Šādi varētu raksturot manu šīs dienas aktivītāšu kopumu. secinot, ka klimats ārā ir pavisam feins (lai ari ne silts), nolēmu atklāt save velo sezonu. ziemas gaitā gan, kā var noprast no virsraksta, riepas bija nolaidušas tvaiku, taču pēc statoila apmeklējuma viss ripoja pavisam labi.

Stundas laikā pamanījos apbraukāt tuvējo apkārtni, atklāju sev dažus jaunus objektus un pavizinājos pa mazāk (ari – pavisam) neredzētām vietām. Nonācu pat Biķernieku trasē, taču no turienes pavisam ātri izšļūcu ārā – pilns ar sniegu… 🙂

pārējo laiku noķimerējos ar savu datorīti – revidēju un pārvietoju failus, lai varu ieviest kārtību pāris gadu laikā sakrātajos digitālajos datu kopumos.

nu ko, diena tuvojas finišam, rīt uz darbu… ar to ari mūs visus apsveicu 😉

Labrīt!

Mūsu tauta galīgi nav nekādi aukstie ziemeļnieki – iztēles un emociju netrūkst, vajag tik ‘pasviest’ atbilstošu pavedienu. Tādi man secinājumi pēc vakardienas ziņas, ka mūsu spīkers ir izdomājis, ka labprāt gribētu sev bākuguni (šite var palasīties sīkāk un bilde – ir vienkārši zelts!!:D )

Steidzīgākam lasītājam apkopoju biežākās un jestrākās idejas 🙂

1. tiek piedāvāts ‘noteikti ka zem acs’ vai ‘vienīgi ja to bākuguni daudze sev uzsietu cepures vietā’

2. tiek ieteikts ieviest Saeimas pagrabā ari specveikalu;

3. vēl aplūko variantu izmantot Miķeļbākas rezerves lukturus;

4. pārītis pieļauj, ka vienīgās bākugunis būs auto, kurš šo kungu vizinās uz cietumu, tik nav vienprātības – uz kuru;

5. sašutums kāpj pāri malām Skotam: ‘Parasti izvairos no šāda veida komentāriem, bet šoreiz jāsaka: Daudze, d…ā Tev to bākuguni!!!’;

6. visinteliģentākais un trāpīgākais komentārs, manuprāt, no Abuka: ‘Cilvēces saprāt! Ko Tu tik svarīgu dari, ka Tavi ugunsdzēsēji atbrauc stundu pēc Ugunsgrēka… teica savulaik kāds dzejnieks…’

Jautrības netrūkst, tā tik jāprot ieraudzīt! 😉

dators… kafija… (par spīti šim) skan Busuļa ‘Brīvdiena’… ekselis un enerģija padarīt visu, kas šodien jāpadara!! kas var būt labāks!!! ;D

Redz, lai izpildītu augstāk minēto ir nepieciešamas dažas lietas:
– Jāatrod derību dalībnieks
– Jāvienojas par derību ‘balvu’ – saldējumu
– Tad jāizsaka nepareizs apgalvojums par nieru atrašanās vietu, pie nosacījuma, ka oponents izsaka pareizu (vai pareizāku) apgalvojumu.
Interesentiem varu padalīties, kā tad ir pareizi:

(info: no šeitanienes)
p.s. es biju domājis, ka atrodas zemāk, vairāk pie ‘ausīm’, kuras veidojas no gūžas kaula… 🙂

Šeit neliels monologs, kurš risinājās kādu mēnesi atpakaļ…

Dekorācijas: Vidzemes šoseja, agrs rīts, tumšs, ārā ziema (decembris tomērt), klimatiskie apstākļi atbilstoši – sniegs, ledus, no gaisa krīt vēl (sniegs nevis ledus)… ceļš tīrīts nav… iebraukta tikai viena sliede

Personāži: es iekš auto, vēl daži agrie braucēji, šķiet ari viena ceļa tīrāmā mašīna. ak jā – un traks (jebšu nevērīgs vai vienkārši dulls) autobuss.

Darbības: nav grūti iedomāties, nokļūšana no punkta A uz punktu B šajā rītā ir samērā komplicēta, un saspringums pamazām pārņem ķermeni – sākot no stūrē iekrampētiem pirkstu galiem, līdz pat skausta muskuļiem, no kurienes izplatās tālāk gar mugurkaulu uz leju… labi, šeit nedaudz pārspīlēts, bet tik labi izklausās 😀

Monologs sākas, kā tāda neliela cīņa ar sevi – viena iekšējā balss cenšas pierunāt braukt ātrāk, jo cik tad var čammāties, kamēr otrā turas pretī, sak, nav kur steigt, labāk galā ar visiem četriem riteņiem, nekā jebkādā citā komplektācijā, bet – grāvī. Pats interesantākais, ka vienā brīdī apķēru – abas balstiņas apvienojušās un draudzīgi pārspriež, kurš no politiķiem būtu vainojums pie šīm stulbībām – krīt nejēdzīgs sniegs, tikpat nejēdzīgi daudz jau ir sasnidzis, un tad vēl tas aptrakušais autobuss nesas pa priekšu!!!

