Labrīt!

Īpaši neiespringstot, ir ieradies jaunais gads… Kā jau parasti, napaskatīsies kalendārā – nepateiksi. Ārā sniegs tāpat līdz ausīm, turklāt nepārtraukti snieg vēl klāt. Turklāt tā, ka šodien pat iebuksēju kupenā – uz šauras ieliņas laidu garām žiksīti, bet pats iesprūdu. Tad nu šoperīc lēca ārā, ņēmās stumt, bet ar to vien neizdevās. Nācās sameklēt striķi un tad jau palēnam tikām ārā. Vislabākais, ka šitā šepte kādi 3o metri no mana galapunkta 😀

Ari citādi gada pirmā nedēļa nav nekāda straujā. Eesti keel skolotāja, piemēram, ari kaut kur pazudusi. Varbūt atzīmē Zvaigznes dienu vai ko tamlīdzīgu. Tā (diena) gan bija vakar, taču, zin, ar viesībām visadi gadās, mozh ievilkās 😀 Bet varbūt pat labi, jo šorīt apsvēru domu uzzvanīt šamējai un pārlikt nodarbību – vakar vakarā secināju, ka gatavošanās līmenis tomēr nav tas optimālākais, derētu vēl kādu dieniņu pastudēt vārdiņus un tā…  😀

Nākamo pierādījumu pirmās nedēļas sindromam atradu savā naudas makā, kad secināju, ka esmu piemirsis apmeklēt bankomātu. Pietrūka pāris kapeiku baseina biļetei. Tad nu, nokristījis šo nedēļu par ieskrējiena nedēļu, ķēros pie vakariņu gatavošanas 🙂

Labrīt!

Lielākā daļa, kas pārvietojas pa ceļiem un šosejām (ja pie mums tādas īstas var atrast), būs ielāgojuši, ka balts ar pelēku svītru un bākuguni uz jumta VOLVO ir īpašas kategorijas auto. Tā tuvumā, atkarībā no situācijas, reizēm jānomet gāze vai jāatsakās no kāda palaidnīgi iecerēta manevra, vai vienkārši mierīgā garā jāturpina savs maršruts – ne jau vienmēr tiek manvrēts uz satiksmes noteikumu robežas 😉

Nu lūk. Ari Igaunijas lielceļos kreisē analoģisku funkciju izpildoši auto (nu, protams, pārsvarā funkciju veic un izpilda iekšā sēdošie humanoīdi), vienīgā nianse – auto ir vai nu Opel (no senākiem gadiem) vai Škoda (no svaigākiem iepirkumiem). Tā kaut kā.. Neko daudz vairāk negribas rezumēt vai spriedelēt, par cenu starpībām vai izšķērdību. Ja kādam viedokļa vēl nav, var mierīgi iegūt skaidrību internetā.

Nu ko, Ziemassvētki laukos. Un kāds pārsteigums – divreiz pārēdos, vienreiz biju baznīcā un nozāģēju eglīti.. Ziemassvētku pantiņi, protams, tika dzejoti uz vietas, bet rūķi, par laimi, sevišķi neiekarsa uz šito tēmu.

Faktiski bija baigi feini. Mācītājs gan nebija īpaši noskaņots uz nopietniem sprediķiem, bet tā viņš pēdējā laikā esot pasācis. Savukārt no otras puses, nebija pārāk svētulīgi. Egles meklēšana neiztika bez nelielas pikošanās un bradāšanas pa sniegu. A pareizi, un kā tad bez piparkūkām, tās tika patērētas līdz beidzamajai… beidzamajai garšīgajai. Kad sākās ne pārāk ēdamās, bija vieglāk sabremzēties un izvairīties no trešās pārēšanās 😀

Bet kopumā viss bija tā mierīgi un glīti, bez steigas, jandāliņiem un visas pārējās ikdienas, uz ko ari tika liktas cerības ;

