Labrīt!

Lielākā daļa, kas pārvietojas pa ceļiem un šosejām (ja pie mums tādas īstas var atrast), būs ielāgojuši, ka balts ar pelēku svītru un bākuguni uz jumta VOLVO ir īpašas kategorijas auto. Tā tuvumā, atkarībā no situācijas, reizēm jānomet gāze vai jāatsakās no kāda palaidnīgi iecerēta manevra, vai vienkārši mierīgā garā jāturpina savs maršruts – ne jau vienmēr tiek manvrēts uz satiksmes noteikumu robežas 😉

Nu lūk. Ari Igaunijas lielceļos kreisē analoģisku funkciju izpildoši auto (nu, protams, pārsvarā funkciju veic un izpilda iekšā sēdošie humanoīdi), vienīgā nianse – auto ir vai nu Opel (no senākiem gadiem) vai Škoda (no svaigākiem iepirkumiem). Tā kaut kā.. Neko daudz vairāk negribas rezumēt vai spriedelēt, par cenu starpībām vai izšķērdību. Ja kādam viedokļa vēl nav, var mierīgi iegūt skaidrību internetā.

Nu ko, Ziemassvētki laukos. Un kāds pārsteigums – divreiz pārēdos, vienreiz biju baznīcā un nozāģēju eglīti.. Ziemassvētku pantiņi, protams, tika dzejoti uz vietas, bet rūķi, par laimi, sevišķi neiekarsa uz šito tēmu.

Faktiski bija baigi feini. Mācītājs gan nebija īpaši noskaņots uz nopietniem sprediķiem, bet tā viņš pēdējā laikā esot pasācis. Savukārt no otras puses, nebija pārāk svētulīgi. Egles meklēšana neiztika bez nelielas pikošanās un bradāšanas pa sniegu. A pareizi, un kā tad bez piparkūkām, tās tika patērētas līdz beidzamajai… beidzamajai garšīgajai. Kad sākās ne pārāk ēdamās, bija vieglāk sabremzēties un izvairīties no trešās pārēšanās 😀

Bet kopumā viss bija tā mierīgi un glīti, bez steigas, jandāliņiem un visas pārējās ikdienas, uz ko ari tika liktas cerības ;

Pavisam īsa analoģija – vai vienmēr būtu labi slavēt savējos (draugus, ģimeni, bērnus utt), ja redzams, ka šie tiešām nerullē?

Nupat apciemoju Viļņu. Nekas traks, ja neskaita 4 stundu ceļojumu, rēķinot no Rīgas. Un nejēdzīgo vēju, kas tur valdošos -12 grādus vērta par vismaz kādiem -20 vai pat -25… Pagājušajā reizē tur biju, šķiet, tālajā 2005.gadā. Kopš tā laika ir ļoti daudz kas mainījies – vismaz subjektīvi skatoties. Pirmām kārtām ēkas – nejēgā daudz sabūvētas. Bet tāds iespaids jau bija toreiz – 2005.gadā – ja domājām, ka Latvijā, īpaši Rīgā, risinās būvniecības bums, tad Viļņā bija vienkārši ceļamkrāns viens pie otra. Ēkas dažādas – gan maximas, gan ‘daudzstāvenes’, gan dažādi saloni, gan visādi citi objekti. Pāris viesnīcām nomainījušies nosaukumi, taču ielas un tilti gan palikši tie paši. (ja mēs to miljardu saliktu citos objektos, mozh ari tik pat varētu sabūvēt…;) )

Nākamais – cilvēki. Neko īpaši daudz gan nepagrozījos un neparunājos, taču pāris senāka gadagājuma ‘modeļi’ samērā filosofiski noraudzījās uz notikumiem. Sak, pārdzīvojām karu, pārdzīvojām okupācīju, pārdzīvosim ari brīvību 🙂 uz nedaudz provokatīvu jautājumu, vai tagad aplis sāksies no jauna, tikai nosmēja. Ja godīgi – šķiet, īsti neuztvēra domu.. bet pēc būtības jautājums labs, vai ne 😉

