Aiz loga balti apmākušās debesis… fonā skan ‘skaņu trase’ no Thomas Crown Affair, Sting – Windmills Of Your Mind… telpa pielijusi ar dzeltenīgi siltu gaismu, radot pavisam mierīgu atmosfēru. Būtu uz galda mandarīni teiktu – džeki, tūlīt būs Ziemassvētki!
Nu ko, tad tik jāsadabū mandarīni, Ziemassvētki atnāks paši. Turklāt – drīz! 😉
Galvenais ir attieksme… redz, varētu cilvēks justies pietiekami štruntīgi, šitādā stundā te sēžot (šobrīd pulkstens rāda 3:05 naktī) un bakstot ciparus, ekseļus un vēl nez ko. Bet tajā pašā laikā fonā iet viena smieklīga filma – saucas ‘Ze Film’, laikam franču ‘vārījums’ (links uz imdb), pirms tam noskatījos TV Total (PRO7), un vēl šo to… tas viss kopā ar zaļo tēju uztur patīkami feinu, atļaušos teikt, fīlingu – kas, manuprāt, ari ir šajā dzīvē galvenais!
Citiem vārdiem – lai fīlings ar jums! 😉
Braucu kā nereti pa šoseju, īpaši nesteidzos, saule jau kādu brīdi nozudusi aiz horizonta, pametot apkārtni tumsas varā (gan labi, ka tikai līdz rītam :)), līdz pēkšņi viens no pretimbraucošajiem auto pāršķeļ tumsu ne tikai ar saviem gaismu lukturiem, bet ari ar griezīgu skaņas signālu un zilām bākugunīm uz jumta – ceļu policija!! Biju no tiesas izbrīnīts, jo ātrums, lai ari nebija 90km/h, bet bija ari zem maģiskās +20km/h atzīmes… Nu, neko, rezultātā viena dzeltena lapiņa ar tzīmi – sods 5 LVL.
Gadījums kā tāds ir interesants, taču kam negadās. Tomēr šeit rakstu tamdēļ, ka nepagāja ne 5dienas, kad notikumi atkārtojas tieši tāpat – atkal ātrums nedaudz virs 100 un lapiņa par 5 LVL. 🙂
Secinājums viens, vai nu policija būtu izlēmusi striktāk kontrolēt ātruma pārsniedzējus, vai nu ir vēlme palielināt iekasējamās soda naudiņas. Līdz šim gandrīz atklātā tekstā bija deklarēts – ja nav virs +20 (respektīvi, sods 5 LVL un bez soda punktiem), tad tādas sīkās zivtiņas nevienu neinteresēja.
Nu ko – būsim ņemt vērā. Turklāt, izveicot nelielas matemātiskas darbības, var secināt, ka bieži vien, braucot uz 100 nevis, piem., 110, ietaupītais laiks ir tikai pāris minūtes. Kuras var izmaksāt piecus latus + vēl 20 minūtes protokola sastādīšanai…
labrīt!
nesen atklāju sev kakao. reāli garšīgi, un esot ari veselīgi. tikai nekā netieku gudrs, kā lai tā feini uzvāra pienu, nepiesvilinot katliņu, un lai nepārskrien pāri malām… protams, var jau stāvēt blakus, maisīt un uzvaktēt, taču kaut kā vienmēr atrodas citas labas lietas, ko padarīt 😀 mozh kādam ir kāds praktisks izgudrojums? jebšu šoreiz ir situācija, kad visu uzreiz nevar dabūt… 🙂
otra štellīte – tiklīdz izdzirdēju, tā zināju, ka piedalīšos – Bergmaņa rīkotais (vadītais?) pasākums Ginesa rekodra sasniegšanai. Jāskrien tikai 100m, turklāt, ņemot vērā manu kasīšanos ar reģistrāciju, izdevās dabūt laiku no 07.00-08.00 svētdienas rītā 🙂 nu, nekas, agri jāiesāk brīvdienai, lai vairāk var atpūsties 😀
lai feina diena!
