turklāt duāls labrīt – kā nekā rīts, kā ari jauns skats uz dzīvi! 🙂

citiem vārdiem, beidzot ir īstenojies jau agrāk iecerētais pasākums – nomainīts, uzlabots un daudz feināks ietvars visam, kas šeitan notiek!

liels paldies jāsaka diviem kungiem – Mr.Toms un Mr.Atoms. kā ari Mr.Asmo, kurš caur savas pieredzes prizmu mani ‘noveda’ līdz augstākminētajiem 😉

nu ko… lai enerģija ar jums un – baudiet 😀

Varadero paliekam vēl vienu dienu, tikai gribam pārvākties uz citu hoteli. Rītu pēc brokastīm gan pavadām pludmalē, ja reiz ir kūrorts, tad ir. Pludmale, jāsaka kā ir – uz visām 5 zvaigznēm. Pirms izvākties, ejam izlūkos uz blakus viesnīcām. Uz centra pusi atrodam vienu, bet nevar parādīt istabas, tad nu nolemjam izmēģināt to pašu Kawama.

Tur savukārt citi piedzīvojumi – ļoti interesanti jautājumu vai ir brīva vieta uztver recepcija. Izrādās, kaut kas nav tik vienkārši, kā varētu likties. Meitene pati nevar ne rezervēt, ne pateikt, vai ir brīvas vietas, tāpēc tiekam sūtīti augšā pie Joela, komercvadoņa. Iztusējam augšā pa pieņemamo telpu, gaidot Joelu, kura kabinets slēgts. Zīmīgas skaņas nāk no labierīcību puses, bet džeks pats nerādās. Tā pavadījuši kādas minūtes 10, dodamies atpakaļ pie recepcijas. Meitene ņemas kaut ko pa telefonu un smaidīgi deklarē, ka nu noteikti Joels būšot, lai tik ejam atpakaļ. Tiešām Joels kā dzīvs sēž kabinetā. Uz jautājumu par brīvām istabām sariktē neizpratnes pilnu seju, jo istabas tiešām esot. Tad nu sarunājam divas istabas un dodamies atpakaļ.

Kad ievācamies – baigi feini. Istaba ir vissolīdākā visā ceļojuma laikā, pieticīgi runājot. Ari pats hotelis ir citas klases, tas jūtams ik uz katra soļa. Pēc ievākšanās atkal izmantojam pludmales pakalpojumus, līdz sākas lietus. Kā jau septembra beigas, tuvojas lietus sezona, un ceļojuma otrajā daļā gandrīz katru dienu vairāk vai mazāk, bet uzlīst lietus. Pie naudas maiņas kabīnes sastapta dāmīte žēlojas, ka oktobris vispār esot vāks – ar lietussargu vien jāstaigā. Diez ko kubieši teiktu par mūsu dubļaino rudeni… 😀

Kādu brīdi paklaiņojam ari pa plašo teritoriju, izrādās ir ari ‘lētais’ sektors, kurā ēkas vairāk līdzinās kojām… Tā ka atkal velkas uz lietu, līdz vakariņām ļoti mietpilsoniski – iegrimstam satelīta TV piedāvājumā.

Rezumējums par Varadero – intereses un kontrasta pēc bija jāaizbrauc, bet ja ir vēlme aplūkot Kubu pašu, tad tā nav īstā vieta. Neko jaunu gan nepateicu, bet tā nu tur ir. Kūrorts kā jau kūrorts.

.

