Labrīt!
Es jau zināju, ka no rīta NAV ko celties un doties skriet! To gan es izštukoju vēl gultā, skatoties, cik rāda pulkstenis 😀 Bet izrādās taisnība, lai ari mīnusos nav, tomēr šobrīd aiz loga birdinās – gan ātrai nāvei nolemtas, bet tomēr – sniegpārslas…
Bet skriešana nekur nepaliks – savus 7km šodien plānoju noskriet, tā ka kreņķa nekāda nav 😉
Labrīt!
Cilvēkiem reizēm ir raksturīgi kādas lietas pārspīlēt. Man, piemēram, pa reizei izdodas pārspīlēt savu varēšanu attiecībā uz kādām lietām vai pasākumiem. Tai skaitā fizisko varēšanu, piemēram, noskriet 10km. Biju iecerējis pirmdienas vakarā treniņa nolūkā (grasos Nordea maratonā pieveikt pusmaratonu) norikšot 10km. Atradu feinu stadionu – mīkstāks segums kā asfalts, apļi standarta, tā ka viegli saprast cik vēl tālu līdz laimīgajām beigām – un sāku skriet.
Prāta, lai neuzņemtu baigo tempu, pietika. Tā kā biju nobruņojies ar pulsometru, tas nebija īpaši grūti. Tomēr, kā nācās secināt, baigo tempu nemaz ari nebūtu varējis ilgi izvilkt. Lai ari biju šad tad ar velo pabraukājies un baseinā plunčājies, tomēr skriešanas muskuļi strādā citādāk un slodzes sadalījums ir pavisam atšķirīgs (tas gan nebija man nekāds jaunums). Viss būtu feini, taču pie pašām 5km beigām sāku just pazīstamas sajūtas ‘kvadricepsos’ (ellē ratā, nezinu kā to latviski sauc…), un pilnīgi biju sajūsma par savu saprātīgumu strauji samazināt distanci no 10km uz 5km un treniņu beigt 🙂
Tomēr galvenā lieta, par ko priecājos, – biju atkal skriet vakar (trešdien), nolēmu neforsēt un noskriet tos pašus 5km, ja būs draņķīga pašsajūta, tad – 3km. Rezultātā noskrēju 6km… Sajūtas feinas, pulss atbilstošs, temps tāds, lai varētu, nedaudz iespringstot, mēģināt 20km norikšot ~2h robežās. Nav jau nekas izcils, teiksiet, normāli veči bliež maratonu 2 stundās – taisnība jau ir, bet kā jau teicu – nevajag pārsteigties 😉
p.s. ak jā, šorīt pašsajūta ir labāka kā otrdienas rītā. Tas nozīmē, ka 5dien skriešu atkal. Jāmēģina 7.. 😉
Labrīt šovakar!
Pāris dienas jau priecājos par interesantu – man interesantu 😉 – mūzikas kanālu. Saucas Nat Geo Music, kā daži attapīgākie no virsraksta būs nopratuši. Mūzika tāda feina un lustīga, mazāk redzēta/dzirdēta globālajās rotācijās, tai skaitā no dažādiem reģioniem. Savukārt pa vidam iepinas dažādi sižetiņi Nat Geo stilā.
Interesanti, tas viņu mārketinga projekts auditorijas paplašināšanai, tā teikt ar interesanto par noderīgo (attiecībā uz mūzikas mīļotājiem), jebšu [(atcerējos par vārda jebšu lietošanu 😉] vai kā citādi…
Šodien slinkums gari rakstīt, tāpēc pastāstīšu maza brainstorma rezultātu – kad jau parādās ‘lielķibele’, tad tikpat labi varam lietot ari terminu ‘lielķeza’…
Lai gan liela taisnība, manuprāt, slēpjas kāda dižgara izteiktajā – viss ir galvās. Ari pret lielķezu un šābrīža ārējiem (ari iekšējiem) apstākļiem var attiekties pilnīgi dažādi. Man vismaz tā šķiet.
Labs rīts…
.. kā nu kuram, kāds varētu teikt. Īpaši jau tiem, kuriem kāds īpašums šobrīd atrodas zem ūdens plūdu dēļ, prāts nav visai omulīgs. Savukārt man, skatoties ziņas, kurās Jelgavas virsaitis.. piedodiet, mērs deklarēja, ka prasīs no valsts palīdzību zaudējumu novēršanai vai atlīdzināšanai, radās jautājums, vai šis nav viens no pietiekami paredzamiem riskiem, turklāt – apdrošināms. Ja tā, tad varētu jautāt, vai amatpersonas ir izdarījušas visu, lai ierobežotu zaudējumu apjomu pašvaldībai?
Labrīt!
Domāju, nav noslēpums, ka šo svētdien būs jāgriež laiks. Ne tā, ka ar šķērēm un gabaliņos, bet nāksies pulksteņa šautriņu (mehāniskā aparāta gadījumā) pabīdīt vienu stundu uz priekšu… Faktiski atgriezīsimies pie astronomiski patiesā laika tecējuma, ja to tā varētu nosaukt. Īstermiņa papildus efekts būs tumšāki rīti (un gaišākas vakara stundas). Tomēr nevajag pārāk saskumt, jau pēc 3 nedeļām rīti būs tikpat gaiši – atkal saule lēks 6os no rīta 🙂
Labs rīts!
Netīšām uzdūros vienam rakstiņam (šitam), kurā stāstīts par kādu diplomātu, kurš Dubajā izlēmis apņemt kārtējo līgavu. Viss kā pienākas – pirms kāzām uz līgavu bez lakata pablenzt var tikai fotogrāfijā, pirmskāzu dāvanas (runā, ka ~100 000 €) utt.
Kad nu visi papīri sakārtoti un laulības saites nodibinātas, laimīgais līgavainis ticis pie iespējas jauno sievu sabučot, taču te nu atklājusies neliela ķibelīte – līgavai ir bārda (ne jau gluži kā vecim, bet – sieviešu bārda) un nedaudz ari šķielē… 😀 Izrādās cerēšanās periodā līgavainim ieskapēta māsas fotogrāfija. Tālākie risinājumi gan gaužām civilizēti – tiesa šķīrusi laulību, dāvanas gan atļautas paturēt un viss. Šoreiz viss kā pie mums, bez kādiem musulmaņu īpašajiem gājieniem.
Nu ko – kaķi maisā pirkt nevajag, tāda būtu morāle laikam… 😉