Visdrīzāk tas, saistīts ar darbu – redz, izskatās, ka šodien būs gara diena pie datora, krāmējot darba lietas. Savukārt ainiņa, kur pie sava datora ekrāna salīcis sēž ekseļu pavēlnieks (vergs?), ik pa brīdim aizrikšojot tikai pēc kārtējas kafijas krūzes, ir cieši un organiski iespiedusies apziņā… stereotips reāls, ne? Kaut kāda vizuālā programmēšana, vai…
Nu neko, kādu brīdi vēl turēšos pretim, un tad jau redzēsim, kur vakars mūs aiznesīs 😀
Labrīt!
Lai tas, kurš sevi dēvē par cilvēku, nepalaistos slinkumā un darītu vajadzīgās lietas, nepieciešama motivācija – iekšēja vai ārēja, bet motivācija. Reizēm, vismaz man, ar motivāciju ir gaužām bēdīgi… tad noskaņojums pavisam palaidnīgs, nenopietns un citādi kārtīgam darbam nederīgs… tad atrodas kādas citas ‘svarīgākas’ darīšanas, nobīdot ‘vajadzīgās’ lietas citā plānā… respektīvi – dažādi var būt iemesli, bet rezultāts tāds pats – darbi nekustās.
Tā kā šī nebūt nav manis jaunatklāta problēma, tad jau izsenis daļa cilvēces, kura kaut kāpēc uzskata sevi esam par pārējiem gudrāku (vismaz atsevišķos aspektos), kā ari atrod sevī spēkus un, reizēm, vīzdegunību pamācīt pārējos, dalās pieredzē – rakstot grāmatas, spriedelējot internetā un pasniedzot seminārus. Tā kā taciņa jau iebradāta, tad negrasos šeit izplūst teorētiskos spriedelējumos un bārstīt klasiskās frāzes, bet mēģināšu gluži praktiski un tikai attiecībā uz sevi rast motivāciju caur šo zināmā mērā publisko padarīšanu – dodot pats sev uzdevumus iekš bloga… hm, pavisam nedaudz izklausās pēc personības dalīšanās?? 😀
Tātad tūlīt ķeršos pie dažiem darbiem, kuri vēl atlikuši rītdienas sanāksmei, lai noveltu vismaz rītdienas jautājumus no sava izdarāmo darbu vezuma!! nu… pēc kāda brīža redzēs, kā ta’ man sviežas… 😉
Resume:
[14:27] tad nu tā, šobrīd esmu pabeidzis rītdienas jautājumus, (biju ari pusdienās 😀 ) un jāķeras pie nākamā apakš-saraksta: apdeitosim nākotnes plānu ekseļus, lai redz – uz ko šitais gads velk 😉
[15:37] nākotnes plānu apdeitošana atlikta uz vismaz rītdienu objektīvu iemeslu dēļ. bet – izdrukāju vēl vienu atskaiti rītdienai (kura bija plānota pabeigt rīt). tagad jāķeras pie augusta (dažu) atskaišu saraksta 🙂
[18:06] nu tā vot… šodien nākas finišēt – ir vēl veikals un tad uz dejām jāpaspēj. bet – izdarīts šis tas ir, šis tas nav, protams. tomēr gala rezumējums ir pozitīvs, ši tā vismaz kāds progress notiek 🙂
labi, šodienai viss – adios, los amigos 😉
Nedēļas nogale pavadījās salsas ritmos un noskaņās. Rezultātā – feins noskaņojums un nedaudz ‘piedzīta’ pakaļkāju sajūta. Bet emocionālā plāksnē, jebkurā gadījumā, ir reāls pašsajūtas pacēlums, kurš atsver visus fiziski-materiālos bojājumus!
