Labrīt!

Kā jau no virsraksta droši noprotams – vakar biju Aleksandra Sircova, aka Muraveja, jubilejas koncertā. Un tāpat no virsraksta noprotams, ka koncerts, manuprāt, bija tiešām ļoti labs, lai neteiktu vairāk!

Nezinātājiem īsumā – 2008. gada 2. janvārī Kongresu namā, atzīmējot Aleksandra Sircova 50 gadu jubileju, uzstājās virkne mūziķu, kopumā vairāk kā 80! Tai skaitā – Intars Busulis, Normunds Rutulis, Arnis Mednis, Marija Naumova, Pete Anderson, Aisha, Gunārs Meiers, Aivars Lapšāns, Labvēlīgais tips, Keksi, Red Bee, Opus pro, Eolika, Rebel, Time after time un Latvian blues band, arī viesi no Igaunijas – Tenis Mjagi, grupas Chicken band un Lament.

Gandrīz visu koncerta laiku ģīmi nepameta mazliet muļķīgs smaids kā bērnam, kuram nupat iedota jauna mantiņa – patika tas, ko demonstrēja viesi un pats Muravejs. Vienīgā nelaime, kas gan ir mana problēma, neizdevās nosēdēt līdz beigām – mani, acīmredzot, piebeidza jaunā gada pirmās darba dienas sindroms kombinācijā ar ‘sarkano biti’ (skanēja briesmīgi un negatīvā nozīmē lēca ārā no pārējo dalībnieku fona) un tai sekojošais karstasinīgo igauņu importa regeja dziedonis – ar savu gandrīz vai 10 minūšu garo variāciju par tēmu Purple rain. Šorīt diemžēl nācās secināt, ka garām esmu palaidis Time after time, Busuli un vēl kādus tipus… bet ko padarīt – katram jāzina savs mērs, ir taču ari nākamā diena 🙂

p.s. ir vēl kāda pozitīva lieta – noskaidrojās kas ir Ieva Ke (jautājums no šejienes) – Ieva Kerēvica 😉

Labrīt!

Uh… kas var būt labāk kā redzēt aiz loga lielas – jāatzīst, nu jau ne tik lēnas kā pirmāk, bet tomēr – sniegpārslas un klausīties šo:

“Dzive Bez Apstajas (Acoustic – R.A.P. Un Igo Pied. Ievai Ke”

Gan jāatzīst – nav ne jausmas, kas slēpjas zem “Ieva Ke”, taču skan ne mazāk burvīgi, vienā setā izraujot no biroja ikdienišķuma un perfekti iederoties Ziemassvētku/Jaunā Gada komercializācijas maratona pusceļā, liekot nedaudz aizdomāties par gandrīz jau kaulos iezīdušos mietpilsonisko dzīves ritumu…

nu ko, priekā – svētki turpinās!! 😀

p.s. turpinot muzikālo tēmu – tieši šorīt, dzerot rīta kafiju, redzēju šo pašu gabalu iekš LMK un varu pateikt priekšā – tā Ieva Ke ir tīri glīta 😉

Labrīt vēlreiz!

Esmu nonācis pie interesanta secinājuma, kuru varētu pat nosaukt par ‘piektā stāva divkāpienu sindromu’. Respektīvi, kāpjot pa trepēm līdz piektajam stāvam jau iestājas zināms nogurums (ko nu tur liegties un izlikties neredzam skarbo patiesību par faktisko fizisko formu 😀 ).

Kā zināms, kāpt var ar standarta soļiem – pa vienam pakāpienam, bet var arī kāpt ar skolas puikas piegājienu – pa diviem pakāpieniem uzreiz. Un interesanti, bet fakts – esmu secinājis, ka vismaz man pašam, labāk ir kāpt pa diviem uzreiz – līdz piektajam stāvam tieku ātrāk (kas nepārsteidz), turklāt arī aizelsiens un muskuļu karstums ikros ir mazāks, nekā pielietojot standarta kāpšanas tehnoloģiju (kas nedaudz pārsteidz)! Bet varbūt tas tik mans tāds novērojums…

Nu ko, tas nozīmē, nav ko marinēt, vajag tik kāpt! 😉

Labrīt!

