dators… kafija… (par spīti šim) skan Busuļa ‘Brīvdiena’… ekselis un enerģija padarīt visu, kas šodien jāpadara!! kas var būt labāks!!! ;D
Redz, lai izpildītu augstāk minēto ir nepieciešamas dažas lietas:
– Jāatrod derību dalībnieks
– Jāvienojas par derību ‘balvu’ – saldējumu
– Tad jāizsaka nepareizs apgalvojums par nieru atrašanās vietu, pie nosacījuma, ka oponents izsaka pareizu (vai pareizāku) apgalvojumu.
Interesentiem varu padalīties, kā tad ir pareizi:
(info: no šeitanienes)
p.s. es biju domājis, ka atrodas zemāk, vairāk pie ‘ausīm’, kuras veidojas no gūžas kaula… 🙂
Šeit neliels monologs, kurš risinājās kādu mēnesi atpakaļ…
Dekorācijas: Vidzemes šoseja, agrs rīts, tumšs, ārā ziema (decembris tomērt), klimatiskie apstākļi atbilstoši – sniegs, ledus, no gaisa krīt vēl (sniegs nevis ledus)… ceļš tīrīts nav… iebraukta tikai viena sliede
Personāži: es iekš auto, vēl daži agrie braucēji, šķiet ari viena ceļa tīrāmā mašīna. ak jā – un traks (jebšu nevērīgs vai vienkārši dulls) autobuss.
Darbības: nav grūti iedomāties, nokļūšana no punkta A uz punktu B šajā rītā ir samērā komplicēta, un saspringums pamazām pārņem ķermeni – sākot no stūrē iekrampētiem pirkstu galiem, līdz pat skausta muskuļiem, no kurienes izplatās tālāk gar mugurkaulu uz leju… labi, šeit nedaudz pārspīlēts, bet tik labi izklausās 😀
Monologs sākas, kā tāda neliela cīņa ar sevi – viena iekšējā balss cenšas pierunāt braukt ātrāk, jo cik tad var čammāties, kamēr otrā turas pretī, sak, nav kur steigt, labāk galā ar visiem četriem riteņiem, nekā jebkādā citā komplektācijā, bet – grāvī. Pats interesantākais, ka vienā brīdī apķēru – abas balstiņas apvienojušās un draudzīgi pārspriež, kurš no politiķiem būtu vainojums pie šīm stulbībām – krīt nejēdzīgs sniegs, tikpat nejēdzīgi daudz jau ir sasnidzis, un tad vēl tas aptrakušais autobuss nesas pa priekšu!!!
Tad nu ari sapratu – tā laikam ir diagnoze, pat klimata untumos vainot kādu no 100 gudrīšu pulka… 😀
Iebraucam pilsētā no paša rīta, šķiet, kādos 5os… it kā vajadzētu būt visam klusu, taču pie autoostas vārtiem neiztrūkstošais tūristu mednieku bariņš. Gan takšu pakalpojumi, gan casu piedāvātāji. Un atkal – visi stāv uzreiz pie vārtiem, kuru gan fiziski nav – ir tikai līnija. Acīmredzot, ir kādi noteikumi, kas neļauj nākt teritorijā. Tas gan nav šķērslis vienai autoostas feličitai mūs aģitēt uz savu casu – sola pa lētu, 15cuciem (melots, tiešām, nebija – mēs pēcāk maksājām 25…), taču uzticamies mums ieteiktajam variantam un beibes vilinājumam nepakļaujamies.