Pēdējais novērojums – ēstuves. Izdevās ietusēt veselās divās. Reval restorānā un parastā pilsētas krodziņā Totoriu gatvē (starp Odminiu un Liejyklos)… pirmajā līdzbraucēja pasūtīto liellopa ēdienu džeki sataisīja ne gluži pēc pasūtījuma (var jau teikt, ka šiem nepaveicās – šamējais ir diezgan liels eksperts gaļas ēdienos), tad nu revals atpirkās ar 10% diskauntu, tikmēr otrajā ēstuvē paēdām, protams, vienkāršāk, bet tajā pašā laikā tiešām garšīgi. Apkalpošana feina. Un 3x lētāk ;D

Kopumā palika iespaids, ka Viļņa ir daudz dinamiskāka, zināmā mērā koncentrētāka, jaudīgāka un pat kaut kā lielāka kā Rīga. Wikipedia gan liecina pretējo – Rīgā uz 2008.gadu skaitās ~700 tūkstoši ļautiņu, kamēr Viļņā ~ ap 550 tūkstošiem. Turklāt platība Viļņai uzrādīta ap 400, kamēr Rīgai – 300 kv.km, attiecīgi tautas blīvums tieši pretēji. Piekrītu, ka visi mani iespaidi varbūt mainītos un būtu citādi, ja uzturētos Viļņā ilgāk un apgrozītos ari citos pilsētas reģionos. Taču par cilvēkiem mēs bieži vien mīlam spriest no pirmā iespaida, vai ne?

Tele2, vismaz mārketinga plāksnē, pozicionējas samērā agresīvi. Acīmredzot, tāds pats princips tiek pielietots ari citās jomās, piemēram, uzaicinājums ‘iebadīt’ adresi 😀

Ja, ātri izlasot virsraktu, rodas jautājums – wtf?? tad varu atbildēt, šodien riktīgi izplunčājos baseinā un vakarā saēdos must leib (ir tāda melnā maize igauņiem) ar upeņu ievārījumu… pats pabrīnījos, kā jau biju paspējis aizmirst, cik labi garšo upenes. 🙂

Tik sen nekas nav rakstīts.. nejēdzīgi jau skan, bet biju nedaudz, tā teikt, uz galvas darbos ielēcis. Tad vēl dažas pilnas dienas brīvdienās saplānotas, līdz ar to – cik veselīgi!! 🙂 – dzīve bez datores kādu brīdi.

Beidzot ir tāda ziemas sajūta – ārā -12 (vismaz no rīta), iekšā liels miers (gan apkārt, pašam iekšā TIK liela miera pagaidām nav 🙂 ), klausos Lulabies with no words, un pa logu spīd iekšā saule…

Vēl viena laba lieta – esmu izštukojis, ko iesākt ar Ziemassvētku dāvanām! 😛 Protams, vajag visu vēl realizēt, bet, domājams, šito izdosies sakārtot, tāpat kā visas citas leitas 🙂

nu ko, feinu nedēļu! 😉

..tad reizēm gadās aizmirst mājās pašu tēju un līdz darbam tikt tikai ar karstu ūdeni termosā… 😀

Šodien kā tāds pēcpusdienas prieks bija tēja, kuru kādas pēdējās nedēļas esmu pasācis termosā stiept līdzi uz darbu. Grūti pat izstāstīt – kāpēc, bet kaut kāds moments tajā visā pasākumā ir baigi pozitīvs.. feina zaļā vai baltā tēja, salīdzinoši vēl karsta, sniedz pavisam citādu un daudz atsvaidzinošāku efektu, kā visādas kafijas vai tamlīdzīgi padzērieni kopā paņemti..

1. decembris ir klāt… ar to ari apsveicu! Uzreiz standarta jautājums – vai dāvanas sapirktas un Jaunā gada sagaidīšanas vieta un apstākļi jau skaidri? 🙂 vismaz man – vēl ne, ne viens, ne otrs 😀 bet ko citu šitādā dzīves ritmā var sagaidīt… un vismaz nav garlaicīgi 😉