Ja kādam tas ir jaunums, tad Rīgā, šķiet, jau ceturto gadu notiek Rīgas Salsas Festivāls. (Notiek ari Latvijas Salsas Festivāls, bet pat īsti nezinu, kāpēc ir divi gabali un ko viņi savā starpā dala. Bet – varbūt, ka tā ari vajag 🙂 ) Festivālā notiek virkne nodarbību dažādiem līmeņiem, kā ari neiztrūkstoša lieta – tusiņi, kur var praktizēt nodarbībās ielāgoto jebšu da jeb ko citu. Kopumā pasākums raksturojas ar salīdzinoši mazu patērētā alkohola daudzumu, bet ar dubulti enerģisku dejošanu dažādos izpildījumos un skatāmības pakāpēs. Vēl viena feina lieta tusiņos ir iespēja redzēt citus dejotājus – saprast, ka pats nemaz TIK štruntīgi nedejo, un saprast, ka ir vēl TIK daudz, ko mācīties un attīstīties, jo daži eksemplāri (piem., bija tāds lapseņu vīrs), dejo tā, ka ne vien mute atveras, bet ari neveras ciet kādas pāris minūtes 😉
Nodarbības manā skatījumā var iedalīt divās daļās – mācīties salsu kā salsu, kā ari – mācīties salsu caur ko citu. Turklāt, manuprāt, tieši šīs otrās nodarbības ir tās vērtīgākās. Pirmām kārtām – mācīties salsu kā salsu var jebkurā salsas skolā, turklāt eventuāli jebkurā brīdī. Savukārt šīs specifiskās nodarbības ir tās, kuras tik vienkārši nesatiksi apkārt mētājamies.
Pēdējā nodarbība, kurā ņēmu dalību, ari bija no ‘caur ko citu’ kategorijas. Apsaukta bija par ‘body movement’. Latviski jāsaprot kā īpaša piestrādāšana pie atsevišķu ķermeņa daļu (plecu, krūšukurvja, vidukļa, gurnu utt) vingrināšanas, kustību amplitūdas pastiprināšanas un attīstīšanas, jo, kā izrādās, mugura nesastāv no vienas nedalāmas detaļas 😉 Savukārt, piestrādājot un attīstot savu ķermeni, to visu var izmantot ari salsā vai jebkurā citā aktivitātē.
‘Body movement’ nodarbība ari bija visa festivāla augstākais punkts, kulminācija, ja gribat. Vismaz priekš manis, turklāt pavisam negaidīti. Nodarbības beigu sadaļā, kad jau sāk mākt reāls pagurums pēc intensīvām un ar visu spēku veiktām plecu kustināšanām, gurnu rotācijām un krūšu kurvja staipīšanām, jātaisa dažādi sānsoļi (nejaukt te ar kreisajiem sānsoļie, ja!:) ), turklāt pasniedzējs ar smaidu līdz ausīm tik kliedz – ‘push, push’, lai tu te nesadomā vienkārši soļot, bet strādātu no visa spēka, pasniedzējs citu uzmundrinājumku starpā izteica sakrāli spārnoto frāzi – ‘YOU LIVE ONLY ONCE’!! Frāze, protams, daudz kur dzirdēta un jau apbružāta (kurš tad nezina, ka dzīvojam tik vienreiz – nu ok, ir dažādas versijas par reinkarnāciju un tamlīdzīgi (turklāt es tām ari ticu, vismzaz zināmā pakāpē), taču tādā cilvēka ikdienas apziņā tā ari ir – ka dzīvojam vienreiz), taču tobrīd tas bija tāds kā atklāsmes brīdi – ja dari, tad dari, nav ko muļļāties, un dari no sirds – ja reiz dzīvojam vienreiz, tad jāizmēģina pēc iespējas viss, tai skaitā, kas notiks, ja šajā nodarbē ieliek visu spēku un enerģijas pārpalikumus, kas vel atlikuši.
Nu tā lūk… Protams, tie ir mani tādi pavisam subjektīvi pārdzīvojumi un iespaidi, bet – kā nu ir, tā ir. Turklāt kā vēl viens rezumējums no pasākuma tāds, ka pavisam objektīvi spēju izpildīt lietas no vienu-pakāpi-zem-augstākā-līmeņa. Kas nav nemaz tik slikti, jo nodarbojos nepilnu gadu. Turklāt iesākumā tik staigāju pa nodarbībām, kamēr pats svarīgākais, faktiski, ir praktizēt (kā jau ar visām lietām;) )
p.s. intereses pēc – augstākā līmeņa nodarbībā piedāvātā figūra (šeit) – tīri tā neko, ne?
