Labrīt!

Kā jau plānots, šorīt 5.10 izvēlos no gultas un 5.23 jau sāku spaidīt velo pedāļus. Iesākumā biju ieplānojis tādu mazo vieglo minienu, lai nesaforsētu pēc svētdienas sacensībām, taču, liekas, pietiekami laiciņš jau pagājis un pašsajūta nelikās nemaz vāja. Rezultātā uzminu kā normālā standarta ekspress treniņā.

Lai kāds nekļūtu neapmierināts par teksta (ne)atbilstību virsrakstam, tad tagad par svētdienu. Tātad – Kuldīgā notika jau 4. šāgada posms SEB MTB maratonā. Posms tā nekas – ~41km, bet trase dēvēta par ātru. Citiem vārdiem – gludāka un mazāk pa takām, meža ceļiem. Tā ari izrādījās, jo, šķērsojot finiša līniju, hronometrs tika apstādināts zem 2 stundām, un pāris, jau pamatskolas kursā apgūtu, matemātisku darbību rezultāts apstiprina šo hipotēzi – vidējais ātrums augstāks kā jebkurā no iepriekšējiem posmiem.

Priecē ari rezultāts punktu izteiksmē pirmo reizi virs 700 punktiem! (ilustrācijai – pirmais posms pat zem 600, nākamie divi virs 600, bet nedaudz) 🙂 Protams, nedaudz var oponēt, ka šoreiz iekš 700 punktiem iebrauca daudz vairāk braucēju, kā smagākos posmos, un – zināma loģika tur tiešām ir, bet fakts jebkurā gadījumā priecē un rosina mīt tos pedāļus aktīvāk ari treniņos. Kā ari zināmā mērā norāda, ka treniņu metodika (cik nu to tā var dēvēt tik lepnā vārdā 🙂 ) gluži nepareiza vis nav.

Pašā trasē subjektīvās sajūtas nebija sliktas. Šoreiz biju iegādājis apelsīngaršīgu pulverīti, ko piešķaidīt pie mangaļa dzeramā pudelē, kā ari citā ritmā trasē likvidēju kabatas saturu. Šoreiz tie bija parastie Selga cepumi – tīri ērti, faktiski. Pirms tam lietoju vafeles, bet ar tām lielāka ķēpa, un kaut kā tie cepumi iepatikās labāk 😉

Jāatzīst gan, ka trases vidū uznāca tāds neliels panīkums vienā brīdī, bet tad izdarīju svarīgu izvēli – apdzina mani divi maigā dzimuma pārstāvji (pārstāves), un kaut kā tas man… neiepatikās – tad nu saņēmos un sāku štepselēt aktīvāk, lai vismaz neatpaliktu no viņām. Viena tomēr beigās kaut kur aizlaidās, bet otra – pat nezinu, laikam palika aiz manas platās muguras 😀 Un vēl viens motivators uzradās diezgan apaļīga džeka paskatā ar čīkstošu pakaļejo riteni – kaut kādā ceļa posmā šis, kā dziesmā par plīša lācīti ar skaidām teikts, dikten ‘cildīgs’ paspērās man garām, čirkstinot sava kaujas aparāta pakaļējo ratu, un nedaudz sakaitināja mani. Tad nu mēs tur ik pa brīdim mainījāmies, tad es šo pamanījos nodzīt, tad šis mani. Bet rezultātā ari šo keksu kaut kādā brīdī palaidu ārpus vizuālās kontroles robežām, tā ka pat nezinu vai finišēja viņš pirms vai pēc manis. Un nejūtos ari slikti – jo varu savā lepnībā (kas gan dažos literatūras avots uzskaitīts kā grēks 😀 ) laimīgs domāt, ka gan jau es biju ātrāks 😀

tā lūk. tādi piedzīvojumi šitik tālu 😉