Vakars… Ārā aiz loga zaļajās koku lapotnēs atspīd vakara saules stari, vismaz tik daudz var redzēt pa žalūziju vertikāli pašaurajām spraudziņām, radot nedaudz, bet tomēr jau rudenīgi dzeltenzaļu nokrāsu. Visapkārt miers, paklusītēm skan Busulis no datora tumbiņām. Tā ka nekas netraucē – pat apkopēja aizgājusi… Tā nu es atkal esmu pieķēris sevi darbā pēc darba laika beigām, lai gan tas man tāds nedaudz nenormēts – ir reizes, kad var pa kādai dienai ari izlaist 🙂
Aha… kārtējo reizi esmu iegruzījis ekseli, šis nu tur pūš un elš, lai savestu kārtībā manu tabulu… o, dzirdu ari kaste uzņem apgriezienus – ekselis sauc palīgā hārdveru jebšu dzelžus, pats saviem spēkiem galā netiek, hehe… nu nekas, strādā, strādā, tamdēļ jau tevi te sauc par pentiumu kādu nez tur, tagad davai atpelni savu vārdu un baksīti, kas samaksāts 😉
Vuff… skatos, nupat ari saules stari nozuda no lapotnes… tā, vēl nedaudz ir tēja palikusi… un saule atgriezās – jāsecina, pie debesīm kāds aizkavējies mākonis ari vēl valkājas…
Hm… bet nu baigi kaut kur aizdomājies, vēl aizvien dūc aizvien diktāk kaut ko savā iekšienē un izliekas, ka dikti svarīgi, piepūstiem vaigiem skaita galvā cipariņus
Tā… kas tad Busulim, tāds klusiņš palicis. Mozh visu dienu drillējot media pleijerim ir kāds pacietības limits, sak, lai ari ir divi diski un shuffle režīms, bet vairāk par… nu cik tur reizēm pēc kārtas nespēlēšu un viss! Jebšu pats solists uz kiosku pēc aliņa aizskrējis, cik ta, zin, var te dziedāt neatejot no kases 🙂 nu ko, nav jau grūti – atveram pleijeri un nospiežam starta pogu, tā, lieta darīta un Busulīts atkal sāk džindžulēt. Šoreiz ar savu ‘Sasilšanu’. Nu feini, ko lai citu pasaka 😉
Nu, ekselis vēl tamēr nav attapies, tik līdz nākamai toņkārtai paceļ procesora dzesēšanas audio izpausmes, tā ka sāk nedaudz jau žēlabaini izklausīties… nu labi, labi, katru dienu es tev šitā nedaru, tā ka nemaz nečirksti te man! opaa… eu, atkal Busulis paņēmis pīppauzi… tā, tā, šitais nebija sankcionēts… bet vispār viss kompītis tāds sēņotājs palicies, negrib virsstundas vairs strādāt vai kāda cita ķibele? Nu, pasauksim ka brigadieri, aka task manager (tas man tāds jociņš nupat ieskrēja prātā 😉 ), lai šis izstāsta uz sirds. Ojēziņ… ekselis pagrābis sev veselus 99% no visa resursa… kur ta nu tik badīgs un resurs-rausīgs?!? Pzzz… vot šitādu vēl nebiju redzējis, nu max – 50%, un tad jau pie lieliem ekseļiem… lai gan paga, paga, cik tad te mums rindiņu… aaa… ok, skaidrs. Te nav ko iespringt – jāaiziet pēc tējas, laikam… acīmredzot tabula ar gandrīz 800 tūkstošiem rindiņu ari šitādai dzelzs smadzenei rada nelielu šoku!!! :D:D

Labrīt!

Cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks – tādu tēzi pirmo reizi izdzirdēju skolā, ja nemaldos, kādā 9.klasē sabiedrības (vai kā citādi to sauca) mācības stundā. Koncepts, domāju, ietver sevī zināmu taisnību, bet ne par to ir šis stāsts 🙂 Šoreiz gribēju padalīties (redz, parādās socializēšanās jebšu sabiedriskošanās moments) savā pieredzē par mūziku, ko ikdienā drillēju sava noskaņojuma uzlabošanai vai uzturēšanai pozitīvā plāksnē.

Līdz šim aktīvi klausījos radio SWH. Taču nu jau kādu laiku, šķiet, tas iesākās ar Millera kunga iesaistīšanos ēterā, pa reizei tomēr diskvalificēju minēto raidstaciju, tiklīdz izdzirdu kādu balsi no mana (privātā) ‘nevēlamo DJ’ saraksta, un pārštepselējos uz citu frekvenci vai ierubīju pavisam autonomu skaņu avotu, piem., CD.