Kad izpaunojamies, taksistam iedodam adresi, šis gandrīz palecas uz sava beņķa – dikti laba māja, pazīstot saimnieci, kas tur vēl par radu rakstiem. Aizgādā mūs tur, mums gan neviens tur negaida, rīts kā nekā, turklāt pirms tam nepieteicāmies 😉 līdz ar to šoreiz nedaudz aplaužamies, jo vietas aizņemtas, bet – kā vienmēr – tiekam pārsūtīti tālāk. Šķiet, ja zini kaut vienu adresi, tad automātiski tiksi nogādāts līdz nākamai casai bez problēmām, ja tā zināmā būs aizņemta. Droši vien šī sistēma tiek eļļota ar dalīšanos peļņā, bet – normāla prakse…
Nu jā… tad nu mūs pārsūta pie saimnieces meitas un viņas kaimiņa. Ievācāmies pie meitas, kompanjoni – pie kaimiņa. Mūsu mājvieta tāda pavisam vienkārša un prasta, salīdzinot ar Baracoa vai pat Havanu. Taču dzīvot, protams, var un nekāda katastrofa nav, viss atkarīgs no prasību līmeņa 😉 Kaimiņš – Karloss, gan biznesā, šķiet, ir ilgāk, mājas iekārtojums reāli sit pušu dažu labu mūsu Eiropas viesnīcas līmeni, katrā ziņā Frankfurtes viesnīcu noteikti. Kā sacīt – ja grib, tad var izgrozīties visos laikos un apstākļos! 🙂
Starp ceļotājiem ievilcies neliels saspīlējums, tāpēc pēc autoostas izlūkošanas, kur skatījām laikus, kad varam startētu uz Cienfuegos, pa pilsētu profilakses nolūkos izklīstam atsevišķos pāros. Tā nu paklaiņojam pa centru, sataisām bildes, uzduramies interesantam bufetes veida restorānam, kur var atrast pat kartupeļus (samērā reta parādība Kubā) un makaronus, ar diedelnieku suni. Pēc pusdienām turpinām klaiņošanu un fočēšanos.
Kļūdu izdarīju, kad devāmies torņa virzienā – pieklīst meitenīte, kura mēģina izprasīt naudiņu, ko nepārdomāti ari šai izsniedzu, kabatā sagramstītas sīknaudas formā. Pēc pāris soļiem jau esam krietna bariņa ielenkumā, kuri cits caur citu auro kaut ko, skaidrs, grib naudu… paglābjamies, kā pašiem šķiet, muzejā, kur bez visa kā cita var uzrāpties tornī. Tornis paver feinus skatu plašumus visos virzienos un uz brīdi piemirstam par diedelnieku uzbrukumu. Kad dodamies ārā no iestādes, turpat tas bars vien ir, nu ir uzradies vēl viens kekss, kurš provē ietirgot cigārus, ņemas dažādās valodās, beigās pat krieviski sāk ko vervelēt.
Vakarā aizstaigājam uz Casa de la Musica. Tur ietusējam pie galdiņa, dzeram alu, skatāmies dejas – visi atkal dejo uz 2. Paši ari ieprovējam kādu deju uzlaist, nekas gan prātīgs neizdodas – ar čībām pa bruģi ne pārāk veikli var izmanevrēt… Bet vispārējā noskaņa pozitīva, un vakars feins. Var novērot vietējo floru un faunu, ja tā var izteikties. Pasākumā salīdzinoši daudz policistu, redzami dažādi slāņi – kā jau katrā kultūrā, ir modes vergi – satērpušies kaut kādos krāšņos kankaros, ir netradicionāli orientētie – vismaz tā šķiet, redzot apģērba piegriezumu un kustību manieri (Kubā, cik dzirdēts, šī kustība tiek zināmā mērā represēta), tāpat var novērot kubietes, kuras iznākušas medībās, gan brīnums vai šitādas kādu var ari nomakšķerēt… lai gan – daudz ko nosaka alkohola daudzumus ;D Tad grupas uzstāšanās beidzas, sākas regetona disene un izlemjam finišēt…
Šī adrese – luksuss casai:
Hostal “Las Terrazas” Lic.Magaly Garmendia Marquez Calle Antonio Guiteras no.161 e/Frank Pais y Pedro Zerquera CP 62600 Trinidad S.S. Cuba, Cellular 0152709244 tel. 992107, correo: anabel2107@yahoo.es http://hostalcarlosleon.bravehost.comUn šitā – mazāk aprīkotā casa:
Casa de Hospedaje Sr.Omar Garcia Jigueroa, Sra.Clara G.Varques Mendoza Antonia Guiteras (calle Mercedes) No.156 e/Frank Pais y Pedro Zerquera Trinidad, S.S. Cuba, CP626200 Telef. 0141-996518
Labrīt!