Tad nu ari sapratu – tā laikam ir diagnoze, pat klimata untumos vainot kādu no 100 gudrīšu pulka… 😀

nav tā, ka darāmo darbu saraksts būtu tukšs… taču nav ari tā, ka uzrotītām piedurknēm pa vienam vien darbi tiktu likvidēti/izdarīti. un tāpēc iekšā rosās tāds nemiera velniņš (vai enģelīts), tipa, nu – davai, davai – dari kaut ko… tad tā darīšana ari it kā notiek, bet dienas beigās sausais atlikums parāda, ka darbu saraksts īpaši īsāks nav kļuvis… kas tas ir – kaut kāda darbības imitācija, rosība pa tukšo… plānā galdiņa urbšana…?? nja, īsti forši un patīkami nav.

bet ko darīt?!?! pagaidām nekas labāks nav ienācis prātā, kā paņemt sevi aiz rokas un no saraksta pa vienam darbam ņemt un darīt… kaut kas līdzīgs, kad jālec aukstā ūdenī, jāiet potēties vai jāatsāk fiziskās nodarbības – vajag, bet neeeegribaas…

ko lai saka – SAŅEMĀS, SAŅEMĀS, jāņem ‘lāpsta’ un jāiet ‘rakt’!!!

Gadījums necik neparasts – vazājoties pa pilsētu atradu piecīti… ko tur daudz – jāņem ciet, bet tajā brīdī tiešām apmulsu… nu, nav tā, ka katru dienu izdodas ko tādu atrast, līdz ar to zināmā mērā pārsteigums. tajā pašā brīdī atskrien domas – ko tagad tas, kurš šito pazaudēja, droši vien bēdājas… tad vēl ieskrēja, gan uz īsu brīdi, prātā doma – mozh slēptā kamera 😀 Pārāk daudz gan neiespringu – pacēlu.

Tad sākās nākamā dilemma – ko ar to papīrīti darīt… it kā saka – ja viegli nāk, tikpat viegli jāiet, respektīvi, vajadzētu ātru roku niekos notriekt. No otras puses ieslēdzas latvietis praktiskais – būtu labi kaut kā prātīgi iztērēt, vismaz kāds labums… tad no atmiņas dzīlēm izpeld multeņu seriāls ar donaldu pīlēm un bagāto pīli, kurai piederēja laimes kapeiciņa – varbūt šis ir mans laimīgais piecīts, no kura nevajag šķirties…

velns… variācijas tik dažādas, ka bail… acīmredzot, par daudz iespringstu, vai ne? 😀 bet nu pagaidām tā tas piecīts stāv, līdz sagaidīs savu ‘laimes stundu’ 😉

labrīt!

beidzot esmu atrisinājis vienu no problēmām, kura laika gaitā radās vannas istabā. Nepadomājiet neko tādu, vienkārši ūdens spiediens vannas ūdenskrānā bija kļuvis kritiski vājš. Atrisinājums izrādījās pavisam triviāls – krāna pievienojuma vietās bija ievietoti filtriņi, kuri, savukārt, bija aizgājuši ciet. Tos nomainot, spiediens ir kā ‘piektā gadā’, neesmu provējis, bet, ja labi gribētu, varētu droši vien pa guļamistabas logu ārā trāpīt 😉

notikums visdrīzāk nav tik svarīgs pats par sevi, kā morāle šim stāstam. Vienai daļai problēmu ir pazīme, ka tās nenāk brēkdamas un neuzgāžas uz galvas ar lielu blīkšķi – lēnām, pamazām piezogas, zināma līdzība ar leģendāro vardes vai krupja izvārīšanu uz lēnas uguns… ja reiz pie ciankālija varot pamazām pieradināt savu organismu, tad ari pie ne tik letālām lietām – tāpat, ja tās nāk pamazām. Cilvēka dabā ir pielāgoties un samierināties ar pārmaiņā un jauniem, pieņemot tos kā normu, nevis reaģēt uzreiz aktīvi jau pašā sākumā, kā tas būtu, piemēram, ja krāns vienkārši pārstātu funkcionēt… Daļēji šajā procesā varbūt palīdz tā dēvētais ‘homo-sovieticus’ gēns – atrast visām situācijām paštaisītus risinājumus.

