Rīt ir 16. marts. Šis datums katru gadu piesātināts ar patiesām vai pseido-kaislībām attiecībā uz notikumiem pirms teju 70 gadiem (67, ja gribam būt pedantiski). Diemžēl jāatzīst – no skolas vēstures sola konkrētus faktus, ko varētu atmiņā ātri sagrābstīt, nebiju pagrābis līdzi, Tādēļ nolēmu noskaidrot, kas tad īsti ir visa šī, atvainojiet, jandāliņa pamatā.
Atradu vairākus avotus, taču visizsmeļošākais un konkrētākais, manuprāt, ir Ulda Neiburga, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieka darbs (šiten). Katrs, protams, var palasīties pats, taču tā kā labi zināms, ka interneta paaudzei ir aizvien grūtāk lasīt garus tekstus, lūk, kopsavilkums.
Dienu izvēlējās organizācija Daugavas vanagi 7 gadus pēc kara beigām, lai atzīmētu latviešu leģiona dienu. Galvenais arguments – šajā datumā norisinājās cīņas par pozīcijām netālu no Latvijas austrumu robežas (Krievijas teritorijā). Īpašā pazīme – šīs bija vienīgās kaujas, kurās abas latviešu divīzijas cīnījās kopā turklāt latviešu virsnieku vadībā.
Cīņu rezultāts 16.-18. martā bija pozitīvs, tomēr, kā noptotams, – ne ilgstoši, jo 8 dienas vēlāk (26. martā) sākās padomju pretuzbrukums, un liela fiziskā pārspēka priekšā pozīcijas tika atdotas. Rezultātā ap 2000 kritušo latviešu rindās.
jau piegriezies katru gadu viens un tas pats