Nu ja, un šis tiem, kuriem ir interese par dvakojošām, nedaudz noplukušām istabām un žurkām kondicionierī:

No rīta paēdam brokastis un trīs vārdus papļāpājam ar Normu, tad jau jāstartē uz autoostu. Pa ceļam čemodāns nodemonstrē savu atlikušo izturību – notrūkst ari gala rokturis, kā vienīgo kareivi atstājot sāna rokturi 🙂 Tad vēl uzrodas vīri, kas piedāvā vest particular – esot riktīgi laba mašīna, liels bagāžnieks, komforts un tā tālāk. Tā kā džeki autobusa cenas zina, tad par cenu ari sauc summu, kas ir nedaudz, bet zemāka par autobusu. Kad apskatām auto – VW Jetta, tas nozīmē, ka trijiem jāsēž aizmugurē uz 2 stundām… nu, pārāk vilinoši neizklausās. Tad atklājas ari tas, ka cena tomēr ir nedaudz lielāka. Ar cenām vispār ir jāuzmanās, nepieciešams konkrēti saprast, kas un cik maksā, lai nerastos pārpratumi – kā mums bija ar stundas izcenojumu nevis par braucienu, vai ari šis gadījums. Mēģinājām nokaulēt, viens no bariņa tā kā piekrīt, bet šoferis tad sāka spriedelēt, ka viņam kādu dzērienu vajadzēšot vai ko tādu… attiecīgi izlemjam doties ar autobusu.

Kā papildus faktors iedarbojas kaut kur dzirdēta doma, ka Varadero ir kā kūrortu zona, kurā nemaz cilvēki parastie netiekot iekšā. Kamēr tā apspriežamies, tamēr jau uzrodas polismeņi, kuri sāk interesēties par mūsu šoferīšiem 🙂

Varadero ierodamies bez iepriekšējām rezervācijām, jo legālu casu tur it kā neesot, savukārt par viesnīcām aizpildījumu ne-sezonā īpaši neiespringstam. Iebraucot tiek piedāvāts serviss – par mazām naudiņām aizvedīšot uz kurieni vajadzīgs. Tā kā nav īsti skaidrs, uz kurieni gribam, tad iesākumā kaut kāpēc piekrītam doties uz casu… tad tomēr pārdomājam un tiekam izsēdināti pie 3 zvaigžņu viesnīcas. It kā neesam pārāk izvēlīgi, taču pēc apskates saprotam, ka šiten palikšanas nebūs.

Lai neblandītos uz dullo, mēģinām atrast internetu, lai pēc redzes atmiņas uzmeklētu vēl Latvijā noskatīto variantu. Interneta meklēšana izvēršas par atsevišķu stāstu – zosu gājienā dodamies cauri pus pilsētai, turklāt es – ar čemodānu pa priekšu, jo tas ir vienīgais veids, kā to kustināt uz ritenīšiem. Savukārt ņemt aiz roktura – aizdomas, ka notrūks ari tas nepamet, un man noteikti negribas tad to staipīt pat nezin kādā veidā 😉 Internets, izrādās, nav nekur. Gar ceļmalu gan ir dažādas būdiņas, kuras lepni grezno uzraksti – Interneto, Telefonico, bet efekta nekāda, tikai kaut kādas bābiņas saldējas kondiškas vējos.

Tad nu izmantojam pēdējo opciju – apturam pajūgu, kurš par samērā lielu cenu aizvizina uz hoteli, kurš atbilst nosaukumam, kurš izzvejots no atmiņas labirintiem – Kawama. Izskatās labi, pat pārāk labi – pilns ar cilvēkiem, izskatās pēc kaut kāda salidojuma vai kā cita, jo tautas, ka ne apgriezties. Rezultātā apmetamies blakus viesnīcā – Tortuga. Puslīdz pieņemams, all-inclusive, istabas nedaudz ož, bet ceram izvēdināt.

Tiklīdz ievācamies, sākas lietus, tāpēc iestūrējam vietējā bārā un trekterējam kokteiļus. Tur dod ari apceptus sendvičus ar desu, tā ka iztikt var. Tā ari paliek galvenā nodarbē līdz pat vakariņām, pēc kurām uzrodas viena kompānija no Maskavas, ar kuru nedaudz ietusējam.

