Interesanti iekārtota tā pasaule… viss sākās ar to, ka uz brīvdienās tika nolemts samainīt automašīnas. Process tika veiksmīgi izdarīts, pat pārkrāmētas dažas pekelītes, līdz ar to – nekādu problēmu. Sarežģījumi sākās, kad attapos, ka mājas atslēgas ir palikušas pirmajā auto, savukārt tas nupat jau atrodas pavisam citā pilsētā… labi, ka atradās alternatīvais plāns ar otru atslēgu komplektu, kurš tieši par laimi neatradās aiz slēgtajām durvīm 🙂

Nākamais joks atklājās, kad informēju otru šoferīti par atslēgu nebūšanām – šis atcerējās, ka vēl esam piemirsuši samainīt auto tehniskos dokumentus… 😀 nu jau palika jautrāk. Nedaudz pairgojušies par savu muļķību, tomēr nolēmām, ka pārāk jau policija nestādina – īpaši, ja stūrē prātīgi un noteikumu robežās, tātad varbūt pat varam iztikt līdz pirmdienai kā ir.

Tomēr pats labākais tik seko. Tā kā vajadzēja braukt uz Vecrīgas pusi, kur nedaudz sajaucu galamērķus un izmetu mazliet līkumu, krastmalā izveicu apgriezienu un laimīgi redzu – policija zem Akmens tilta stādina visus pēc kārtas!! ..mozh tomēr mani palaidīs garām, ko…? velns, nē – vicina savu darba rīku un stādina mani nost.. Labrīt, ceļu policija, lūdzu, dokumentus! Feini – savelku betona ģīmi, sniedzu tiesības, tehnisko, grābju makā pēc apdrošināšanas polises un štukoju, kas tagad notiks tālāk… nu… kā lai jums saka… vīrs sniedz man papīru buntīti un novēl laimīgu ceļu!!! 😀 Lieki piebilst, ka strauji savācu papīrīšus un rullēju ka prom no turienes 😀

Morāle…? Kāda tur morāle, suņa laime tīrākā un – lai jums ari feina diena 😉 

ja mašīnas logs neļauj skaidri saprast, vai blakus šoferis pie luksofora ir džeks vai meitene – mozh vajag nomazgāt mašīnu…

Dzīve sastāv no daudzām lietām, dažas svarīgas, citas – mazāk. Ik viena diena, faktiski, ir kā tāds atskaites posmiņš, kurš tiek nepamatoti nonivelēts, manuprāt. Īstenībā katra atsevišķa diena ir kā tāda atsevišķa dzīvīte. Tā tik ir pierasts – aizej gulēt vakarā, no rīta celies un velies, kārtējā diena, kura kaut kā jānobumbulē līdz vakaram… un tā nobumbulējas visa dzīve līdz vakaram.

Varbūt katram rītam būtu jābūt prieka pilnam, kaut vai par to, ka tāds vispār ir… par to, ka ir iespēja ari šajā dienā darīt to, ko gribas… pat ja nevar darīt to, ko gribas, tad to, kas jādara, bet ari to – ar attieksmi, nevis pa roku galam…

Bet vai tā ir…?

Kā zināms, trešdien sabojājās laiks, vērtējot no mietpilsoņa viedokļa – saule pazuda, kļuva aukstāks, sāka līt lietus… savukārt no rīta tv24 vēl aizvien lepni prognozēja – 25-28 grādi utt. Vientiesīgi iegrābos, pieņemot, ka tā ari būs. Biju jau gan dzirdējis, ka kļūs vesāks un divu pirmo dienu paradīzes laiks nebūs mūžīgs, taču sacerējos, ka tas notiks tikai 4dien. Rezultātā – krekls īsām rokām un skraidīšana no durvīm līdz durvīm lietus laikā 😀

Otrs tāds piedzīvojums, kurš raisīja pārdomas atgadījās uz ielas. Braucu, kā jau bieži vien, aiz mikrobusa, līdz tas – kā ari nereti gadās – izlēma piestāt vietā, kur pieturas nav, vēl vairāk – uz gājēju pārejas (kas ari laikam nav nekas neparasts). Izlēmu, ka tā nav labi darīt, tādēļ uztaurēju, lai, ja ne ātrāk sakustās, tad vismaz sajūt kādu protestu pret šādu izdarību. Pēc tam pamanīju, ka džeks piestājis, lai uzņemtu papiņu ari diviem sīčiem. Nu redz, tajā brīdī radās jautājums – varbūt, ka šoreiz pīpināt un izpildīties bija lieki un tāda kā lepnības demonstrēšana no manas puses… Lepnība, kā zināms, nav nekas labs un ir viens no kādiem tur grēkiem. Lai ari saka, ka ceļš uz elli –  labi bruģets 🙂

kādu dienu atgriežos mājās un – še tev, balkona durvis vaļā… pašam šķita, ka nebiju viss atstājis atvērtas, bet nu – kā redzi. Vēl interesanta nianse – tualetē spīd gaisma (gan nekādu puspadarītu darbu pazīmes nebija) un atvilktnē karotes iekrāmētas pie dakšiņām… 

bet nu ko – ir gadījies no mājas ari čībās iziet, tad nu neko daudz tur neiespringu un pievērsos ledusskapja revidēšanai 😉