Kādu brīdi atpakaļ notika pat akcijas, lai par sarkaniem padarītu vēl dažus datumus – 4.maiju, 24.decembri, 8.martu, pareizticīgo Ziemassvētkus un ko tik vēl ne. Vēlmes atkarībā no piederības konkrētai etniskai, reliģiskai vai citādai grupai bija un ir visdažādākās. Paralēli uzradās princips sarkanizēt nākamās darba dienas, gadījumā, ja konkrēts sarkanais datums iekrīt sestdienā vai svētdienā.
Teikšu atklāti – mans personīgais viedoklis ir, ka brīvdienu mums nebūt nav tik maz, lai par visu varīti liktu vēl klāt. Tomēr Īpaši jau neizprotu nākamo darba dienu sarkanizēšanu, jo, manuprāt, galvenā svētku dienas būtība ir – ļaut nosvinēt attiecīgos svētkus bez stresa un skriešanas uz/no darba – sasniegta…
Tāpēc izlēmu izveikt salīdzinājumu par valstīm un brīvdienu skaitu. Avots gan visai prozaisks – gada grāmata, kur lielais pētniecības darbs jau tā kā padarīts, man laimīgi atlikusi tikai analītika 🙂 Sadalīju valstis grupās – mūsu Baltijas kaimiņvalstis, Eiropa un pārējās, jo jāatzīst, ka brīvdienas – no vienas puses ir lokāla padarīšana, tomēr, ņemot vērā to, ka lielākā daļa svētku ir reliģiska rakstura vai citu vēsturisku notikumu atblāzma, tad reģionālas iezīmes ir vērojamas ļoti izteikti. Turklāt, vismaz Latvijas gadījumā, daļa atzīmējamo dienu jau pēc definīcijas ir brīvdienas – piem., Mātes diena tiek svinēta maija 2. svētdienā, ari Vasarsvētki iekrīt pa svētdienām u.c.
Rezumējums – mēs esam reāli pa vidu, ne daudz, ne maz, bet vairāk tomēr uz mazo pusi. No šī varētu celties kājās, ņemt karogu un iet uz Saeimu, ja ne labākus ekonomiskos apstākļus pieprasīt, tad izmangot kadu papildus brīvdienu. Kāds gudrā galva varētu izsecināt – ei re, Vācija, Zviedrija – dikti daudz to brīvdienu, bet dzīves līmenis ui,ui ku augsts, bet Krievija, Baltkrievija – strādā, galvu nepaceļot, bet dzīves līmenis kāds nu ir, tāds ir…Tad nu, davai, izcepjam vēl kādas 10,15 brīvdienas, un ari dzīves līmenis drīz vien uzkāps atbilstošs 😀 Tāda neliela ironija, tomēr brīžiem tamlīdzīgi ekspertu slēdzieni mūsu valstī novērojami 😉
p.s. tabula iznāca patizla, bet… citreiz labošos 😀
VALSTS |
JAN |
FEB |
MAR |
APR |
MAY |
JUN |
JUL |
AUG |
SEP |
OCT |
NOV |
DEC |
KOPĀ |
LATVIJA |
1 |
10;12;13 |
1;4;10;31 |
23;24 |
18 |
24;25;26;31 |
15 |
||||||
Lietuva |
1 |
16 |
11 |
12; 13 |
1; 3 |
24 |
6 |
15 |
1; 29 |
25; 26; 31 |
15 |
||
Igaunija |
1; 6 |
2; 24 |
14 |
10; 12; 13 |
1 |
14; 23; 24 |
20 |
2; 14; 16 |
25; 26 |
18 |
|||
Austrija |
1; 6 |
14; 25 |
19 |
12; 13 |
1; 4; 10; 21; 31 |
1; 11; 14 |
15 |
24 |
10; 26 |
1; 2; 11; 15; 22; 29 |
8; 24; 25; 26; 31 |
30 |
|
Spānija |
1; 6 |
28 |
1; 19 |
9; 10; 12; 13; 23 |