Tātad situācija bija šāda: ūdens spiediens dušai reizēm bija ciešams, reizēm pavisam vājš, bet ja aptina ap dušas pārslēdzēju aukliņu, tādejādi noturot to vajadzīgajā pozīcijā, tad dušoties varēja tīri ciešami. Agrāk aukliņā nebija jātin vispār, tad pa reizei, pēdējā laikā – visu laiku. Uzskatāmi redzamam pielāgošanās un kā normas pieņemšana. Tomēr labi, ka cilvēkam ir ‘uzinstalēts’ pacietības mērs. Tas reiz ir pilns un tad notiek rīcība. Manā gadījumā tika no namu pārvaldes sarunāti santehniķi, kuri 7 minūtēs atskrūvēja krānu, izņēma filtriņus, ielika blīves un pieskrūvēja krānu atpakaļ. Neliela raize gan man ir, ka noņemtie filtri tomēr gluži par velti tur nestāvēja un kādu krāna ‘iekšu’ aizsargfunkciju veica, taču nāks laiks un ari citas problēmas, ko risināt, vai ne? Ak jā, tagad naudiņu skaitīt ir varen aktuāli – izmaksāja tas viss 3 latus…

Labi, nav ko vairāk rakstīt, eju dušā ar normālu spiedienu! 😀

Lai jebkura celtne būtu stabila – jābūt spēcīgiem un kvalitatīviem pamatiem. Tas tā kā būtu skaidrs… Tieši tāpat tas ir ar jebkuru lietu – katrai ir savi pamati, savas sienas, jumts, skurstenis, ja labpatīk… rotājumi un greznojumi baroka, jūgenda vai kādā citā stilā, par gaumi nestrīdas… bet, gluži kā vienā biezā grāmatā bija pieminēts milzis uz māla kājām – vēl viena norāde uz pamatu svarīgumu – tas viss (apkārtējais) ir tikai atvasinājums, ar mazu vērtību un īslaicīgs, ja nav uz kā balstīties.

Gluži tāpat, domāju, ir ar cilvēku. Gan fiziski, gan garīgi. Zinu, ka pastāv divas galējības: noniecināt fizisko – domai tik spēks, viss materiālais ir pīšļi un putekļi, kā ari antagonisms – nauda valda pasauli, varenāks (lasīt – labāks), kurš var vairāk nopirkt…Piekrītu par domas spēka vareno dabu, taču – mēs paši esam  matērija, no miesas un asinīm, tamdēļ būtu nepareizi ignorēt ķermenisko.

Reiz, deju nodarbības pašās beigās, kad jāveic stiepšanās, mēģinot stiepties kāju pirkstgalu virzienā, sajutu tinkšķi – ķermenis ir prāta instruments, darba rīks. Un kā par jebkuru instrumentu, ari par ķermeni nepieciešams rūpēties, lai tas būtu nevainojamā – ok, nebūsi utopisti – labā darba kārtībā, un netraucētu domai un prātam. Ar sliktu auto pat Šūmahers finišētu lielās masas vidū, vai ne? Tāpēc svarīgi ir rūpēties par sevi, attīstoties ne tikai garīgi, bet ari fiziski. Lai, tā teikt, fiziskais elements spēj ‘pavilkt’ garīgo elementu un neierobežo attīstību.

hm…  šķiet pienācīgs miegs ari ietilpst zem virsraksta – veselīgs dzīvesveids. mja, nāksies stūrēt uz gultas pusi, lai pats netrāpītu zem virsraksta – ‘deputāts’ (darbu daudzums apgriezti proporcionāls padarīto darbu daudzumam) 😉

Vakar biju izdevies Rīgas pilsētā starojošos objektus pavērot. Tā kā nedaudz vēlāk kā plānots ierados Rīgā no – kā tagad reizēm izsakās – perifērijas, tad iznāca konstatēt faktu, ka ar mūsu valsti iet uz labo pusi! Nu, es domāju izšķērdības mazināšanas un darba efektivitātes plāksnē. Respektīvi – pa ausu galam jau biju dzirdējis un tā ari ir – plkst. 23.00 praktiski visi objekti beidz savu aktīvo darbību. Ja ugunskuri Jēkaba laukumā vēl nav izdeguši, tad gluži ar ūdeni gan netiek aplaistīti, bet kur lukturi, tur gan viss pa tumšo.

Kāpēc iet uz labo pusi, kāds romantiski noskaņots vai darbos līdz vakaram aizņemts cilvēks varētu kurnēt – par ko gan lai gaismu spēles nevarētu vērot vismaz līdz pusnaktij, ja ne visu nakti? Bet loģika taču dzelžaina – tā kā pašiem savas elektrojaudas īsti nepietiek, tad neņemot vērā to, ka naktī elektroenerģija vislētākā, taču tomēr – ietaupīts paliek ietaupīts! Turklāt nav nevienam jāmaksā naudiņa par agregātu uzmanīšanu, pogu pārslēgšanu vai ko tādu. Polismeņi gan tur sēž visu nakti klāt, bet tas ari labi – lai neaizstiepj kādu prožektoru saproties.

Pie tā visa ir ari netiešie labumi – ļaudis nebūs vilināti ārpus normālām stundām pa ielām blandīties, tātad, domājams, ies laicīgāk gulēt. Kas savukārt noved pie labāka miega, neaizgulēšanās un tādejādi daudz produktīvāka darba nākamajās dienās. Tā ka viss ir smalki pārdomāts un tikai un vienīgi mūsu pašu labā! 😉

Un kā domājat jūs? 🙂