Atradu Rīgā HDMI kabeli par 16 latiem (droši vien zelta), nopirku Igaunijā par 5 EUR
(droši vien nebija zelta) un mājās, pēc nedaudz jau nikniem pūliņiem iedabūt vada galu ligzdā, konstatēju, ka manai datorei tomēr nav HDMI, bet gan mistisks ‘DisplayPort’… tehnoloģijas attīstās reizēm nejēdzīgā ātrumā.
Var, protams, izlobīt ari kādu labo ziņu – esmu uzzinājis par jaunu ‘zvēru’ vārdā DisplayPort 😉
Nupat dzirdēju it kā parastu frāzi, taču situācijas spārnotu…
Brīdī, kad kāds tev jautā – kā lai es to izdaru?!?!, ļoti eleganta atbilde ir: “Es ticu, ka Tu esi radošs! Noteikti izdomāsi!”
Ideāli piemērota dažādām situācijām, sākot no ikdienas apkārtējo jautājumiem, līdz pat slinko darbinieku gaudām 😉
Labrīt!
Kādu rītu, precīzāk, pirmdien, vizinoties auto, apspriedos pats ar sevi par datuma nozīmību. Kā nekā, pirmdien bija atkal viens no ‘maģiskajiem’ datumiem – 01.11.10, ja gadu raksta diviem cipariem.
Cilvēki, īpaši numeroloģijas fani, piešķir ārkārtīgu nozīmi skaitļiem un cipariem, tai skaitā datumiem. Tajā pašā laikā datums, cik novērots, ir cilvēka noteikta dienu numerācija, lai nesajuktu visi lidmašīnu grafiki, atvaļinājumu plānošana, neaizmirstos draudzenes dzimšanas diena vai, galu galā, varētu pateikt, cik ilgi var piena paku ledusskapī uzglabāt… Protams, tas tā – ironizējot. Taču doma nemainās – cilvēks pēc sava prāta izlēmis, ka tagad sāksim datumu skaitīt no šodienas un viss. Tas liek aizdomāties, varēja taču kalendāra pirmo dienu noteikt vienu dienu uz priekšu vai atpakaļ. Un tad ari visi dzimšanas datumu cipari būtu citādi…
Nākamā doma – mēs, Rietumu civilizācijā, dzīvojam saskaņā ar Gregora kalendāru. Kas būtu, ja dzīvotu vēl aizvien pēc Jūlija kalendāra? Tālāk, izrādās pastāv vēl Armēņu kalendārs, nākamie ir vīriņi (ari sieviņas, protams), kas tic, ka šobrīd ir 1431. gads. Un viņi nebūt nav aizkavējušies pagātnē vai kā citādi viduslaikus pārstāvoši, vienkārši viņiem pie sienas ir Hidžrī jeb Islāma kalendārs… Kur nu vēl Etiopiešu kalendārs un visi pārējie.
Tajā pašā laikā ir, protams, nozīme ikdienai – es, piemēram, sliecos piekrist uzskatam, ka zemapziņa uztver un uzkrāj vibrācijas, kas ir visapkārt, tai skaitā vārda vibrāciju, kurā visi Tev sauc… Pieļauju, ka līdzīgs efekts varētu būt ari kalendāram – datums tomēr tiek piesaukts nepārtraukti, un varbūt tiešām atstāj kādu ietekmi, mums pat īpaši nemanot. Tomēr tādā gadījumā, pirms klasificēt cilvēku kā ‘astoņnieku’, ‘trijnieku’ vai kā nu citādi, jāpaokšķerē – kādā režīmā viņam kalendārs ieregulēts 😉
Labrīt!
Interesanti – ja no rīta izbrauc ar velo, tad vakarā ir daudz laika citām blēņām. Piemēram, skatīties futbolu 😀 Bet ja nopietnāk, tad ir kaudze citu darīšanu ari…
Pašlaik studēju vienu grāmatu, kura saucas ‘The end of overeating’. Viens vīrs klāsta, ar atsaucēm uz dažādiem pētījumiem, kas tad īsti ir tas spēks, kas burtiski LIEK ēst un ēst, un ēst. Izrādās, ka zināmās proporcijās esoši tauki, sāls un cukurs iedarbojas uz smadzenēm līdzīgi kā narkotikas, radot zināma veida atkarību. Un tad cilvēkam ir ārkārtīgi grūti nomākt dziņu pēc konkrētā ēdiena, kurš ir iesakņojies gandrīz beznosacījuma refleksa līmenī…
Diezgan interesanti, jo tas nozīmē, ka savā ziņā pārtikas ražotāji, faktiski, līdzīgi kā tiek apvainoti farmācijas giganti, rada ēdienu, kuru cilvēkam nemaz nevajag, taču ar viltīgiem un, cerams, neapzinātiem paņēmieniem liek tomēr gribēt un pirkt. Turklāt šī tauku, cukura un sāls kombinācija ari nekā nebūtu klasificējama kā veselīga uztura iezīme. Pavisam agresīvi izsakoties, varētu to pat nosaukt par lēnas iedarbības indi 😉
Nu ko, viena vakara secinājumam nav slikti… eju skatīties futbolu. Uzliku uz neizšķirtu… 🙂
p.s. bilde no http://www.australia2018-2022.com.au/williamsor
Ir jau 1.jūlijs… citiem vārdiem, puse no 2010. ir aizžvīkstējusi vēstures mēslainē. Labi, mēslainē droši vien būtu pārāk skarbi teikts.. bet no otras puses – kas tad tik būtisks būtu sadarīts, lai, piemēram, pat ne pēc pārsimts, bet tik pēc pārdesmit gadiem paveroties atpakaļ, varētu uzklapēt sev uz pleca – malacis, tas nu tiešām bija ievērības cienīgi?
