Mēs tā kā tiekam pieskaitīti ziemeļniekiem ar visām no tā izrietošajām sekām, kā ari ar mums, latviešiem vien raksturīgām nacionālām iezīmēm:

– noslēgtāki, vairāk vērsti uz iekšu – par šo varētu liecināt princips – katram savu sētu gribas;

– drūmāki, pesimistiskāki – nu, pietiek ielūkoties ziņu portālu komentāros;

– nenovīdīgi, skaudīgi – par to liecina gan tautu pasakas, gan ari oligarhu un politiķu kašķi un spalvu plūkāšana (lielākoties, gan tikai īstermiņā svarīgās, naudas un ietekmes dēļ). Lai gan ari iedzīvotājs vulgaris īpaši nekur neatpaliek..

Taču šorīt ienāca prātā doma, kas jau ir vīdējusi kaut kur citur – kas tad ir ‘īstens latvietis’? Nekāda tīrasiņu latvieša, manuprāt, jau sen kā vairs nav – kurš var saskaitīt, cik pa šo zemi dažnedažādu tautību vazājies, sākot no karaspēkiem, beidzot ar dažādiem miermīlīgākiem iebraucējiem. Turklāt ne tikai no tuvējām zemēm – atcerēsimies kaut vai Napoleonu. Attiecīgi cik gan nav bijis grēkā kritušo un ari, protams, lielās mīlas – citiem vārdiem, domāju, ka katram no mums asinīs ir ne viena vien tautība ar viesiem no tā izrietošajiem gēniem.

Savukārt, ņēmot vērā iepriekšējo rindkopu, nevajadzētu tagad knaši meklēt sirdszāles vai aiz bēdām iet uz mežu ar pāris striķa galiem un drošībai vēl vectēva bīīsi pār plecu… svarīgi būtu atcerēties bioloģijas stundās mācīto – bieži vien dažādu šķirņu krustojumi, hibrīdi izrādās daudz spēcīgāki, ražīgāki un pārāki par it kā cēlajām tīrajām šķirnēm. Primitīvs piemērs no dzīvnieku pasaules – cik nav dzirdēts, ka visādiem aristokrātiskaijiem suņiem un kaķiem ir nepārtrauktas likstas ar veselību, kamēr prastais sētas krancis skrien apkārt ka šņirkst vien…

Piekrītu, protams, ka ari negatīvo īpašību kopums tieši tāpat var akumulēties un uzkrāties, tādejādi radot tik pat izcilus indivīdus apveltītus ar nelāgajām rakstura iezīmēm… taču tad man ienāca prātā doma, ka bērni parasti vairāk būs pozitīvajiem eksemplāriem, jo kuram/kurai gan gribas ar visādiem draņķiem ielaisties?? 😀

Tātad, domāju, ka mums pašiem vajadzēt apzināties, ka esam unikāli un nevajadzētu sevi pieskaitīt kaut kādiem priekšrakstiem, tāpat būtu muļķīgi nešķirojot klausīt visam, ko par sevi dzirdam. Protams, dikti jau gribas, lai kāds no malas pasaka – esam labi un feini utt, bet citiem ir savas problēmas, turklāt dažas no tām viņi labprāt risinātu uz mūsu rēķina.

Tāpēc vajag no rīta pablenzt spogulī, atvilkt smaidu līdz ausīm, piemiegt ar aci un – aiziet dienas šeptītēs! Lai feina diena!! 😉