Nupat apciemoju Viļņu. Nekas traks, ja neskaita 4 stundu ceļojumu, rēķinot no Rīgas. Un nejēdzīgo vēju, kas tur valdošos -12 grādus vērta par vismaz kādiem -20 vai pat -25… Pagājušajā reizē tur biju, šķiet, tālajā 2005.gadā. Kopš tā laika ir ļoti daudz kas mainījies – vismaz subjektīvi skatoties. Pirmām kārtām ēkas – nejēgā daudz sabūvētas. Bet tāds iespaids jau bija toreiz – 2005.gadā – ja domājām, ka Latvijā, īpaši Rīgā, risinās būvniecības bums, tad Viļņā bija vienkārši ceļamkrāns viens pie otra. Ēkas dažādas – gan maximas, gan ‘daudzstāvenes’, gan dažādi saloni, gan visādi citi objekti. Pāris viesnīcām nomainījušies nosaukumi, taču ielas un tilti gan palikši tie paši. (ja mēs to miljardu saliktu citos objektos, mozh ari tik pat varētu sabūvēt…;) )

Nākamais – cilvēki. Neko īpaši daudz gan nepagrozījos un neparunājos, taču pāris senāka gadagājuma ‘modeļi’ samērā filosofiski noraudzījās uz notikumiem. Sak, pārdzīvojām karu, pārdzīvojām okupācīju, pārdzīvosim ari brīvību 🙂 uz nedaudz provokatīvu jautājumu, vai tagad aplis sāksies no jauna, tikai nosmēja. Ja godīgi – šķiet, īsti neuztvēra domu.. bet pēc būtības jautājums labs, vai ne 😉

Pēdējais novērojums – ēstuves. Izdevās ietusēt veselās divās. Reval restorānā un parastā pilsētas krodziņā Totoriu gatvē (starp Odminiu un Liejyklos)… pirmajā līdzbraucēja pasūtīto liellopa ēdienu džeki sataisīja ne gluži pēc pasūtījuma (var jau teikt, ka šiem nepaveicās – šamējais ir diezgan liels eksperts gaļas ēdienos), tad nu revals atpirkās ar 10% diskauntu, tikmēr otrajā ēstuvē paēdām, protams, vienkāršāk, bet tajā pašā laikā tiešām garšīgi. Apkalpošana feina. Un 3x lētāk ;D

Kopumā palika iespaids, ka Viļņa ir daudz dinamiskāka, zināmā mērā koncentrētāka, jaudīgāka un pat kaut kā lielāka kā Rīga. Wikipedia gan liecina pretējo – Rīgā uz 2008.gadu skaitās ~700 tūkstoši ļautiņu, kamēr Viļņā ~ ap 550 tūkstošiem. Turklāt platība Viļņai uzrādīta ap 400, kamēr Rīgai – 300 kv.km, attiecīgi tautas blīvums tieši pretēji. Piekrītu, ka visi mani iespaidi varbūt mainītos un būtu citādi, ja uzturētos Viļņā ilgāk un apgrozītos ari citos pilsētas reģionos. Taču par cilvēkiem mēs bieži vien mīlam spriest no pirmā iespaida, vai ne?

Tik sen nekas nav rakstīts.. nejēdzīgi jau skan, bet biju nedaudz, tā teikt, uz galvas darbos ielēcis. Tad vēl dažas pilnas dienas brīvdienās saplānotas, līdz ar to – cik veselīgi!! 🙂 – dzīve bez datores kādu brīdi.

Beidzot ir tāda ziemas sajūta – ārā -12 (vismaz no rīta), iekšā liels miers (gan apkārt, pašam iekšā TIK liela miera pagaidām nav 🙂 ), klausos Lulabies with no words, un pa logu spīd iekšā saule…

Vēl viena laba lieta – esmu izštukojis, ko iesākt ar Ziemassvētku dāvanām! 😛 Protams, vajag visu vēl realizēt, bet, domājams, šito izdosies sakārtot, tāpat kā visas citas leitas 🙂

nu ko, feinu nedēļu! 😉

labrīt!

Nu jau pagājis kāds laiciņš, kad aktīvāk kā citkārt nodarbojos ar sveču dedzināšanu. Ir pāris novērojumu par svecēm, to degšanu un līdzīgām lietām, bet šorīt izdevās atklāt – vismaz priekš sevis, jo nekāds rocket-science jau tur nav – kā var izdedzināt tukšu mazo ‘plošku’, tējas svecīti vai kā nu vēl viņas tur sauc.

