Vai nav tā, ka darbojoties diena paiet ātri, taču atskatoties atpakaļ liekas gara? Man tā šodien izdevās. No rīta – Cēsis, velo braukšana, vakarā atpakaļ uz Rīgu un tomēr piespiedu sevi aizripināties līdz salsas tusam. Rezumē – baigi feini. Izkustināju ne vien kājas uz cirkulārām darbībām, bet vakarā izkustināju ari pārējos ķermeņa apgabalus.

Ja runājam par velo – tad šis bija pirmais šajā sezonā. Treniņi sezonas sākumā iesākās it sparīgi, vismaz reizi nedēļā pa 20-30 km, kas būtu tīri pieklājīgi. Taču tad pirmie divi posmi izpalika kalendāra pārklāšanās dēļ ar citiem pasākumiem, turklāt ari ar treniņiem pajuka… šonedēļ gan minimālo programmu izpildīju – pa kādi 15-20 km divas dienas noripināju. Rezultāts loģisks – iebraucu 600 punktos. Nu – diezgan čābīgi, bet pirmajai reizei minimums izpildīts 😉

ak tā – smieklīgi nolistiepos garšļaukus otrajā dzeršanas punktā 😀 cēli pastiepis roku pēc krūzītes, piebremzēju… izrādās, cēlu labo roku, bremzēju ar kreiso (priekšējais ritens) – pēc sekundes desmitdaļas jau redzu tuvojamies zemi un štukoju, kādu kūleni mest. Beigās dabūju pats ar savu velosipēdu pa galvu – uzreiz ievērtēju ķiveres nozīmi – tad jau biju kājās, viens skatītājs mani jau uzstutēja uz ričuka un aiziet tālāk… a ko, ekšnam jābūt, vai ne? 😀

Interesanti iekārtota tā pasaule… viss sākās ar to, ka uz brīvdienās tika nolemts samainīt automašīnas. Process tika veiksmīgi izdarīts, pat pārkrāmētas dažas pekelītes, līdz ar to – nekādu problēmu. Sarežģījumi sākās, kad attapos, ka mājas atslēgas ir palikušas pirmajā auto, savukārt tas nupat jau atrodas pavisam citā pilsētā… labi, ka atradās alternatīvais plāns ar otru atslēgu komplektu, kurš tieši par laimi neatradās aiz slēgtajām durvīm 🙂

Nākamais joks atklājās, kad informēju otru šoferīti par atslēgu nebūšanām – šis atcerējās, ka vēl esam piemirsuši samainīt auto tehniskos dokumentus… 😀 nu jau palika jautrāk. Nedaudz pairgojušies par savu muļķību, tomēr nolēmām, ka pārāk jau policija nestādina – īpaši, ja stūrē prātīgi un noteikumu robežās, tātad varbūt pat varam iztikt līdz pirmdienai kā ir.

Tomēr pats labākais tik seko. Tā kā vajadzēja braukt uz Vecrīgas pusi, kur nedaudz sajaucu galamērķus un izmetu mazliet līkumu, krastmalā izveicu apgriezienu un laimīgi redzu – policija zem Akmens tilta stādina visus pēc kārtas!! ..mozh tomēr mani palaidīs garām, ko…? velns, nē – vicina savu darba rīku un stādina mani nost.. Labrīt, ceļu policija, lūdzu, dokumentus! Feini – savelku betona ģīmi, sniedzu tiesības, tehnisko, grābju makā pēc apdrošināšanas polises un štukoju, kas tagad notiks tālāk… nu… kā lai jums saka… vīrs sniedz man papīru buntīti un novēl laimīgu ceļu!!! 😀 Lieki piebilst, ka strauji savācu papīrīšus un rullēju ka prom no turienes 😀

Morāle…? Kāda tur morāle, suņa laime tīrākā un – lai jums ari feina diena 😉 

Kā zināms, trešdien sabojājās laiks, vērtējot no mietpilsoņa viedokļa – saule pazuda, kļuva aukstāks, sāka līt lietus… savukārt no rīta tv24 vēl aizvien lepni prognozēja – 25-28 grādi utt. Vientiesīgi iegrābos, pieņemot, ka tā ari būs. Biju jau gan dzirdējis, ka kļūs vesāks un divu pirmo dienu paradīzes laiks nebūs mūžīgs, taču sacerējos, ka tas notiks tikai 4dien. Rezultātā – krekls īsām rokām un skraidīšana no durvīm līdz durvīm lietus laikā 😀

