Nupat kā atgriezos no Cabaret… bet par visu no sākuma 🙂 Sākās stāsts ar to, ka aizgulējos – aizgulējos braucot mājās. Uznāca tāds lūziens, ka nācās piestāt un pagulēt. Pagulēšana gan izvērtās nedaudz nopietna – pamodos kādu brīdi pirms septiņiem. Salīdzinājumam – ap septiņiem sākotnēji biju plānojis startēt uz Jūrmalu, taču tagad vēl nebiju pat ticis līdz Rīgai. Analītisku aprēķinu rezultātā secināju, ka, visdrīzāk, nokavēšu sākumu, tāpēc izlēmu nestresot un ņemt lietas mierīgi – ir taču piektdiena, ārā ir feins laiks, turklāt satraukums pulksteni atpakaļ nepagriezīs 😉

Nākamais piedzīvojums sākās, kad izbraucu no mājas Jūrmalas virzienā. Biju jau ticis pāris kvartālus, kad atcerējos, ka biļetes lokācija nav gluži mana kabata vai kāda tikpat viegli aizsniedzama vieta, bet gan soma. Turklāt soma atradās koridorā… nu ko, vēlreiz nolēmu, ka stress un satraukums ir kaut kāds svešvārds, kas kaut kur dzirdēts, bet īsti neatceros tā tulkojumu, un griezu riņķī 🙂

Galu galā tā ari bija – ierados, kad priekšnesums jau bija sācies, tomēr labo garastāvokli tas nesabojāja. Nesabojāja ari tas, ka manā vietā bija iesēdies kāds krievu pārītis ar sīci (kuru izstūma kā attaisnojumu tam, ka sēž rindas galā, t.i. manā vietā, nevis savā sēdvietā) un piedāvāja samainīties sēdvietām. Kad mēģināju dodoties uz jauno sēdvietu, secināju, ka tas ir sarežģīti – paliku stāvam pašā aizmugurē. Taču izrādās aizmugure ir reāli feins skatu punkts, viss ir labi pārredzams, nerēgojas priekšā neviena divmetrinieka pauris vai kādas supermadāmas uzčonkontā frizūra. Tieši man priekšā gan viens gudrinieks nepārtraukti murkšķēja, turklāt samērā tizlus tekstus, bet šim pašam ātri apnika uzvedums, tad nu, pasitis meiteni padusē un aliņu otrā rokā, notinās kaut kur citos medību virzienos.

Beidzot varēju pievērstiem koncertam, kurš bija tiešām labs. Kā jau minēju – pašu, pašu sākumu neredzēju, bet turpinājums bija ļoti labs. Gan Busulis jeb Fabio, gan visi pārējie stāri – ar Erki un Justin galvgalī. Turklāt varēju vingrināt savu ausi fanču, spāņu valodā, kā ari vāciski (spāniski vēl tā, bet franciski ne pārāk) – dziesmas bija ļoti dažādas, kā jau Cabaret pienākas. Divos vārdos rezumējot – pasākums bija ļoti tā vērts un kopumā ļoti labi pavadīts laiks 😉

Pilnīgi noteikti, šodien jau daudzkārt apžeļembāta tēma, taču cipars TIK iespaidīgs un zīmīgs, ka neviļus nāk prātā doma par Parex glābšanu ar narkotiku naudu.

Ja varētu materializēt 680 miljonus LVL –  tādā vērtībā novērtētas narkotikas, kuras konfiscētas latviešu (!!!) organizētam grupējumam – un ieripināt valsts budžetā, tad mēs varētu piedāvāties naudiņu aizdot valūtas fondam, nevis cīnīties pret PVN paaugstināšanu un lata devalvāciju 😉

Vakar stāvēju darbā pie loga un vēroju, kā kāds vīriņš stumj ķerru ar lūžņiem. Spriežot pēc nostieptajām rokām un pleciem, kā ari soļu likšanas, vajadzēja būt diezgan smagi. Tajā brīdī nodomāju – vieglāk būtu, ja ķerrai būtu divas asis, tad visu uzmanību un spēku varētu veltīt tikai stumšanai 🙂

Tieši pēc diennakts, atkal stāvu pie tā paša loga un vēroju rosību aiz tā, un ko domā – aiz stūra iznirst vīriņš ar lūžņu ķerru un še tev – džekam ir apgreidots variants, turklāt, tiešām apgreidots, jo ķerra aprūsējusi, taču lepni piestellēts vēl viens spoži tīrs ritenīts… 🙂 Jāatzīst, džeks gan bija cits, taču – progress ir 😉

Hello!