Par krieviņiem runājot… viens no viņiem tāds filosofs, rodas iespaids, ka atvaļināts drošībnieks, viena bojevaja kundzīte, izstiepj no ēstuves plastmasas šķīvi ar ēdamo priekš uzkožamajiem, deklarējot – par visu tāpat jau ir samaksāts. Otra kundzīte mierīgāka, kā ari ir vēl viens jaunāks džeks. Šamējie dikti satraucas, kad kaut ko latviski sākam runāt – davai runāt pa našemu, citādi, ka mēs viņus neaprunājot – kāds psihologs ievērtētu, ka šiem ir mazvērtības komplekss vai kas tamlīdzīgs. Jebšu vienkārši egoisms. Bet tas jau nekas jauns, vai ne 😉

Nākamais – atvaļinātais džeks izbīda teoriju, ka nesaprotot baltiešu negatīvo attieksmi. Redz, viņi taču ļaujot mums dzīvot, precīzāk – ‘dod mums dzīvot’, jo, saproties, varētu taču ari neļaut. Bet mēs tādi nepateicīgi, gruzījoties. Man ienāca prātā doma – diez ko tas džeks teiktu par manu atļauju, ka viņš tagad drīkst lietot to naudiņu, kas atrodas viņa paša makā? Bet lai neieslīgtu bezjēdzīgā dialogā, nemaz nesaku. Tobish – šie mums ‘dod’, kas, manuprāt, ir mūsu defoltā, bet šeit ari ir tā fundamentālā atšķirība uzskatos.

Skatāmies vakara uzvedumu – pilnīgi tizls jautājumu atbilžu vakars. Ejam gulēt.

Parasti diena ar iešanu gulēt ari beidzas, taču šoreiz ir nedaudz citādi – kaut kas istabā sāk grabināties (ja atceraties – vēl joprojām līst lietus, un tā no sirds), pēc īsas sarunas, kurā saprotam, ka neviens no gultā guļošajiem nerada šo troksni, ieslēdzam gaismu un viss skaidrs – skaņas avots ir gaisa kondicionierī. Vienīgi, nebūt nav mehāniskas dabas, bet gan bioloģiskas, turklāt ar asti. Nu, citiem vārdiem – žurka tusē pa kondicionieri 😀

Recepcijā īpaši izbrīnīta meitene nebija un ierāda mums istabu citā korpusā. Smaciņa tā pati, tikai žurku nav. Vismaz pagaidām 🙂

No rīta beidzot saņemam atpakaļ savas vīzas. Faktiski, zināmā mērā bija jau radies iespaids, ka vīzas tiek pieturētas, kā samaksas garantija… varbūt, ka gadījusies nelāga pieredze. Grūti spriest… Dodamies brokastīs uz Karlosa māju, kur atkal barojam diedelnieku kaķi, safočējamies ar saimniekiem, tad jau ir taksis. Turklāt aizved par 2cuc, ja salīdzina ar 2×3 cuc, kad no autoostas braucām ar velo takšiem 😉

Busā nekādu īpašu jaunumu nav, ja nu vienīgi šoreiz nav TIK auksts gaiss. Cienfuegos tante jau priekšā ar uzrakstu, un tāda runīga – kaut ko jau stāsta par manu zaļo kreklu, laikam tas kā orientieris norādīts 🙂 Pa ceļam koferim izplīst velkamā ručka – nu ko, vai nu mantu par daudz (kas ir fakts – mantas par trešdaļu mazāk točna varēja ņemt līdzi, bet latvietis-praktiskais taču grib nodrošināties pret visu), vai ari koferis ne pārāk labs. Visdrīzāk jau abi 🙂 Māja nav tālu, kārtīga un glīta. Vēl brīdi vienā no istabām tur rosās kādā no iepriekšējām pilsētām redzēts austriešu pārītis. Papļāpājot uzzinām, ka šie bijuši Trinidadā pie ūdenskritumiem… velns, tas būtu bijis interesanti, bet kaut kā palaidām garām tādu lietu…

