācija un, manuprāt, doma tiešām ir laba. Tātad – Rīgā tiek veidots Salsas klubs, bet klubs visplašākajā vārda nozīmē. Vismaz tā var noprast no pieejamās informācijas.

Tātad, tiek mērķēts uz lielām platībām (bez kolonnām pa vidu), uz lielu dažādību un elastību – telpas piemērojamas gan salsas apgūšanai un deju vakariem, gan dažādiem kustību un deju treniņiem, paredzas lielie spoguļi, pat gaisa kondicionieri, kas aktīvu kustību un liela bara apstākļos ir svarīga štellīte, ari kafejnīca, kas godīgi sakot bjia lielākais Viva la salsa 7dienas vakaru tusiņa mīnuss daudzu skatījumā… Tāpat tiek solīti daudz un dažādi pasākumi. Gan ar ieejas maksu, bet – par labām lietām nav grūti ari ko nebūt samaksāt, vai ne 😉

Kopumā sajūta ir pozitīva – grūtos laikos, vismaz pēc teorijas, pareizi ir iet uz vēl lielākām virsotnēm, nevis sačokuroties kā tādai rudens lapai un turpat ari izčākstēt, vai tāpat vien nīkuļot pa kaktiem 😉

sīkāk var sameklēt šite un šite.

labrīt!

Nu jau pagājis kāds laiciņš, kad aktīvāk kā citkārt nodarbojos ar sveču dedzināšanu. Ir pāris novērojumu par svecēm, to degšanu un līdzīgām lietām, bet šorīt izdevās atklāt – vismaz priekš sevis, jo nekāds rocket-science jau tur nav – kā var izdedzināt tukšu mazo ‘plošku’, tējas svecīti vai kā nu vēl viņas tur sauc.

Paņēmiens gaužām elementārs – ja nodziest vai izdeg deglis, tad degļa vietā ļoti labi noder sērkociņš vai pat divi. Viņš tur dikti glīti iesēžas, acīmerdzot piesūcas ar ‘degmaisījumu’ un turpina degt. Uzskatāms piemērs – zemāk 🙂

Dziesma un mūzika jau feina, bet… kārtējo reizi – gribam sameklēt kādu, kurš atnāks, palīdzēs, izdarīs… Jēziņ, kad paši sāksim kaut ko reālu darīt…

Labrīt!

Surfējot pa interneta plašumiem (gan lokālas teritorijas), uzgāju šitādu materiālu. Galvenajās lomās Nuno un Vanda, dejotāji, kuri piedalījās šī gada (2009) Rīgas salsas festivālā un, es domāju – ir uz palikšanu, ciktāl tas atkarīgs no publikas pieprasījuma, jo pasniedza patiešām labi un dejo vēl labāk. Tas nu tā, ievadam, bet tālāk lai ‘runā’ paši… šitas pasākums šodien tiek izvirzīts ari dienas prieka statusā – noskatoties uzreiz kaut kāds pacēlums rodas 🙂

p.s. virsraksts, protams, vairāk gan attiecas uz salsu un citām latīņu dejām, taču, domāju, ari citu deju piekritēji novērtēs izpildījuma tehnisko, muzikālo un visas pārējās puses 😉

Labrīt!

Tā kā jau šur tur esmu izteicies par šo tēmu, tad gribētu tādu kā kopsavilkumu ievietot ari šeit.

Tātad īsumā – valdība ir izlēmusi iekasēt nodokli par darba vietas automašīnu lietošanu privātām vajadzībam un šobrīd mērķē uz summu 81 Ls mēnesī. Visi, katrā ziņā lielākā daļa, momentā un ar lielu troksni uzlēca kā ar pliku dibenu uz ecešām – jauns nodoklis, valdība sagājusi jau vairs ne sviestā, bet margarīnā utt. Citiem vārdiem troksnis un emocijas mežonīgas. Gan par principu, gan ari par summu kā tādu.