Tātad mīti. Pats vārds cēlies no sengrieķu ‘mythos’ – izdomājums, nostāsts, kas neatbilst patiesībai.

Kamēr biju gājējs parastais, kurš vazājās pa ielām, bija izveidojies zināms priekšstats par autovadītājiem, kuri reti pievērš uzmanību peļķēm ielas malā, daudz nepiedomājot vai viņa automašīnas riteņa ietekmē kāda slapja un ne pārāk tīra substance netiks izkustināta no miera stāvokļa pietiekami strauji, lai uz brīdi pārvarētu mūsu planētas gravitātes spēkus, bet tad, gluži kā students pēc saņemtās stipendijas notriekšanas pirmajā nedēļas nogalē, atkal atskārstu savu vietu noteiktajā lietu kārtībā un, tomēr pakļaujoties tai pašai gravitātei, nosēstos uz kāda (reizēm – pat balta) mēteļa vai cita apģērba gabala!

Tātad mīts nr.1 – šoferīšiem (nu labi, varbūt ne visiem, bet vienai daļai noteikti) ir pilnīgi pofik peļķes ielas malā un viņus pilnīgi nesatrauc vai ielas malā ir kāds gājējs!

Tā kā pēdējā laikā iznācis pavizināties pa Rīgas ne pārāk sausajām ielām, teikšu kā ir – tās peļķes pat pamanīt nevar, kur nu vēl apbraukt gājējiem saudzīgā režīmā… nu, izmēģiniet paši, ja neticat 😉

Manuprāt, vajadzētu jautāt – kas un kādā veidā pieņem lietošanā brauktuvju remontdarbus ar tik neatbilstošu ūdens ‘notek-sistēmu’, kura atļauj tādām peļķēm veidoties uz braucamās daļas?!?!

Nākamais. Ir tāda lieta kā miglas lukturis auto aizmugurē – nupat jau gandrīz vai katrai bundžai uz četriem ripuļiem, ir ne tikai šis apgaismes ķermenis, bet arī podziņa, slēdzītis vai kāds cits anapurķis, ar kura palīdzību var ieslēgt šo ierīci. Jā ieslēgt. ‘Varētu domāt, ka arī izslēgt!’ kāds varētu izsaukties, tad šeit atrodams arī mīts nr.2 – ir daļa autovadītāju, kuri uzskata, ka miglas lukturi var tikai ieslēgt. Turklāt to var un VAJAG ieslēgt pie pat vismazākajām miglas pazīmēm tuvākā kilometra rādiusā.

Mīts? Nu nezinu. Gandrīz katru reizi, kad izdodas izrauties ārpus Rīgas un ir bijušas kaut mazākā miglas pazīmes, vienmēr ir kāds miglas ērglis, kurš dragā kā tāds pērnais lakstu gailis lepni sacēlis seksti, tas ir – ar ieslēgtu sarkano lukturi! Īpaši kaitinoši tas var izvērsties tāda sīka lietutiņa apstākļos, kad arī mitrums no ceļa tiek uzrauts gaisā – tad niknais miglas lukturis atspoguļojas katrā ūdens pilītē, radot sarkanas salūta raķetes efektu visa brauciena garumā…

Tālāk. Zinu, ka virsrakstā minēts ‘divi mīti’, bet ko tur – ja reiz maisam gals atraisījies, tad apstāties pie ‘divi’ būtu gandrīz vai tāds pats grēks, kā nepiedāvāt paciņu ibumetīna meitenei, kura nupat izteikusi maģisko frāzi par konkrēto vakaru un galvas sāpēm, ietverot ‘tagad nē’ frāzi 😉

Tātad mīts nr.3 – mūsu valstī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām neklājas pārāk labi, viņiem ir grūtības ar iztikas līdzekļiem, kur nu vēl domāt par motorizēto transportu vai par iepirkšanos lielveikalos.