1; 2; 3; 30; 31 |
9 |
25 |
15 |
2; 8; 11 |
9; 12 |
1; 29 |
8; 25; 26; 31 |
29 |
Vācija |
1; 6 |
14; 23; 25 |
5; 10; 12; 13 |
1; 10; 21; 31 |
1; 2; 11 |
8; 15 |
3; 31 |
1; 15; 18; 22; 29 |
24; 25; 26; 31 |
29 |
|||
Lihtenšteina |
1; 6 |
2; 14; 25 |
19 |
5; 10; 12; 13 |
1; 10; 21; 31 |
1; 11 |
15 |
8 |
1; 22; 29 |
8; 24; 25; 26; 31 |
26 |
||
Zviedrija |
1; 6 |
14 |
9; 10; 12; 13; 30 |
1; 21; 31 |
6; 7; 19; 20 |
7; 8; 11; 29 |
24; 25; 26; 31 |
23 |
|||||
Slovākija |
1; 6 |
14 |
10; 12; 13 |
1; 8; 10 |
21 |
5 |
29 |
1; 15 |
1; 17; 29 |
24; 25; 26; 31 |
21 |
||
Beļģija |
1 |
12; 13 |
1; 8; 10; 21; 31 |
1 |
11; 21 |
15 |
20; 27 |
1; 11; 15; 29 |
25; 31 |
20 |
|||
Francija |
1 |
14 |
5; 10; 12; 13 |
1; 8; 21; 31 |
7; 21 |
14 |
15 |
1; 11; 29 |
25; 26; 31 |
20 |
|||
Somija |
1; 6 |
14 |
10; 12; 13; 30 |
1; 10; 21; 31 |
19; 20 |
8; 29 |
24; 25; 26; 31 |
19 |
|||||
Itālija |
1; 6 |
5; 12; 13; 25 |
1; 10; 31 |
1; 2 |
15 |
1; 29 |
8; 25; 26; 31 |
18 |
|||||
Čehija |
1 |
14 |
12; 13 |
1; 8 |
7 |
5; 6 |
28 |
28 |
17; 29 |
24; 25; 26; 31 |
17 |
||
Malta |
1 |
10 |
19; 31 |
10; 12 |
1 |
7; 29 |
15 |
8; 21 |
1; 2; 29 |
8; 25 |
17 |
||
Nīderlande |
1 |
10; 12; 13; 30 |
4; 5; 10; 21; 31 |
1; 21 |
29 |
5; 25; 26; 31 |
17 |
||||||
Ungārija |
1 |
14 |
15 |
12; 13 |
1; 3; 31 |
1; 21 |
20 |
23 |
1; 29 |
25; 26; 31 |
17 |
||
Dānija |
1 |
9; 10; 12; 13 |
8; 10; 21; 31 |
1; 5 |
29 |
24; 25; 26; 31 |
16 |
||||||
Lielbritānija |
1; 2 |
14 |
17; 22 |
10; 12; 13 |
4 |
1 |
3; 31 |
29 |
25; 26; 31 |
16 |
|||
Luksemburga |
1 |
12; 13 |
1; 21; 31 |
1; 14; 23 |
15 |
4 |
1; 29 |
25; 26; 31 |
16 |
||||
Portugāle |
1 |
24 |
10; 12; 25 |
1; 3 |
10; 11 |
15 |
5 |
1; 29 |
1; 8; 25 |
16 |
|||
Norvēģija |
1 |
8 |
9; 10; 12; 13 |
1; 17; 21; 31 |
1 |
29 |
25; 26; 31 |
15 |
|||||
Polija |
1 |
12; 13 |
1; 3; 26; 31 |
11 |
15 |
1; 11; 29 |
25; 26; 31 |
15 |
|||||
Īrija |
1 |
17 |
10; 12; 13 |
4 |
1 |
3 |
26 |
29 |
25; 26; 31 |
13 |
|||
Grieķija |
1; 6 |
25 |
1 |
15 |
28 |
25; 26 |
8 |
||||||
Rumānija |
1 |
1 |
1; 25; 26 |
5 |
|||||||||
ASV |
1; 21 |
16; 18 |
12; 13 |
1; 25; 26 |
3; 4 |
1 |
12; 13 |
11; 26; 27 |
25; 26 |
19 |
|||
Kanāda |
1 |
10; 12; 13 |
1 |
1 |
4 |
1 |
13 |
11 |
25; 26; 31 |
13 |
|||
Austrālija |
1; 26 |
10; 12; 13; 25 |
5 |
9 |
25; 26; 31 |
11 |
|||||||
Baltkrievija |
1; 7 |
8; 15 |
1; 9 |
3 |
2; 7 |
25 |
10 |
||||||
Krievija |
1; 7 |
23 |
8 |
27 |
1; 9 |
12 |
4 |
9 |
|||||
Turcija |
1 |
23 |
19 |
30 |
29 |
5 |