Un tagad, ko par to visu domāju es…

Pirmā lieta – šis nav nekāds jauns nodoklis. Faktiski tie pat ir divi nodokļi – sociālais un ienākuma nodoklis, kuri aprēķināti no summas, kura tiek pieņemta kā papildus gūtais labums no automašīnas lietošanas savām vajadzībām. Tas ir princips, kurš jau šobrīd ir likumdošanā, ka tā saucamie algas nodokļi ir jāmaksā no jebkura labuma, kuru darba devējs dod darbiniekam – gan algas, gan produkcijas, gan dāvanām utt. Tas ir tāpēc, lai algas nemaksātu, piemēram, dāvanu kartēs vai kā citadi, lai izvairītos no algas nodokļu maksāšanas – viss loģiski. Turklāt, ari šobrīd ir jāmaksā tas pats nodoklis, ja darbinieks izmanto automašīnu privāti – vienkārši visi sagroza maršruta lapas tā, lai uzrādītos tikai darba braucieni, citiem vārdiem – krāpjas.

Otrā lieta – man pilnīgi normāli liekas, ka nodoklis ir jāmaksā pēc būtības. Respektīvi, ja tas ir papildus labums, novērtējams naudā un pietiekami būtisks, tad tā ir tikpat kā alga, kuru darbinieks saņem citā formā, nevis naudas izteiksmē. Svarīgi ievērot nosacījumu ‘būtisks’, kā ari to, vai uzņēmumam konkrētajā situācijas rodas papildus izmaksas. Visapkārt notiek liela cepšanās par to, vai tad nodoklis jāmaksā ari par piestāšanu pie veikala, braucot atpakaļ no klienta, vai par ieskriešanu krūmos. No šādām darbībām uzņēmumam nav nekādu papildus izmaksu vai tās ir minimālas. Tādā gadījumā ir neloģiski runāt par kaut kādu papildus gūto labumu. Turklāt papildus būtu jāapdomā mikro uzņēmumi, zemnieku saimniecības un citi, kur ir nedaudz specifiska lieta ar uzņēmuma un privātās mantas nodalījumu.

Trešā lieta – visiem patīk deklarēt, ka valsts ir baigā bedrē valdības dēļ – neko nejēdzot utt. Savukārt neviens nepiemin, droši vien ari nedomā, ka daļēji vainīgi ir ari visi tie, kuri, latviski sakot, čakarē valsti, turklāt šeit vieta būtu pieminēt – valsts, tie esam mēs visi kopā un ari katrs atsevišķi, tātad katrs šāds nodokļu nemaksātājs tiešā veidā čakarē gan mani, gan katru no mums. Savukārt otra monētas puse ir tā, ka visiem tas šķiet normāli un viss ir kārtībā 🙂

Par pēdējo apgalvojumu, pirms atkal klaigāt par stulbo valsti un kā tad var maksāt nodokļus, ja tie ir tik augsti un nejēdzīgi, neliela analoģija – ja šķiet, ka kāds, piemēram, ģimenes loceklis rīkojas nepareizi (triviāls piemērs – nemazgā aiz sevis traukus), vai labākais risinājums būtu rīkoties līdzīgi un mēģināt viņam ieriebt citā ‘frontē’ (atkal piemērs – speciāli sagružot istabu)? Droši vien, ka šāds piegājiens nešķiet tas pareizākais, lai gan attiecībā uz nodokļiem un valsti tieši tā ari rīkojamies.

Turklāt nez kāpēc ir uzskats, ka valsts ir jāsakārto VIŅIEM (valdībai, deputātiem),  un mums ir tikai jāsagaida laimīgā dzīve un treknie gadi. Ok, tas ir viņu darbs utt, bet kā ir uzņēmumā – uzņēmuma (valsts) īpašnieks (tauta) taču kontrolē savus darbiniekus (deputātus) un pieprasa rezultātus, vai ne? Tas nav viegli un tas ari ir ‘darbs’, un mums pašiem tas vien ir jādara, taču – nekas nekrīt no gaisa bez maksas.

Rezumējums diemžēl skumīgs – ļoti labprāt esam gatavi uz skaļu klaigāšanu, matu skaldīšanu, ķidājot visdažādākos gadījumus, meklēt problēmas un iemeslus, kādēļ kaut ko nedarīt, nevis mierīgi un konstruktīvi apdomāt, vienoties par principiem un iet uz priekšu.  Vai tiešām esam tik slinki un truli…?

