Cilvēki savā starpā saprotas sarunājoties… nu, tā vismaz pārsvarā ir, un tam runāšanas prasme it kā ari būtu domāta. Ir, protams, visi tie gadījumi, kad atsevišķi indivīdi saprotas no pusvārda, no acu skatiena, telepātiski un tā tālāk, un tā joprojām… tomēr pastāv ari otra monētas puse, kad nesaprotas pilnīgi nemaz, saka – balts, dzird – melns, saka – vēl, dzird – pietiek…

Tās, protams, ir galējības, un, par laimi, eksistē ari starpstāvokļi, kuri pārsvarā ir pietiekami tuvi, lai iesaistītie komunicētāji savā starpā nonāktu pie kopsaucēja un, kā saka, ‘get well along’ jebšu – tīri labi saprastos.

Tomēr vai pietiek paļauties tikai uz to, ka – nu, parasti saprotamies tīri labi, attiecīgi, gan jau ari kopumā viedoklis par jautājumiem un lietām ir vienots? Vai tomēr katram no mums nav pienākums saprast, vēl vairāk – pārliecināties, vai tiešām skatījums uz lietām un vietām sakrīt? Īpaši, ja lietas ir svarīgas… Šodien pārliecinājos, ka – ir, un kā vēl. Par spīti tam, ka ir lietas, kuras īpaši negribas cilāt. Un atkal iemesli ir visdažādākie – sākot ar māņticību (labāk nerunāt, ka kaut ko neaizbaida), līdz pat slinkumam vai bailēm (kas notiks ‘pēc tam’)…

Visa šī penterīša sausais atlikums – ja kaut ko saki vai domā (pie nosacījuma – ja gribi, lai sarunas biedrs vai tavu domu adresāts to saprot), tad tavs pienākums ir PĀRLIECINĀTIES, ka viss ir tieši tikpat skaidrs ari otrai (pārējām) iesaistītajai pusei… 

p.s. varbūt saraustīti (nedaudz sarkanvīns 🙂 ), taču domu izteicu…