Kaspars Dimiters uzrakstījis vēstuli Repšem par savām nedienām ar kredīta atmaksu, runājot «tikai par mehānismu, lai daudzi tūkstoši cilvēku, kredītu krīzes dēļ zaudējuši iztiku, nepaliek uz ielas». Turklāt saka: «Cik forši būtu, ja 20 000 cilvēku uzrakstītu vēstules – mana valsts, palīdzi! Vismaz kopības sajūta nelaimē.»

Viss jau ir labi, tikai man kaut kā nepamet sajūta – tagad, kad ir slikti, visi atceras par valsti un grib saņemt palīdzību. Es jau pat neiebilstu – viena no valsts funkcijām ir gādāt par savu pilsoņu labklājību, kad pašiem nesekmējas. Taču vai nav tā, ka labajos un ‘treknajos’ laikos par valsti mēs paši rūpējāmies tieši tāpat kā šobrīd valsts par mums? Citiem vārdiem – nodokļus maksāt negribējām, izšķērdēt – labprāt, vislabākais biznesa modelis bija ‘piekonektēties’ kādam – valsts vai pašvaldības, vienalga – budžetam, uz vēlēšanām negājām, par politiku neinteresējāmies utt utjp…

Analoģijas nav tālu jāmeklē – kas notiks ar bērnu, kurš aug savā novārtā, vai pat jebkuru mehānismu, piemāram, automašīnu – ja ar to tikai brauc, bet uz apkopēm neved. Loģiski – ka ar laiku tas vairs nekalpo tādam mērķim, kā sākotnēji gribēts un domāts. Bet mēs brīnāmies un kasām pakausi…