Mīts, kāds varētu jautāt? Jā, es apgalvošu un ieteikšu pavērot lielveikalu stāvvietu vietas, virs kurām rotājas zīme ar cilvēciņa siluetu ratiņkrēslā! 😀 Bet varbūt tie ir mentālie vājinieki, kuri tur sastājas… tas tad visu izskaidro 😉

p.s. starp citu, gadījumā ja kādam nav īpaši silts, tad neiesaku, pat ar lielu azartu un enerģisku piegājienu, likvidēt ceturtdaļu saldējuma pakas siltuma meklējumos… nepalīdzēs… 😛

Labrīt!

Ir pāris neizbēgamas lietas dzīvē. Viena no tām – agrāk vai vēlāk un vairāk vai mazāk, – bet gribas ēst. Tā kā ir nācies piedzimt tur un tad, kad tas ir izdevies – pārsvarā ēdamais jāgādā pašam, turklāt nevis rudenī, novācot pavasarī sēto un stādīto, bet gan salasot to veikala plauktiņos 😀

Kā gandrīz katrs no mums droši vien, esmu sastapies ar nolāpīto rindu un burzmas problēmu, īpaši svētdienas (kā, piemēram, šodien) vakaros, kad visi masveidā attopas, ka pēc vētrainās brīvdienu uzdzīves ledusskapis ir iztukšīts, un tad nu metas celt Latvijas IKP ar savu maciņu starpniecību! Gan ne tajā uz-ilgtspējīgu-ekonomiku-visvairāk-vērstajā-segmentā, respektīvi, mazumtirdzniecībā, bet nu tomēr.

Apsverot iepriekš aprakstīto problēm-situāciju un laiski blenžot zilajā (nez no kurienes šis salīdzinājums, bet tāds nu ir folklorizējies) TV ekrānā, pēkšņi radās ģeniāla doma. Doma, kurai dzirksteli aizšķīla paziņojums raidījumā Zelta vilnis (ja nekļūdos – kā jau teicu, blenzu laiski :D) – izrādās, ka par spīti publikas nievām un brāķējumiem, zvaigžņotie šovi var lepoties ar visplašāko auditoriju. Tad nu saskaitot 2 ar 3, iznāca – lai nu kad, bet šova raidlaikā pat visnegausīgākais vidēji aritmētiskais mazumtirdzniecības sektora attīstības veicinātājas un patēriņa kredītu izmantotājs būs piekalts pie TV ekrāna, vienā rokā sažņaudzis kādu sakaru līdzekli, lai varētu izveikt tik ļoti būtisko balsojumu, kamēr ar otru, visticamāk, štopēs ģīmī kādu drīzāk jau mazāk, nekā augstāk-vērtīgu pārtikas vienību 🙂

Ko lai saka – bez liela iespringuma ideja tika pārbaudīta, un – simtprocentīgi attaisnojās. rimītis – pilnīgi tukšs, dažas kasieres pat garlaikojās! Fantastiski! Ar nepacietību gaidu nākamo – ‘dari to ar zvaigzni’ pasākumu!!! 😀 😉

Labrīt!

Atzīšos – es vēroju veselus divus seriālus no dažādo televīziju piedāvātā mērenā klāsta. Viens, no kuriem, ir seriāls, kurš pilnīgi latviskojot būtu saucams, kā ‘ārsts Māja’ jebšu Dr.House. Minētais fakts pats par sevi ne ar ko nebūtu tik ievērojams, lai būtu ierakstāms kaut šīs lapiņas apakšpusē, ja vien nenovestu pie nākamā – manuprāt, nedaudz, bet tomēr, ievērojamāka fakta.