nav tā, ka darāmo darbu saraksts būtu tukšs… taču nav ari tā, ka uzrotītām piedurknēm pa vienam vien darbi tiktu likvidēti/izdarīti. un tāpēc iekšā rosās tāds nemiera velniņš (vai enģelīts), tipa, nu – davai, davai – dari kaut ko… tad tā darīšana ari it kā notiek, bet dienas beigās sausais atlikums parāda, ka darbu saraksts īpaši īsāks nav kļuvis… kas tas ir – kaut kāda darbības imitācija, rosība pa tukšo… plānā galdiņa urbšana…?? nja, īsti forši un patīkami nav.
bet ko darīt?!?! pagaidām nekas labāks nav ienācis prātā, kā paņemt sevi aiz rokas un no saraksta pa vienam darbam ņemt un darīt… kaut kas līdzīgs, kad jālec aukstā ūdenī, jāiet potēties vai jāatsāk fiziskās nodarbības – vajag, bet neeeegribaas…
ko lai saka – SAŅEMĀS, SAŅEMĀS, jāņem ‘lāpsta’ un jāiet ‘rakt’!!!
Šī diena ir viena no vienmuļākām un neinteresantākajām. Izņemot pāris atsevišķus momentus. Pirmā lieta – kārtējā noņemšanās ar autobusiem. No rīta aizgājām uz auteni, tur atsūta atpakaļ, jāierodas stundu pirms starta. Tikmēr apmeklējam veikalu, iepērkam proviantu mūsu braucienam, kurš plānojas reāli garš – kādas stundas 17… pat ilgāk kā bija no Eiropas līdz Kubai atlidot…
Pēc tam seko izvākšanās un saimnieka apdāvināšana ar Rīgas skatu kartiņām un vēl kādiem niekiem. Antonio atceras, ka ‘Rīga’ esot bijuši pirmie mopēdi, kas parādījušies pēc revolūcijas. Iedāvinām šo to, vairāk gan sieviešu nieciņus, pavārei, tā savukārt iedāvina mums šokolādi – tīri garšīga turklāt. Acīmredzot, meitene kaut kā piepelnās ar šokolādes biznesu 😀
Izveicam ari neiztrūkstošo safotografēšanos un Antonio palūdz atsūtīt bildes pa epastu. Viņam pieejams epasts, kurš nav gluži katram kubietim. Turklāt lielākoties epasti ir vietēja rādiusa, respektīvi Kubas iekšienē darbojas, tāpēc bildi saņemt varēšot, bet atbildēt, visdrīzāk, ne. Vispār epasti un ari dažādi citādi ‘labumi’, kas mums liekas pašsaprotami, pieejami atsevišķiem cilvēkiem, atsevišķām profesijām. Viena no tādām ir ārsti – Antonio māsa ir ārste, kura tajā brīdī atradās Venecuēlā, šķiet. Līdz ar to viņai ir dators, epasts, internets, iespēja iegādāties auto… nu tā…
Pirms aizbraukšanas gribam ko apēst, ieejam vienā no Antonio pieminētajiem restorāniem… nu, nebija slikti ka tā, jo bija interesanti, lai ari paēst ne pārāk izdevās. Ēdiens bija ne visai labs – makaronu salāti izskatījās no iepriekšējās dienas, labākajā gadījumā, vistas zupa – vairāk kā buljons, turklāt ne gluži vista peldēja tajā šķidrumā… 😀 tomēr vislielāko pārsteigumu radīja cena – 7.4 naudiņas, bet nevis CUC, bet CUP, citiem vārdiem, atstājām par četriem cilvēkiem ~50 santīmus… turklāt i tad vēl tur ietilpa dzeramnauda trīskārt pārsniedzot rēķinu 😀