Tas, ka viņš nomira, nepierāda, ka viņš dzīvoja…

nu, ko teiksiet…? 😉

hello…

Nu, protams, stereotipi ir visās malās un, domāju, katram. Tā, piemēra, man šodien ilgi iznāca neticīgi blenzt auto atpakaļskata spogulī uz Porsche. Precīzāk – uz beibi blakussēdētāja sēdeklī. Nu labi, nevajag te sadomāties nezin ko – faktiski, es blenzu nevis uz pašu beibi, bet uz avīzi viņas rokā! Teikšu kā ir – labu brīdi nespēju savienot Porsche, beibi (nebija blondīne, no offence, bet tas varbūt daļēji izskaidro avīzi) un avīzi…

bet vispār – dzīvē jau vajag vairāk jautrības, mazāk stereotipu un lietu, kuras tiem atbilst, ne? 😉

Uz 10 dienām brīvs no darbu lietām – būsim precīzāki 🙂 Citiem vārdiem, rīt vēl pa darbiem un tad atvaļinājums. Atvaļināšos pa Eiropu, Eiropas dienvidiem – sākot ar Slovēņiem, Horvātiju un Ungāriju. Galvenais, kā gudri cilvēki saka, lai laba kompānija un pareizs apģērbs 😉 Fakts gan ir tāds, ka neviena soma vēl nav sakrāmēta, iepirkumu saraksts ari vēl stāv uz galda, bet ir mierinājums Maxima veidolā, kura gan vairs nedarbojas visu diennakti, bet vismaz līdz 24:00… ari labi, ne?

Nupat ari pabeidzās foto kursi… faktiski ieguvu, ko gribēju – fundamentu tehniskajām zināšanām (kadrējums, gaismas, tehnika). Nu, nav jau tā, ka pirms tam tik spiedu pogu un neko nerubīju, taču strukturētā veidā un no profa – baigi noderīgi. Savukārt fundamentālā atziņa ir, kas jau man bija radusies attiecībā uz citām lietām – konkrēti, kino filmām – visam, ko dari, vajadzētu būt ar ‘messidžu’… nu, idejisko bāzi, spēku… lai nav tik forma bez satura, ko var ģenerēt, ja ne visi, tad katrā gadījumā – daudzi. Otra alternatīva ir, kā to dēvē – ‘man patīk fočēt’ vai ‘fočēju trubas un man pofig’. Bet vienmēr taču gribas tiekties uz augšu, vai ne? 😉

ok, pīs, eju gulēt. jāizdzer tik kakao… starp citu – dabīgs, nav no nesquick pulvera vai kā nu viņu sauc… 

Nupat biju pasākumā, kur vajadzēja domāt. Tas vēl mazākais – vajadzēja domāt radoši. Un secināju, kas gan nebija pārsteigums, ka nemaz tik viegli nevedas. Ir pirmais slieksnis – slinkums. Slinkums saņemties, piespiesties un sākt kustināt neironus un sinapses, lai rastos dzirkstelītes, no kurām veidotos sakarīgi un vajadzīgie tēli. Zināmu lomu, protams, spēlē nogurums, ja šīs lietas jāizveic vakarā… bet tas jau ir tik aizbildinājums.

Tālāk ir paškritika un iniciatīva – rodas vīzija, kura tiek izvērtēta un atzīta par labu vai sliktu. Nākamais solis ir ideju deklarēt vai noklusēt. Protams, vieglāk ir sēdēt un klusēt, nevis stumt savu funktieri pa priekšu… Ko tas dod – neko, jo tu sēdi, tā pati doma marinējas pa galvu, nevis tiek izteikta un atbrīvo vietu nākamajām 😉

Kas tad vēl… gribas jau saturīgu un feinu ideju. Tad varbūt ir jāveras zem vairoga, kurš saucas – Übung macht Meister – ja ko vēlies sasniegt, davai, praktizē!! Tas vienlīdz attiecas uz velobraukšanu, spāņu valodu, salsu, fotogrāfēšanu vai bloga rakstīšanu. Nu kaut kā tā…

Vēl viena šodienas atziņa – kakao, uzvārīts no nepasterizēta ne-tetrapakas piena, garšo daudz feināk un ‘pilnāk’, nekā tetrapakas 2% piena kakao 😉