Tiklīdz piereģistrējamies, dodamies uz pilsētu. Atrodam centru, kā vienmēr – bildes, skati. Saskaņā ar info no grāmatas gribam uzkāpt slavenajā Palacio Ferrer tornītī, taču izrādās, ka ēka ciet uz restaurāciju. Klaiņojot pa laukumu satiekam puisi, kurš, konstatējis, ka esam no Eiropas, paziņo, ka krājot Eiropas monētas. Kad izskatāmies aizdomīgi, tiek izbīdīts dzelžains arguments, ka monētas taču banka neņemot pretī. Ar prieku iešķiebjam šim dažāda kalibra santīmus, taču džeks izskatās reāli vīlies… pāris dienas vēlāk ari sapratām kāpēc – normāla prakse ir, atrodot citus tūristus, samainīt kapeikas pret papīra eiro 😉

Pastaiga pa pilsētu izvēršas gara, jo izlemjam aizstaigāt uz Punta Gordi, īsti nezinot, cik tas tālu. Pussala jau tīri glīta un pussalas galā atrodas Palacio de Valle – Batistas laikā bijis kazino, tagad pārvērsts par restorānu. Turpceļā izmantojam padomu un paēdam Club Cienfuegos – viena no labākajām un ne pārāk dārgajam ēstuvēm. Ēdiens tiešām labs, skats no balkona tāpat… dzīve ir skaista pat pēc tik ilgas soļošanas. Starp citu – ceļojuma laikā nostaigāti TIK daudz kilometri, ka pat bail parēķināt… tas ari nebūtu nemaz tik viegli, bet – katrā pilsētā staigāts tika gandrīz visu laiku, kamēr nebijām pludmalē. Ok, bija ari pa kādai pusdienai, kas pavadītas en casa, bet tāpat… Pie paša Punta Gordi tāds interesants parciņš ar figūrām – vairāk gan redzams bildēs.

Ņemot vērā nupat minēto, atpakaļceļā izšķiramies par labu pajūgam. Neesam vēl mēģinājuši tādu pārvietošanās līdzekli. Nora (saimniece) pabrīnās, ka esam jau atpakaļ, taču kaut kā ir sagurums vēl kur doties. Pēc nelielas snaudas, klāt ir ari vakariņas, pēc kurām uz stundiņu izkursējam uz nakts pilsētu. Apstaigājam to pašu centru, noskatāmies nakts dzīvē, kura pārāk neatšķiras no citām pilsētām. Ja nu vienīgi – nedaudz neapdomīgi pievēršot pārāk lielu uzmanību vienam no klaidoņsuņiem – iegūstam uzticamu pavadoni līdz pat pilsētas otram galam. Atceļā kā vēl viena atrakcija ir divi sīkie, no kuriem viens uzmet salto atpakaļgaitā un otrs mēģina iekasēt naudiņu – ko lai saka, katrs cenšas kā māk 🙂

p.s. interesanta pilsēta adrešu ziņā – visas ielas numurētas…  it kā nav nekāda jaunā pilsēta, dibināta 1819.gadā, bet bijis slinkums nosaukumus domāt 😉

un vispār – šodien dzeru upeņu ūdeni… BAIGI LABS!!! 😀

Labrīt!

Mūsu tauta galīgi nav nekādi aukstie ziemeļnieki – iztēles un emociju netrūkst, vajag tik ‘pasviest’ atbilstošu pavedienu. Tādi man secinājumi pēc vakardienas ziņas, ka mūsu spīkers ir izdomājis, ka labprāt gribētu sev bākuguni (šite var palasīties sīkāk un bilde – ir vienkārši zelts!!:D )

Steidzīgākam lasītājam apkopoju biežākās un jestrākās idejas 🙂

1. tiek piedāvāts ‘noteikti ka zem acs’ vai ‘vienīgi ja to bākuguni daudze sev uzsietu cepures vietā’

2. tiek ieteikts ieviest Saeimas pagrabā ari specveikalu;

3. vēl aplūko variantu izmantot Miķeļbākas rezerves lukturus;

4. pārītis pieļauj, ka vienīgās bākugunis būs auto, kurš šo kungu vizinās uz cietumu, tik nav vienprātības – uz kuru;

5. sašutums kāpj pāri malām Skotam: ‘Parasti izvairos no šāda veida komentāriem, bet šoreiz jāsaka: Daudze, d…ā Tev to bākuguni!!!’;