Tajā pašā laikā, ari Buda, izprovējis padzīvoties pa mežiem, pārtiekot no pāris zīlēm dienā, atgriezās ar secinājumu, ka vērtība ir mērenībā. Tādā aspektā pie pavērta loga (lasi – svaiga gaisa) klausīties labu mūziku ar kūpošu tējas krūzi rokā nav nemaz tik slikti 😉 Taču tā varbūt ir viegli iestigt savā mazajā dzīvītē un domās sevi celt uz pjedestāla – da es tik, da man tik… Lai ari tas skaitās grēks, faktiski, visās filozofijās un reliģijās, ja tā godīgi – šāda tieksme piemīt, manuprāt, ik katram no mums… daži tik to neapzinās 😀
Nu skaisti. Laikam būs jāripina pamazām uz miega valstību, rīt kā nekā pāris darbi jāsadara. Viens no tiem – izbraukt ar ričuku pirms stāšanās pie virpas 😉
Nav ne jausmas, kāpēc kādam tas – suns ātrāks par putnu vai otrādi – varētu būt svarīgi, taču šodien to izdevās noskaidrot. Ja kādam vēl gribas to izmēģināt, varu ieteikt elementāru metodi. Nepieciešamais ekipējums – bez putna un suņa, protams – ir tikai velosipēds.
Pārējais notiek pats par sevi – iesākumā ir jādzenas pakaļ putnam (konkrētajā gadîjumā tas bija kaut kas līdzīgs cielavai). Redzot, ka putnu noķert neizdodas, secinājums viens – vajag trenēties niknāk.
Savukārt aiz nākamā līkuma pietiek tik nopriecāties, ka pie netālās mājas rejošais suns – Rekša radinieks jeb, latviski sakot, “vilks” – ir aiz žoga, lai nākamajā mirklī jau būtu jādomā par stratēģiju, kā tikt mājā veselām biksēm, jo suns pēc maza ieskrējiena un slaida lēciena jau ir žoga šitajā pusā 😀
Kā noprotams no mana tīri feinā garastāvokļa, testa otra daļa beidzās tīri patīkami – mežonīgi bļaustoties un sparīgi minot pedāļus, rezultāts nav slikts – suns paliek aiz muguras, rijot ceļa putekļus. Bite the dust, tā teikt 😉
Tad nu, nav pat jāpielieto nekādas īpašās loģiskās funkcijas, lai rezumētu, ka suns ir gaužām lēns radījums. Ja salīdzina ar mani uz velo un cielav-veidīgajiem putniem 😉
Labrīt!
Gribēju nedaudz pārdomās padalīties par cilvēku izrīcībām. Vai – varbūt par savām uztveres īpatnībām, jo neba nu ir tikai viena taisnība uz pasaules 😉
Stāsts īsumā – tā kā pats nedaudz un reizēm ķimerējos ar foto, tad draugos esmu iecienījis dažus forogrāfus, kuru bildes šķiet labas un uz kurām patīkami ir skatīties. Turklāt biju iedomājies, ka fotogrāfiem – kurus pieskaitu pie māksliniekiem, vismaz kaut kādā izpratnē – tas nav nepatīkami, drīzāk pat otrādi, jo foto izlikšana publiskai apskatei – draugus, domājams, var uzskatīt par publisku vietu – ir zināmā mērā aicinājums vai, vismaz, atļauja tos aplūkot.
Bet – neba nu es vienīgais īpatnis uz šīs planētas. Viens no šādiem favorītiem ir mani nobloķējis. Sak, nebūs Tev daudz ko lūrēties uz svešām bildēm. Tā ka ej nu sazini, kādam varbūt tomēr nepatîk regulāri viesi albumā, kādam varbūt nepatīk tieši mans konkrētais ģīmis, vai vēl kāds cits tikpat vai pat vēl svarīgāks iemesls.
Bet ko lai dara – katrs pats savas laimes kalējs 😉
nu, labrīt…
Sarunās ar draugiem pāris reizes ir cilāts jautājums par pretsāpju tablešu lietošanu. Lielākoties arguments beigās ir viens – labi jau it kā nav, bet kāpēc mocīties, ja var nemocīties? Ak jā, otrs arguments – pie ārsta ari nav vērts iet, viņš tāpat neko atrast nevar…
Viedokļi dažādi, bet vai tas nav kā – braukt ar auto un, izdzirdot dīvainu skaņu, aizbāzt ausis un žmiegt tālāk pilnā ātrumā… Varbūt kādam ir vēl citāds viedoklis, argumenti?