Autenē ieradāmies, biļeti līdz Santiago de Cuba iegādājām, tā ka tik tālu problēmu nekādu. Vienīgais riska faktors – vai paspēsim Santiago de Cuba noķert busu pa tiešo uz Trinidadu jebšu būs jābrauc uz Camaguey. Antonio mums ir pat sarunājis casu iekš Camaguey, ja nu nepaspējam. Ja paspējam – iedod savus telefona kodus, lai uz viņa rēķina varam sazvanīt un pateikt, ka casu nevajag. Kubā publiskie telefoni, saskaņā ar Antonio, uz kapeikām nedarbojas, vajag ievadīt savu kodu – 12 cipari, lai no jebkurienes uz attiecīgā rēķina var zvanīties…
Autobusā nekā jauna – aukstums, video klipi… iebraucam Santiago de Cuba un līdz ar nagiem, bet ietrāpām Trinidadas autobusā. Tieši tāpat – līdz ar pēdējām minūtēm – izdodas sazvanīt Antonio, jo autoostas telefona aparāti tukši nestāv, visādi džondžiki grib ar savām žubēm aprunāties vai ko tādu, bet par laimi ne vienmēr beibes paceļ – vismaz tā varēja spriest no jaunekļa ģīmja, kurš darbināja aparātu pirms manis 😀
Pēdējais triks vēl iznāca, ka autoostā gandrīz palika soma, taču princips – pārbaudīt visas kabatas un bagāžas vienības noderēja, fakts tika konstatēts un ari soma atradās, tā ka visi laimīgi startējām uz Trinidadu. Adresi mums bija iedevis Antonio, tā ka mierīgi paļāvāmies uz ieteikuma principu, kurš līdz šim bija lieliski darbojies.
Bildes reāli maz, bet šī diena un liela daļa nākamās pagāja autobusā 😉
Labrīt!
Domāju reti kurš man nepiekritīs, aplūkojot tabulu par mūsu ministru automašīnām. Roze vēl var atrunāties – nu, zemkopības ministram ir pa reizei jāizbrauc pa laukiem, ar vēlētājiem tikties, reālās problēmas aplūkot un tā… bet vides ministram grūti argumentēt, kādēļ viņš pārvietojas ar džipu, kurš ‘apēd’ gandrīz 18 litrus uz simtu, un tajā pašā laikā aicina visus rūpēties par sakoptu vidi – vēl viens: ‘klausi manus vārdus, neskati darbus!’ 😀
Ministru autotransports
Ministrs | Automašīnas marka | Dzinēja tilpums, l | Degvielas patēriņš, l/100km | Izmaksas mēnesī, Ls |
Edgars Zalāns, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs | Audi A6* | 2.4 | no 1.aprīļa līdz 31.oktobrim – 17.5; no 1.novembra līdz 31.martam – 19.3 | Ap. 1000 |
Atis Slakteris, Finanšu ministrs | Audi A6 | 2.4 | 16 l vasarā, 17.6 l ziemā | Vidēji 681 |
Mārtiņš Roze, Zemkopības ministrs | VOLVO XC 70 | 2.5 | 12.5 | Ap. 650 |
Raimonds Vējonis, Vides ministrs | Volvo XC 90 | 2.5 | 17.9 | 500 – 700 |
Ivars Eglītis, Veselības ministrs | Audi A6 | 2.4 | 16.9 ; ziemā 18.8 | Vidēji 550 |
Ainars Šlesers, Satiksmes ministrs | Mercedes Benz S600 – privātā mašīna | 5.5 | 20 | 500 |
Tatjana Koķe, Izglītības un zinātnes ministre | Audi A6 | 2.4 | 16 | Vidēji 400 |
Gaidis Bērziņš, Tieslietu ministrs | Audi A6 | 2.4 | n.d. | Max. 400 |
Kaspars Gerhards, Ekonomikas ministrs | Audi A6* | 2.4 | 14.8 | Ap.350 |