Pirms pusstundas vizinājos pa Čaka ielu – tā ap 23.30 (gan ne gluži tādos nolūkos, kā varētu padomāt kāds samaitātāks prāts :D), un skatos un brīnos – džeki remontē ielu… Pirms kāda laika tas bija kaut kas neiedomājams, ka pēc 17.00 kāds ceļa remontstrādnieks atrastos objektā. Zināms labums no liel-ķibeles laikam ir 😉

Labrīt!

Nupat biju Busuļa koncertā Dzintaros… un… un… citiem vārdiem – reāli kruta!!! 🙂 Koncertā bija gan Kino dziesmas, gan vecākas, gan ari līdz šim nedzirdētas konkrētajā izpildījumā. Ļoti precīzi bija “They Don’t Really Care About Us”, turklāt divejādi – gan Džeksona piemiņa, gan – zālē sēdēja Mr.Zatlers. Varētu jau savilkt paralēles, vai ne? 😉 Savukārt pašā sākumā – tagad varbūt kādam sabojāšu pārsteigumu – iznāk solists, tērpts jau pazīstamā uzvalciņā, tikai hūte sejai priekšā… un pēkšņi sāk dziedāt – Rutulis 😀 Atkal vecais jociņš ar – redzēt vienu, bet gribēt redzētu kaut ko citu. Pats Busulis tamēr ar trombonu padusē darbojās muzikantu rindās 🙂 

Otrā daļa sākās ar kaut ko līdzīgu arābu mūzikai, kuru izpildīja divi viesmākslinieki. Panesās Busuļa slavenās improvizācijas un koncerts turpinājās ar jaunu sparu. Vēl viena lieta, kas man reāli patikās – atkal dzirdēju TO dziesmu (tā kā nopirku Operas koncerta DVD, tagad zinu, ka tā saucas ‘JA TEBJA RISUJU’), nu reāli feins gabals… 🙂

p.s. Piektdien iešu uz Cabaret… 😛

Cilvēki savā starpā saprotas sarunājoties… nu, tā vismaz pārsvarā ir, un tam runāšanas prasme it kā ari būtu domāta. Ir, protams, visi tie gadījumi, kad atsevišķi indivīdi saprotas no pusvārda, no acu skatiena, telepātiski un tā tālāk, un tā joprojām… tomēr pastāv ari otra monētas puse, kad nesaprotas pilnīgi nemaz, saka – balts, dzird – melns, saka – vēl, dzird – pietiek…

Tās, protams, ir galējības, un, par laimi, eksistē ari starpstāvokļi, kuri pārsvarā ir pietiekami tuvi, lai iesaistītie komunicētāji savā starpā nonāktu pie kopsaucēja un, kā saka, ‘get well along’ jebšu – tīri labi saprastos.

Tomēr vai pietiek paļauties tikai uz to, ka – nu, parasti saprotamies tīri labi, attiecīgi, gan jau ari kopumā viedoklis par jautājumiem un lietām ir vienots? Vai tomēr katram no mums nav pienākums saprast, vēl vairāk – pārliecināties, vai tiešām skatījums uz lietām un vietām sakrīt? Īpaši, ja lietas ir svarīgas… Šodien pārliecinājos, ka – ir, un kā vēl. Par spīti tam, ka ir lietas, kuras īpaši negribas cilāt. Un atkal iemesli ir visdažādākie – sākot ar māņticību (labāk nerunāt, ka kaut ko neaizbaida), līdz pat slinkumam vai bailēm (kas notiks ‘pēc tam’)…