Šorīt ierosījos draugu profilā, uzdūros vienai jaunai (varbūt – tikai priekš manis) lietiņai – draugu anketām, kur jāsaķeksē trīs visraksturīgākās iezīmes. Nedaudz uzjautrinājos, ka visi mani vērtētāji bija saķeksējuši ‘domā gudras domas’ (sajutos kā tāds filosofs), un tad ķēros pie anketu aizpildīšanas no savas puses. Ar pirmo draugu tiku ātri galā, bet tad nedaudz aprāvos, jo secināju, ka par dažiem nākamajiem, kurus datorīs piedāvāja, nemaz tik daudz un ātri pasakāmu nezinu… Tad nu nākamais jautājums bija pavisam tradicionālais – kas tad ir draugi un kas ir tikai pazīstami cilvēki? Vai vēl precīzāk – pazīstami (ietver ideju, ka es pazīstu šo personāžu) un zināmi cilvēki…

Tomēr monētai ir ari otra puse un, aizejot galējībās, tad ir jādzēš ārā visi, ar kuriem nav ‘meitās iets’ un ‘ledus grauzts’, nu vai kaut kas līdzīgs ari uz sievišķo dzimumu attiecināms (ar tām, kā zināms, meitās iet varētu būt pagrūti…:) ). Turklāt, laikam ejot, ir novērojums, ka draugi mēdz attālināties, subjektīvu vai objektīvu iemeslu deļ, un nepavisam nav vainas, ja vietā uzrodas kādi jauni. Savukārt tie jaunie no gaisa nekrīt un šitas pats draugiem.lv – nav tā gluži sliktākā vieta, kur tādus sadabūt – tas tā no paša pieredzes uz atsevišķiem eksemplāriem attiecināms 🙂

Brīdī, kad roka stiepjas, lai pagrieztu ūdens krānu līdz galam aukstajā virzienā, caur prātu un ķermeni jau izskrien ‘ahh… tūlīt būs!!’, un – ir ari! 🙂 bet uzreiz nāk ari apskaidrība, ka nav nemaz TIK traki un ka tās ir tikai atrunas un slinkums, kas pretojas aukstajai dušai no rīta. Vai vismaz kontrastdušai. Lai gan tā pēdējā it kā atņemot enerģiju, saskaņā ar dažām pēdējā laikā dzirdētām atziņām… 🙂

Nu jebkurā gadījumā, pēc šitādām rīta ‘izvirtībām’ pašsajūta vienmēr ir bijusi laba un svaiga, tagad tik kādu feinu zaļo tēju un rīts var sākties 😉

Šodien viens viesis no Somu zemes izteica frāzi ‘Trust is something, control is everything’ – nav nekāds nenormālais domu grauds, taču manā gadījumā, kā reiz, ļoti noderīgs. Tā pa reizei gadās, kad kāds pavisam nejaušs notikums vai garāmejot izteikts vārds norāda pareizo virzienu vai pieeju kādai problēmai, situācijai vai jautājumam. Ieslēdz īsto lampiņu, tā teikt… un dzīve atkal uzņem apgriezienus jaunā kvalitātē 😉

p.s. šodien atkal baseins. tas nozīmē, ka vakars būs pavisam feins… šķiet, ka šovakar no ledusskapja alus būs jāizmakšķerē… :))

redz, tā ir iekārtots, ka tik labprāt skatāmies globalizācijai tieši acīs, jo saredzam tur tik daudz feinu lietu. Tomēr ari šīm ‘lietām’ ir sava cena. Pasaules samazināšanās sev līdzi nes ne tikai pozitīvo lietu ātru izplatību, bet nelāgo lietu migrāciju arīdzan… šodien runāju ar pavisam satrauktu kolēģi, kuras draudzene pirms nedēļas atgriezusies no ārzemēm, bet šodien ir slimnīcā ar diagnozi – cūku gripa. Feinā lieta, ka kolēģe bijusi ciemoties, un, ja tagad tā jāatceras, tad pagājušās nedēļas beigās šī pati kolēģīte bija tāda šķaudīga.

bet kas attiecas uz  matiem un pakausi, nevajag visu tik bailīgi uztvert, dzīve ir dzīve, viss nāk un aiziet – ari slimības 😉

.. ka mājās skapī vai kur citur varētu glabāt ~miljonu eiro… iedomājie – veselu MILJONU… bet ir ļautiņi, kam tas izdodas, skat. šite – saite… nu labi, nav gan tieši pateikts, ka tas viss atradās vienā vietā, bet nu tomēr – jautri ne? ;))

p.s. bet tam noteikti ir kāds pavisam racionāls un nevainojams izskaidrojums – varbūt kaimiņš nupat atnesa aizdot naudiņu jauna traktora iegādei vai vēl kas tādā garā.. 😀