Tātad, vērojot jau pieminēto seriālu kā nelāgs, bet nenovēršams blakus efekts ir reklāmas, kurās cita starpā tiek reklamēta arī pati konkrētā televīzija (nedaudz atsauc atmiņā folkloru par suni, suņa asti un citām lietām 😀 ) Tajās manu parasti pret reklāmām skeptiski nevērīgo skatu piesaistīja dziesmiņa, kuru izpilda šis pats ‘ārsts Māja’, no kuras iesākumā saklausīju tikai ‘politicians change, but they’re never gonna change that’. Ar to izrādās pietika, lai ar gādīgā onkuļa google palīdzību izdotos atrast pilno versiju gan tekstam, gan arī iespēju ‘iegultot’ uzskates materiālu

Divu vārdu sakot: burvīgs gabals! Spriediet paši:

(no: http://www.snotr.com/video/347).

p.s. pilnais teksts:

Hugh Laurie: This is a protest song. [ blows on a harmonica attached to his neck ]

[ singing ]

“Well, the poor keep getting hungry, and the rich keep getting fat
Politicians change, but they’re never gonna change that.
Girl, we got the answer, it’s so easy you won’t believe
All we gotta do is.. [ mumbles incoherently ]

Well, the winds of war are blowin’, and the tide is comin’ in
Don’t you be hopin’ for the good times, because the good times have already been.
But, girl, we got the answer, it’s so easy you won’t believe
All we gotta do is.. [ mumbles incoherently ]

It’s so easy, to see
If only they’d listen, to you and me.
We got to.. [ mumbles incoherently ] as fast as we can
We got to.. [ mumbles incoherently ] every woman, every man
We got to.. [ mumbles incoherently ] time after time
We got to.. [ mumbles incoherently ] vodka and lime.

Well, the world is gettin’ weary, and it wants to go to bed
Everybody’s dyin’, except the ones who are already dead.
Girl, we got the answer, starin’ us right in the face
All we gotta do is
All we gotta do is
All we gotta do is.”

[ pauses, then blows on the harmonica and finishes ]
[ the audience cheers wildly ]

Hugh Laurie: Thank you.

(no: http://snltranscripts.jt.org/06/06dprotest.phtml)

Nu ko, saulīte silda tīri labi, lai arī jau oktobris. Laikam jau šī melnā pamatne ir no svara. Reāli man paveicies, ka ieraudzīju šo melno laukumiņu! Saulīte, svaigs gaiss, ko vien vēl var vairāk vēlēties…  ja nu vienīgi mazās laumiņas, kas pienes meža veltes pusdienās, vai strauta nāras, kas veldzētu karstajā saulē sakarsušo pieri… vai kaut vai Karlsons ar propelleri – nupat jau pārāk sāk karsēt, tiešām…

O… ir kontakts, sākšu vēl ticēt kādam no dieviem, šķiet, Karlsons ir atsūtīts – atsvaidzinoša gaisa plūsma uzradās un nu jau situācija ir tuva ideālam tik nogurdinošas darba dienas vidū…

Tā… paga, paga, ko tas Karlsons te iedomājas, tūlīt sūdzēšos visiem dieviem pēc kārtas un katram atsevišķi, nupat jau tas propellers viņam strādā ar pārāk lielu atsvaidzināšanas jaudu, būs kādus kloķus sajaucis, ķēms gatavais!!! Eu, nu paga, paga – KAS TAD TE NOTIEK, TU KO, GRIBI MANI NOGALĒĒĒĒĒĒĒ….!!!!!

Un aizrāva pretvējš mušu nafik no melnā kapota, spidometra bultiņai pārsniedzot atzīmi, virs kuras mirdzinājās maģiskais skaitlis ’30’…

 p.s. secinājumus varam izdarīt ātri vien – acīmredzot atmosfēras berzes spēks pat taisnvirziena pātrinātas kustības apstākļos ātri vien pārsniedz mušas kāju piesūceknīšu ‘sūcēj-jaudu’! 😀

labrīt!

Skarbs secinājums, teiksiet. Pat uzbrūkošs, kāds izsauksies. Piekrītu!