6. visinteliģentākais un trāpīgākais komentārs, manuprāt, no Abuka: ‘Cilvēces saprāt! Ko Tu tik svarīgu dari, ka Tavi ugunsdzēsēji atbrauc stundu pēc Ugunsgrēka… teica savulaik kāds dzejnieks…’

Jautrības netrūkst, tā tik jāprot ieraudzīt! 😉

No rīta dodamies uz pludmali – Karību jūras pludmales esot vēl labākas kā Atlantijas piekrastē. Opcijas divas – vai nu taxi vai ari uzmeklēt autobusu, kurš uz pusi lētāks. Tā kā nevēlamies pieskaņoties autobusu sarakstam, tad paliekam pie takša. Pludmales esot divas viena lielāka, otra mazāka un klusāka (atrodas pie Grill Restorāna ar lielu vēžveidīgā ‘monumentu’ priekšplānā. Pati pludmale tiešām klusa un mierīga, bet – akmeņaina. Ari jūras dibens ar tādu kā lielu plakanu akmeni, kurš nedaudz slīd… novērojamas ari mazas medūzas, kas, vismaz mani, īpaši nesatrauc. Pašā pludmalē gan nekā jauna, protams, – saule, ūdens, niekošanās ar foto, un viss no sākuma – garlaicīgi, ne (joks, protams) 😀

Pēc pludmales mēģinām ietrāpīt bufetes restorānā, bet šoreiz neveiksmīgi – nokavējam un pasniedz tikai ēdamo pēc menu. Tad uzmeklējam citu iestādi – pie durvīm dažādu grabuļu tirgotāji, uz ielas mūs pārtver un mēģina pierunāt uz kādu ‘paladar’, bet kaut kā paliekam pie restorāna. Ēdiens labs, izņemot, varbūt, iesākuma salātus… bet toties beigās tiek pasniegts pat HELADO (saldējums)!! 🙂

Tālāk slinkā izpildījumā paklejojam pa pilsētu, uzmeklējam vakar atklāto suvenīru veikalu. Tur kādu brīdi grozāmies, novērojam cigāru tapšanas procesu, atrodam ari metrīgu eksemplāru – to gan nepārdod, nav pat cena noteikta… 😀

Atceļā nobaudām Kubas tropiskā klimata iezīmes – ne no kurienes apmācas un sāk gāzt reāls lietus, nu tāds no sirds, tā ka pēc diviem soļiem ūdens ir jau līdz pēdējai vīlei 🙂 tā kā priekšroku dodam sausam laikam nedaudz piestājam pie veikala zem nojumītes, cerībā, ka lietus tikpat strauji ari pārstās… nu – cerības izrādās veltas, pēc kādas pusstundas, ko paniekojamies ar dažu foto kadru uzņemšanu un apkārtējās ielās pavīdošo gājēju vērošanu, izlemjam tomēr doties tālāk, jo lietus nedomā piebremzēt… galā esam – slapjo krekliņu un kleitu šovs pilnos apgriezienos, bet vismaz interesanti 😀

Pēc vakariņām, kuras gandrīz noguļam un kuru laikā iepazīstamies ar diedelnieku kaķi (kamēr ēdamais, tamēr draugs, tiklīdz gribi paglaudīt, tā viņam neatkarīgs raksturs, saproties), nedaudz pasēžam ar Karlosu – otras mājas saimnieku. Šo to papļāpājam par dzīvi Kubā… automašīnu tirgus viss faktiski ir melnais tirgus, cenas vājprātā – žigulis 7-8 tūkstoši cuc, Hyndai, Peugeot jau kādi 12-14 tūkstoši cuc… Atgādināšu – vidējā alga bija ~20-30 cuc mēnesī. Citiem vārdiem – legālā veidā žiguli var sakrāt ~25 gados. Pie nosacījuma, ka vispār ne ēd, ne dzer, ne kā citādi tērē mēnešalgu. Šeit vietā nākamais Karlosa komentārs, ka tādēļ katrs mēģina kaut kā darboties, piepelnīties, pārsvarā gan uz tūristu rēķina. Daži godīgi, citi ne pārāk – piem., mēģinot ietirgot cigārus, kuros varot būt da jebkas, pārsvarā gan banānu lapas 🙂 Noskaidrojām, ka Kubā nav nekas neparasts ārstam dot pateicības – kaut kur dzirdēts stāsts, ne? 😀