Otrs tāds piedzīvojums, kurš raisīja pārdomas atgadījās uz ielas. Braucu, kā jau bieži vien, aiz mikrobusa, līdz tas – kā ari nereti gadās – izlēma piestāt vietā, kur pieturas nav, vēl vairāk – uz gājēju pārejas (kas ari laikam nav nekas neparasts). Izlēmu, ka tā nav labi darīt, tādēļ uztaurēju, lai, ja ne ātrāk sakustās, tad vismaz sajūt kādu protestu pret šādu izdarību. Pēc tam pamanīju, ka džeks piestājis, lai uzņemtu papiņu ari diviem sīčiem. Nu redz, tajā brīdī radās jautājums – varbūt, ka šoreiz pīpināt un izpildīties bija lieki un tāda kā lepnības demonstrēšana no manas puses… Lepnība, kā zināms, nav nekas labs un ir viens no kādiem tur grēkiem. Lai ari saka, ka ceļš uz elli –  labi bruģets 🙂

kādu dienu atgriežos mājās un – še tev, balkona durvis vaļā… pašam šķita, ka nebiju viss atstājis atvērtas, bet nu – kā redzi. Vēl interesanta nianse – tualetē spīd gaisma (gan nekādu puspadarītu darbu pazīmes nebija) un atvilktnē karotes iekrāmētas pie dakšiņām… 

bet nu ko – ir gadījies no mājas ari čībās iziet, tad nu neko daudz tur neiespringu un pievērsos ledusskapja revidēšanai 😉

hello…

Nu, protams, stereotipi ir visās malās un, domāju, katram. Tā, piemēra, man šodien ilgi iznāca neticīgi blenzt auto atpakaļskata spogulī uz Porsche. Precīzāk – uz beibi blakussēdētāja sēdeklī. Nu labi, nevajag te sadomāties nezin ko – faktiski, es blenzu nevis uz pašu beibi, bet uz avīzi viņas rokā! Teikšu kā ir – labu brīdi nespēju savienot Porsche, beibi (nebija blondīne, no offence, bet tas varbūt daļēji izskaidro avīzi) un avīzi…

bet vispār – dzīvē jau vajag vairāk jautrības, mazāk stereotipu un lietu, kuras tiem atbilst, ne? 😉

Uz 10 dienām brīvs no darbu lietām – būsim precīzāki 🙂 Citiem vārdiem, rīt vēl pa darbiem un tad atvaļinājums. Atvaļināšos pa Eiropu, Eiropas dienvidiem – sākot ar Slovēņiem, Horvātiju un Ungāriju. Galvenais, kā gudri cilvēki saka, lai laba kompānija un pareizs apģērbs 😉 Fakts gan ir tāds, ka neviena soma vēl nav sakrāmēta, iepirkumu saraksts ari vēl stāv uz galda, bet ir mierinājums Maxima veidolā, kura gan vairs nedarbojas visu diennakti, bet vismaz līdz 24:00… ari labi, ne?

Nupat ari pabeidzās foto kursi… faktiski ieguvu, ko gribēju – fundamentu tehniskajām zināšanām (kadrējums, gaismas, tehnika). Nu, nav jau tā, ka pirms tam tik spiedu pogu un neko nerubīju, taču strukturētā veidā un no profa – baigi noderīgi. Savukārt fundamentālā atziņa ir, kas jau man bija radusies attiecībā uz citām lietām – konkrēti, kino filmām – visam, ko dari, vajadzētu būt ar ‘messidžu’… nu, idejisko bāzi, spēku… lai nav tik forma bez satura, ko var ģenerēt, ja ne visi, tad katrā gadījumā – daudzi. Otra alternatīva ir, kā to dēvē – ‘man patīk fočēt’ vai ‘fočēju trubas un man pofig’. Bet vienmēr taču gribas tiekties uz augšu, vai ne? 😉

ok, pīs, eju gulēt. jāizdzer tik kakao… starp citu – dabīgs, nav no nesquick pulvera vai kā nu viņu sauc… 

Tā nu iznāca, ka izlēmu izprovēt vienu recepti – vista ar papriku un olīvēm. Cita starpā izejvielu sarakstā minēti ari sālīti kaperi. Iepirkumu sarakstu prātā slāju uz veikalu un apzvanīju savus zināmākos pavārmākslas speciālistus, taču tā īsti neviens nebija gudrs man pastāstīt, kas tas par zvēru, kur nu vēl – kurā plauktā meklējams. Intuīcija mani aizveda līdz olīvu plauktam, kur atradās ari šie paši sālītie kaperi. Bet lai būtu labāks priekšstats – īsumā ko atradu internetā par šo speciju.