Bet – iedomājieties, kāds cits secinājums, lai jebkuram rodas, apstājoties pie RIMI hipermārketa – tieši tā, hipermārketa, nevis mazā ‘viena ‘R’ veikala’ – augļu un dārzeņu stenda!

Tomāti: 3 dažādi, bet visi – 2. šķira. Paprika: sarkanā – 2. šķira, zaļā – labāk neaiztikt, dzeltenās nav vispār. Gurķi – tas pats stāsts, tālāk nemaz nav ko uzskaitīt…

Rīt aiziešu uz Maximu 😀 Bet ja godīgi – neticu, ka būs citādāk 😉

p.s. tiem, kuri pie sevis nodomās – sagribēja āzis svaigus kāpostus ziemas vidū, teikšu – šī sāpīte manī jau auga kopš pavasara 😉

Labrīt!

Tik iedomājaties… Sestdienas vakars pēc tīri smagas darba nedēļas… Vecrīga, stāvvietā atstāts auto… soļi pa bruģi līdz pāris pakāpieniem augstām durvīm, aiz kurām mani apņem cilvēkiem ne pārāk piebāzta bāra raksturīgais aromātu un skaņu virpulis. Teiksiet – kas var būt labāks par to!?!? Tā es ar domāju. Iesākumā 😉

Pirmais mazais mīnusa brīdis iestājās, kad manas ausis sasniedza smaidīgās meitenes paziņojums: “Virtuve mums vairs nestrādā šodien!” Nu neko… nācās apmierināties ar grenadīna tēju – vismaz kādi augļu gabaliņi iekšā 😀

Labi, bet stāsta cēlonis faktiski ir ‘pasākuma’ noslēgumā meklējams. Precīzāk – rēķinā. Vēl precīzāk – rēķina pēdējā rindiņā, kura saucās ‘apkalpošana – 10%’. WTF!!! Nē, protams, es zinu, kas tas ir un ka tas nav nekas ārkārtējs kā, piemēram, polārlapsa Johannesburgas pievārtē… bet pēc būtības – manuprāt, tas ir pilnīgi šķērsām! Manā skatījumā šādi tiek ignorētas manas kā klienta tiesības! Tiesības uz dzeramnaudu, atļaušos nosaukt to tā…

Iedomājies, kāds manā vietā visžēlīgi ir izlēmis, ka atbilstošs novērtējums apkalpošanas līmenim ir 10%. Velns, tādās reizēs es savācu visus pēdējos melnos santīmus un eju prom!

Nezinu, kā citiem, bet mani šitā lieta kaitina!!!!!

Labrīt!

kā jau katrs pieklājīgs mūsu sabiedrības loceklis (lai arī cik šis vārds intriģējoši skanētu 😀 ), pēc darba devos uz māju pusi. Aizklaudzinot ārdurvis aiz savas muguras, ieniru svaigajā un smaržīgajā gaisā, kurš da lai ar kādiem ‘piesmaržiem’ reizēm piesārņots – jebkurā gadījumā nav salīdzināms ar iekštelpās valdošo nedzīvo gaisu, un – apstājos…

Apstājos, jo nevarēju noticēt – vai tiešam nemaldos! Kamēr, gluži kā VVF savulaik mūsu simts gudrajiem svieda atpakaļ grozījumus drošības iestāžu likumos, mans prāts vēl un vēlreiz ‘parakstīja’ uzdevumu pārskatīt vai, pareizāk, pārsmaržot konstatēto faktu, tikmēr ožas šefs – deguns ar visām savu ožas receptoru skropstiņām – skaidri vēstīja: “Vecīt, gaisā ož pēc rudens…” Ne gluži tā, kurš lietains, drēgns un auksts, bet pēc tā, kurš saulains, krāsainām lapām pilns un silts. Bet tomēr – rudens!!

Protams, tas bija tāds ātri pārejošs iespaids, bet, velns, – tuvojas Ziemassvētki, ko jums lai saka!!! 😀