Ko lai saka – viena pasaule, tās pašas situācijas, lai ari 10 000 km no Latvijas 😉

Tā aizrāvos, ka raksts aprātās bez aktīvās dienas 🙂

Tātad divos vārdos – šorīt dodoties uz darbu apcerēju dienas ‘to do listi’ (darāmie darbi, ja). Saraksts veidojās pietiekami garš, lai sāktu sliekties uz apzīmējumu ‘grūta diena’… bet tad notrīsēja kāds neirons vai sinapse pakausī, liekot atminēties par neirolingvistisko programmēšanu vai ko tamlīdzīgu – ja reiz pats no rīta deklārēju, ka šī būs ‘grūta’ diena, tad tā ari notiks un vakarā izskatīšos vairāk līdzīgs tukšai riepai, nekā man labpatiktos… sacīts darīts – diena no ‘grūtas dienas’ kļuva par ‘aktīvu dienu’! 😉

nu redzēs, kurp šis neiro-lingvo aizvedīs 😀

labrīt!

Ir mums izveidojies tāds folkloras tēls, kuru dēvē par Panu Kleksi – teikšu kā ir, tīri interesants un vērtīgi paklausīties. Kā nu bez tā, ari šeit ir Godmaniskais BET – ne vienmēr izdodas uz īsto laiku būt klāt pie tāldzirdes, lai klātienē fiksētu minētās personas izteikumus un novērojumus. Tāpēc ar azartu izrakņāju visu radio SWH mājas lapu, lai atrastu vai tur gadījumā nav audio ieraksts šitai translācijai – atradu visu ko labu, tai skaitā dienas jautājumu, Māra Zandera vakara tirādes, taču rīta runas īsti negribēja atrasties… – līdz izlēmu noklausīties dienas jautājumu 😀 Izrādās nosaukums ne vienmēr atspoguļo visu – tātad, ja kāds neveiksmīgi nokavē Klekša rīta izgājienus – tad tos vara trast šeit (links – zem ‘ziņas’), savukārt vakara izrunāšanās šeit (links – zem ‘raidījumi’). Turklāt uzgāju Pingvīnu lapu, kurā ari ir apkopoti Zandera vakara teksti, kā ari vēl šādi tādi labumi – šeit (pievienoju ari pie sava linku saraksta).

nu ko – lai manta neiet zudumā, tā teikt. 😉

Šodien intereses pēc palasījos interviju Dienā (šite) ar abiem uz finiša līniju virzītajiem pretendentiem – Artūru Zvejsalnieku (A.Z.) un Normundu Vilnīti (N.V.)

Pietiek jau tikai ar vienu no jautājumiem:

..Tiek jautāts par vienošanās starp sociāldemokrātiem un ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu saistītiem uzņēmējiem..

Jautājums: Tur ir ļoti konkrēti darbi un nauda. Jautājums ir par to, vai šādu vienošanos slēgšana starp ietekmīgiem cilvēkiem un partijām ir korupcija vai nav?

A.Z.: Es lasu lekcijas Turībā, man būs seminārs nākamnedēļ. Es iedošu studentiem, lai izvērtē atbilstību krimināllikumam, šitā nedrīkst vērtēt.

N.V. Vai tā ir korupcija? Tas jautājums ir ļoti, teikšu. Dotajā gadījumā, tad jāsēž pie tā formulējuma stipri jāapskatās, kas tur ir. Bet es saprotu, ka šajā gadījumā, ja mēs ņemam tieši šī noziedzīga nodarījuma sastāvu, tad jāskatās, kuru pantu mēs domājam, vai tā ir kukuļdošana. Man liekas, ka tā nav.

vēl komentāri??? 😀