Visa šī penterīša sausais atlikums – ja kaut ko saki vai domā (pie nosacījuma – ja gribi, lai sarunas biedrs vai tavu domu adresāts to saprot), tad tavs pienākums ir PĀRLIECINĀTIES, ka viss ir tieši tikpat skaidrs ari otrai (pārējām) iesaistītajai pusei… 

p.s. varbūt saraustīti (nedaudz sarkanvīns 🙂 ), taču domu izteicu…

Tā nu ir gadījies, ka Busuļa un kabarē koncerti pārklājas ar Positivus festivālu. Tas it kā nebūtu tik traki, jo katrs pasākums risinās divas dienas, tā ka varētu paspēt gan tur, gan tur. Problēma sākas, iedziļinoties Positivus programmā. Galvenie pasākumi, manā subjektīvajā skatījum ir Prāta vētra – 5dien, un Sinead O’Connor – 6dien. Tā kā īsti nevelk plosīties veselas divas dienas pa festivālu, kā ari ir interese par kabarē, tad ir skaidrs, ka kāds būs jāizlaiž…

Šobrīd vairāk sliecos par labu Prāta vētrai 5dien, lai 6dien varētu iebumsīt uz kabarē Dzintaros… Taču ari O’Connor kārdina… tā kā pieļauju, ka iemesls vairāk ir kaut kāda nostaļģija no vecajiem labajiem laikiem, tad tāpēc šobrīd svaru kausi ir Prāta vētras pusē… savukārt ja ņem komplektu Moby+O’Connor, tad jau ari neizklausās slikti. Citiem vārdiem –  šodien plānoju konkretizēties par vienu, lai varu beidzot sakārtot biļetes un miers 😀

p.s. starp citu – Busulis vēl uzstājas kā pats par sevi 15. un 16. jūlijā. Ir doma, ka ari šo pasākumu vajadzētu apmeklēt 😉

Šito man no rīta rādīja, kad uzmetu aci termometram. tā nekas, ko? 🙂 Atzīšos – tas gan bija automašīnā, kurai rīta saule bija nedaudz uzspīdējusi. Braucot nokrita nedaudz uz +21, bet tā pat vērā ņemami. Diez, kas notiks pa dienu…

Vai nav tā, ka darbojoties diena paiet ātri, taču atskatoties atpakaļ liekas gara? Man tā šodien izdevās. No rīta – Cēsis, velo braukšana, vakarā atpakaļ uz Rīgu un tomēr piespiedu sevi aizripināties līdz salsas tusam. Rezumē – baigi feini. Izkustināju ne vien kājas uz cirkulārām darbībām, bet vakarā izkustināju ari pārējos ķermeņa apgabalus.

Ja runājam par velo – tad šis bija pirmais šajā sezonā. Treniņi sezonas sākumā iesākās it sparīgi, vismaz reizi nedēļā pa 20-30 km, kas būtu tīri pieklājīgi. Taču tad pirmie divi posmi izpalika kalendāra pārklāšanās dēļ ar citiem pasākumiem, turklāt ari ar treniņiem pajuka… šonedēļ gan minimālo programmu izpildīju – pa kādi 15-20 km divas dienas noripināju. Rezultāts loģisks – iebraucu 600 punktos. Nu – diezgan čābīgi, bet pirmajai reizei minimums izpildīts 😉

ak tā – smieklīgi nolistiepos garšļaukus otrajā dzeršanas punktā 😀 cēli pastiepis roku pēc krūzītes, piebremzēju… izrādās, cēlu labo roku, bremzēju ar kreiso (priekšējais ritens) – pēc sekundes desmitdaļas jau redzu tuvojamies zemi un štukoju, kādu kūleni mest. Beigās dabūju pats ar savu velosipēdu pa galvu – uzreiz ievērtēju ķiveres nozīmi – tad jau biju kājās, viens skatītājs mani jau uzstutēja uz ričuka un aiziet tālāk… a ko, ekšnam jābūt, vai ne? 😀

Ir ļoti feina filma. Iesaku noskatīties. Daudz vairāk nerakstīšu – nupat kā sākas, jāskatās 😉