Paņēmiens gaužām elementārs – ja nodziest vai izdeg deglis, tad degļa vietā ļoti labi noder sērkociņš vai pat divi. Viņš tur dikti glīti iesēžas, acīmerdzot piesūcas ar ‘degmaisījumu’ un turpina degt. Uzskatāms piemērs – zemāk 🙂

Dziesma un mūzika jau feina, bet… kārtējo reizi – gribam sameklēt kādu, kurš atnāks, palīdzēs, izdarīs… Jēziņ, kad paši sāksim kaut ko reālu darīt…

Šorīt ierosījos draugu profilā, uzdūros vienai jaunai (varbūt – tikai priekš manis) lietiņai – draugu anketām, kur jāsaķeksē trīs visraksturīgākās iezīmes. Nedaudz uzjautrinājos, ka visi mani vērtētāji bija saķeksējuši ‘domā gudras domas’ (sajutos kā tāds filosofs), un tad ķēros pie anketu aizpildīšanas no savas puses. Ar pirmo draugu tiku ātri galā, bet tad nedaudz aprāvos, jo secināju, ka par dažiem nākamajiem, kurus datorīs piedāvāja, nemaz tik daudz un ātri pasakāmu nezinu… Tad nu nākamais jautājums bija pavisam tradicionālais – kas tad ir draugi un kas ir tikai pazīstami cilvēki? Vai vēl precīzāk – pazīstami (ietver ideju, ka es pazīstu šo personāžu) un zināmi cilvēki…

Tomēr monētai ir ari otra puse un, aizejot galējībās, tad ir jādzēš ārā visi, ar kuriem nav ‘meitās iets’ un ‘ledus grauzts’, nu vai kaut kas līdzīgs ari uz sievišķo dzimumu attiecināms (ar tām, kā zināms, meitās iet varētu būt pagrūti…:) ). Turklāt, laikam ejot, ir novērojums, ka draugi mēdz attālināties, subjektīvu vai objektīvu iemeslu deļ, un nepavisam nav vainas, ja vietā uzrodas kādi jauni. Savukārt tie jaunie no gaisa nekrīt un šitas pats draugiem.lv – nav tā gluži sliktākā vieta, kur tādus sadabūt – tas tā no paša pieredzes uz atsevišķiem eksemplāriem attiecināms 🙂

Brīdī, kad roka stiepjas, lai pagrieztu ūdens krānu līdz galam aukstajā virzienā, caur prātu un ķermeni jau izskrien ‘ahh… tūlīt būs!!’, un – ir ari! 🙂 bet uzreiz nāk ari apskaidrība, ka nav nemaz TIK traki un ka tās ir tikai atrunas un slinkums, kas pretojas aukstajai dušai no rīta. Vai vismaz kontrastdušai. Lai gan tā pēdējā it kā atņemot enerģiju, saskaņā ar dažām pēdējā laikā dzirdētām atziņām… 🙂

Nu jebkurā gadījumā, pēc šitādām rīta ‘izvirtībām’ pašsajūta vienmēr ir bijusi laba un svaiga, tagad tik kādu feinu zaļo tēju un rīts var sākties 😉

redz, tā ir iekārtots, ka tik labprāt skatāmies globalizācijai tieši acīs, jo saredzam tur tik daudz feinu lietu. Tomēr ari šīm ‘lietām’ ir sava cena. Pasaules samazināšanās sev līdzi nes ne tikai pozitīvo lietu ātru izplatību, bet nelāgo lietu migrāciju arīdzan… šodien runāju ar pavisam satrauktu kolēģi, kuras draudzene pirms nedēļas atgriezusies no ārzemēm, bet šodien ir slimnīcā ar diagnozi – cūku gripa. Feinā lieta, ka kolēģe bijusi ciemoties, un, ja tagad tā jāatceras, tad pagājušās nedēļas beigās šī pati kolēģīte bija tāda šķaudīga.

bet kas attiecas uz  matiem un pakausi, nevajag visu tik bailīgi uztvert, dzīve ir dzīve, viss nāk un aiziet – ari slimības 😉