p.p.s. turklāt – gandrīz neviens no šiem elementiem, atsevišķi ņemot, man nav nezināms vai nepazīstams. Bet, vot, šitā kopā sakombinēt – kaut kādu pelēkās vielas muskuli, acīmredzot, vēl nepieciešams uzkačāt… latviski sakot – ir vēl kur augt :))
tieši tā! 🙂 un tas labums, manuprāt, slēpjas svētdienai (gan ne katrai, protams) raksturīgajā mierā. Tā nu es sēžu pie kastītes (klabinu šito tekstiņu), visapkārt pilnīgs miers un klusums, kuru pārtrauc tik vien kā manu domu krustošanās ap vienu darba ekseli (nu jā… reizēm nākas pastrādāt ari brīvdienās – bet viss jau ir atkarīgs no paša attieksmes pret šādu uzstādījumu, un šobrīd – neiebilstu 😉 ) un tv, kurš fonā translē olimpiādes finālu basketbolā.
ekselis normāli kustas uz priekšu, krūzē kūp avenīga tēja, amīši met iekšā gandrīz pilnīgi visu, ko izmet, spāņi ari daudz neatpaliek (lai gan kādi 8-10 acīši starpā turas uz usīšu ātrajiem punktiem) un aiz loga pavisam piemēroti apmākusies debes – pilnīgi ideāls rīts šai svētdienai 😉
labrīt! jebšu drīzāk – labvakar! 🙂
Ir pagājis gads un atkal, gluži kā pērn, gaisā sajūtu, saožu, saredzu un ar katru elpas vilcienu iesūcu sevī sajūtu, ka nupat, nupat vasara ir sasniegusi savu apogeju. Un lai ari, gluži kā norietoša dīva, ir saņēmusi visus spēkus vēl pēdējam uznācienam, kurā nodemonstrēt visu savu spēku, pieredzi, daili un krāšņumu, tomēr ari pati sajūt neizbēgamo ‘jaunās paaudzes’ – rudens – tuvošanos un tā nenovēršamo uzvaras gājienu. Gājienu, kurā rudens uz vella paraušanu izkrāsos lapas visdažādākajos toņos un nokrāsās, piestampās mežu ar sēņotājiem, piebirdinās pilnu zemi kastaņiem, ozolzīlēm un tām pašām krāsaino lapu kārtām, kurās tik labprāt rušinās gan bērni, gan ari gados vecāki tipiņi (tajā skaitā ari es 😀 )…
Protams, neiztik bez lietavām un drūmi drēgniem mijkrēšļiem, taču – kā jebkuram gadalaikam, arī rudenim ir sava pievilcība. Turklāt brīžiem man pat šķiet – ja sarindotu visu gadalaiku izcilākos mirkļus vienu pie otra, saulainās un krāsainās rudens dienas ar dzestri svaigo gaisu reāli varētu pretendēt un Grand Prix manā vērtējumā! nez… varbūt tāpēc, ka tādas dienas dēvē par atvasaru… 🙂
Labrīt!
Redz, gadījās man brīvdienās ar auto pavizināties. Kā jau gudrākam auto piedien, šamējais ar bija aprīkots ar ‘borta datoru’ (diez kāds būtu ‘ārpus-borta dators’? 🙂 ), kurš cita starpā māk rēķināt ari vēl nobraucamos km ar bākā esošo energošķidrumu.
Kā jau brīvdienās piedienas, plānošana tika veikta uz ātru roku galvā piemetot attālumus un sarēķinot vajadzīgo degvielas daudzumu, un kā jau brīvdienās – maršruts izrādījās tomēr garāks (pamatā gan pašu izklaidības dēļ nācās norullēt pāris papildus maršrutiņus 😀 ). Rezultātā nācās finglierēt – vai izdosies tik līdz benzīna tankam, jebšu būs jāpievienojas kājnieku pulciņam ar degvielas kanniņu rokā.
Rezumējot faktus, varu teikt, ka no brīža, kad auto sarēķinājis, ka tālāk ir ar mieru nobraukt 0km, šis spēj noripot vēl 30km, tā ka iekšējās rezerves vēl ir! Vairāk gan man negribas testēt, nez kā… 😉