Helēna Demakova, Kultūras ministre | Audi A6 | 2.4 | 13 | Ap. 300 |
Iveta Purne, Labklājības ministre | Audi A6 | 2.4 | 14 | Vidēji 270 |
Ainars Baštiks, Bērnu un ģimenes lietu ministrs | Audi A6 | 2.4 | 15 | Ap 200 |
Signe Bāliņa, e-lietu ministre | Audi A6* | 2.4 | 16 | Vidēji 112 |
(tabula no: DB.LV)
No rīta gribam iepirkt biļetes autobusam, taču sākas jautrība. No sākuma saprotam, ka svētdienā biļetes rezervēt nevar, nu zināma loģika ir, tad pie tā ari paliekam. Jānāk no rīta vai ari stundu pirms autobusa. Tikmēr novēroju, ka publiskās vietās ir pilns ar mušām. Varbūt tas saistīts ar tīrīšanas režīmu, mušām, kā jebkuram insektam vai citai radībai, ja nav ko ēst, nav ko darīt… redz, pie Antonio varbūt tieši tāpēc nāk divas beibes, viena šrubī māju katru dienu, otra nodarbojas ar ēdiena gatavošanu. Jebšu ari tā ir zināma buržuāzijas atlieka vai ari koloniālisma paliekas. Tomēr sala ir samērā izolēta vienībai, lai ari komunistu režīms 😉
Šodien gribam garo ekskursiju uz ūdenskritumiem, runājam ar saimnieku, lai saspriež auto. Pēc kāda brīža saimnieks ir klāt, bet sarunājis auto, kurš uz ūdenskritumu gluži neaizvedīs – esot vareni lijis kalnos un ceļi gluži mīksti un neizbraucami. Nu neko… braucam uz Parku rezervātu.
Kad esam klāt, piedāvā divus variantus – vizināties jūras līcī ar laivu jebšu soļot kalnos, divu stundu attālumā ir kalna virsotne. Tā kā meitenes īpaši nav laimīgas par staigāšanu trīsdesmit grādos, tad paliekam pie laivas. Pēc kāda brīža nāk vīrs ar motoru pār plecu un dodamies uz laivu. Nepaiet ne 10 minūtes, kad motors patiešām iedarbojas un, prātīgi pukšķinot, dodamies ceļā.
Līcis krāšņs, apkārt lidinās daudz ērgļu, kurus amatieriskā manierē mēģinu dikti fotografēt 🙂 vienu brīdi pat ieraugu lidojošu zivju bariņu, kurš gan ir tik iespaidīgs un zibenīgs, ka vairāk par atvērtu muti nepaspēju nodemonstrēt, kur nu nofočēt 😀 Vēl iebraucam tādā kā attekā, kā kanālā, kura malās aug ļoti sakņaini krūmāji, kuros ieskatoties var ieraudzīt virkni dažādu kustoņu un citu mošķīšu, prevalē gan dažādu krāsu un formu krabjveidīgie.
Atgriežoties ieejam restorānā (vai viesnīcā, nu jau neatceros), lai piebremzētu pastaigas radīto izsalkumu. Pēc paskata sagaidām lielus ciparus ēdienkartē – liela ēka lieliem logiem, diezko krāšņa gan nav (bet Baracoa tāpat nekas ļoti krāšņs nav), galdiņi aristokrātiski, oficiantu formas tāpat… Tomēr izrādās cenas pat ļoti pieklājīgas – tā teikt pārsteigumu un kontrastu zeme 😉
Līdz vakariņām tiek finišēta pudele, savukārt pēc tam sākas lietus, turklāt spēcīgs… dienas aktivitāšu dēļ piezadzies ari nogurums, līdz ar to pat uz vakara pastaigu neizejam.