Iesāksim tā oficiāli un bioloģiski. Kaperi ir Capperis spinosa ziedu pumpuri. Tas ir neliels krūmveidīgs augs, augstumā ~1 m. Tātad, šos pumpurus pavasarī (~aprīlī, maijā) nolasa, tad vītina un ko tur vēl, līdz beigās iesāla vai pat ieņurcī sāls un eļļas maisījumā. Nu tā… ja kāds šausminās – ak, dies, ēst pumpurus nav labi utt, tad – nu, olas jau ar mēs ēdam, vai ne? 😉

Vislabāk man patika viedokļi, ka šitais pasākums ir ari nedaudz nelabvēlīgs veselībai – sliktu dūšu izsauc vai ko tādu. Wikipedia gan par šo klusē, bet norāda, ka ļoti raksturīgs pielietojums ir Sicīliešu un Dienviditālijas virutvē. Konkrēti no mana viedokļa – vienreiz pagaršoju, burciņu kaut kā izlietošu, bet nekāds fans nebūšu – lai jau paliek citiem gurmāniem 🙂

hm… ir kaut kāds īpatnējs pievilcīgums remdenumā ar dzestru, gandrīz vai rudenīgu gaisu… tāda – gandrīz maksimāla svaiguma sajūta. Tā vien gribas sakārtot kājas kur augstāk, krūzi karstas kafijas ar pienu, piparmētru tējas vai kakao (vai kāda cita karsta dzēriena – nu, pēc noskaņojuma) un labu grāmatu vai kādu citu attiecīgi piemērotu lasāmvielu… galvenais ir nesteidzība un mirkļa burvība, par kuru tik maz ikdienā piedomājam, vai ne?

😉

un tā ir… tu sēdi, savā nodabā kaut ko štuko… un no tā vien, ka pats esi kaut ko izštukojies, iedomājies, iestāstījis sev, rodas sajūta, ka tā tiešām ir… un tad tu saņemies un konfrontē šo domu, lietu, fišku vai ko vēl ar pārējo pasauli. un kā tāds tārps reibinoši saldi smaržojošas zemenes vidū tevi apstulbina sajūta – velns… bet tie citi, redz, domā, jūt citādāk…

tad kādu brīdi ir pārdomas… par ko viņi šitā… kāpēc viņi ir tik dīvaini, nepareizi, pats par sevi saprotams – stulbi, un tādā garā… tad ir otrs raunds (reizēm ari nav, nu, atkarīgs cik dziļi un pamatoti ir iesēdusies doma par savu pareizību) – varbūt es pats esmu dīvains, varbūt es kļūdos… nevar būt, ka viņi visi to lietu redz nepareizi… atkal – velns…

bet īstenībā droši vien ir tā – kas man patīk, tas man patīk tāpēc, ka patīk tieši man. izklausās triviāli, bet ko darīt – neesmu šeit, lai visiem izpatiktu. katram pašam savs ceļš ejams un krusts nesams. tas nu tā – vairāk ar humora pieskaņu domāts. turklāt, tas ir pavēršams ne tikai uz sevi, uz iekšu – to var attiecināt uz viņiem, tiem tur, kas ārā, tiem, kas domā citādāk un nepareizi…

starp citu, kaut kur bija izvērsts pētījums, ka faktiski katrs no mums savā prātā domā, ka ir pārāks par vidusmēra līdzcilvēku… vai ne 😀 kur tad šeit loģika – kur tad tas vidusmērs, interesanti, ceļas, ja ne no mums pašiem – tiem, kas ir pārāki viens par otru 🙂

lai laba diena, un ievērtēšanai šī raksta pārdomu avots 😉

Sajūta, ka pa spēkam ir gandrīz viss, pasaule pilna labu lietu… smaids no vienas auss līdz pat otrai… reizēm gan ne tik atklāts, vairāk iekšējs, bet tāpat – smaids ‘pa visu ģīmi’… pat sarkanā gaisma luksoforā spīd kaut kā tā… tā pa draugam!

…pirms tam no hipofīzes (tāds zirņa lieluma veidojums smadzeņu pamatnē) asinīs, un no hipotalama – muguras smadzenēs un galvas smadzenēs, izdalās beta-endorfīns. Pats nosaukums izsaka būtību – ‘endo’, tā teikt, ‘iekšējs’ vai ‘paša’ un – ‘orfīns’, no vārda ‘morfīns’ – paša ražota, morfijam līdzīga substance…

Teiksiet ķīmija, ja 🙂 daļēji tā ir, bet – tā teikt ‘vietējā’, nevis ‘importa’ 😉

Gluži no zila gaisa gan šitās sajūtas nenokrīt, nav nekāds bezmaksas siers… bet nav ari nekāds ekskluzīvais, par pārdesmit lati kilogramā. Tikai pusotra stunda salsas ritmos un – voila, draugs endorfīns ir klāt 😉

p.s. bai ze vei – sestdien naktī ir jāgriež pulkstenis. skaidrs, ka tas paļodzīs ierasto dienas ritmu, taču šobrīd tas šķiet gaužām sekundāri! 😀