Kādu laiku atpakaļ (nu, gadus 1.5 – 2) biju sev atklājis sev Christina Aguilera, faktiski viņas pēdējo, šķeit, albūmu – Back To Basics. Turklāt atklājis tik ļoti, ka vienu decembra dienu pat pieķēru sevi esam Vīnē apmeklējot viņas koncertu… 😀 Koncerts patika nenormāli, bet šis stāsts nav ari par šo pasākumu 😉 drīzāk par to, ka katrā konkrētā brīdī vai ik pa kādam laika periodam, vismaz man, ir kāda aktuāla mūzika, izpildītājs, kurš spēj dot enerģiju, spēku un visu pārējo, lai izairētu to straumi, nereti krācēm pildītu, ko mēdz dēvēt ari par dzīvi.

Šobrīd esmu atradis sev Busuļa КИНО. Teikšu atklāti – neesmu krievu mūzikas piekritējs (tas droši vien bērnības divu plūsmu skolas ietekmes rezultāts :D), lai ari ir izņēmumi, piem., Zemfira, vai atsevišķas citu izpildītāju dziesmas, taču nemaz netraucē, ka albumā blakus 10 dziesmām latviski atrodamas ar 11 dziesmas krievu valodā. Šajā albumā, līdzīgi kā pats dziedonis reiz izteicās, krievu valodu uztveru nevis kā nacionalitāti, bet gan kā izteiksmes līdzekli, gandrīz vai kā mūzikas instrumentu… Turklāt, izmantojot laipno PlatformaMusic akciju ar 50 000 bezmaksas dziesmām, tagad manā PC griežas pavisam legāli mp3 failiņi. Un kas pats labākais – šķiet, ka iegādāšu ari CD formātā šo albūmu 😉

Par pašu albūmu un izpildītāju runājot, ir sajūta, ka džeks dod vaļa no sirds un dvēseles, lai cik ari tas banāli un klišejiski neizklausītos, un tas ari ir tas, kas pievelk, kas ļauj atrast un atbrīvot enerģiju ari sevī. Dziesmas ir gan nopietnas, gan humorīgas (vismaz tā es tās saprotu – katrs jau interpretē no savas samaitātības pakāpes ;D), un dažos gadījumos krieviskās ir citādākas kā latviskās, dažos tās praktiski neatšķiras vēstījuma ziņā, kas ari nav slikti.

Labi, pietiek spriedelēt – ir ari citas lietas darāmas! 😉

Nu tad tā. Šorīt beidzot es to izdarīju!!!

Situācija īsumā šāda – tā kā ar joni tuvojas SEB MTB trešais posms, kurā pagājušā gadā izdevās salauzt velo un pēdējos 4km veikt sprintā ar ričuku padusē (bet tas jau cits stāsts), tad aiz vien spēcīgāka kļūst apziņa, ka vajadzētu vismaz šīs atlikušās divas nedēļas pamīt pedāļus, lai nav gluži pēdējos ešelonos jāfinišē. Līdz šim treniņu process galvenokārt tika izpildīts vakaros – pēc darba un tā. Savukārt nupat jau citādu visādu darīšanu grafiks ir tik ciešs un vakaros tik patīkami aicinošu uz mani no ledusskapja plauktiņa lūkojas mazais (0.33 – nu tiešām mazs ; )) alus pudliņš, ka galīgi, zin, neiznāk uz tā cietā beņķa uzrāpties. Nu lūk, tā visa rezultātā jau kādu nedēļu auklēju ideju par rīta riteņbraukšanu. Nedēļu – nu kā, visas labās domas nevajag sasteigt, ir taču vesela kaudze ala ‘kas lēni nāk, tas labi nāk’ sentēvu gudrību, vai ne? ;P

Un kā jau attapīgākie būs no virsraksta un pirmās rindkopas izsecinājuši – šorīt 5.08 biju ārā no gultas un pēc 18 minūtēm jau sāku kustināt pedāļus. Pirmie 2km bija tādi nedaudz smagāki un tā tik vilka to ātrumu pārslēdziņu uz zemākiem pārnesumiem, taču beigās bija jau pavisam feini. Turklāt visa rezultātā, lai ari atpakaļ biju nedaudz pat pēc standarta no-gultas-izvelšanās laika, taču darbam sapakojos un brokastis notiesāju pat straujāk nekā citkārt, un darbā ierados tik ātri kā nekad šajā mēnesī!

p.s. un virsrakstā tiešām nav ne vienas burtu kļūdas, ja (katrs jau pēc sevis spriež)!!! ;D

p.p.s. un vēl redzēs kā man šitās divi nedēļas veiksies – pirmā reiz vēl ne par ko daudz neliecina, tas tā no pieredzes zināms 😀

labrīt!

nu jau kādus mēnešus, šķiet, trīs četrus rīta cēliens man iesākas bez kafijas. Līdz tam ik rītu bija rituāls – no sarkanās Nescafe krūzītes Nescafe kafija ar pienu… vienkārši perfekti… gan bez cukura, bet ko darīt – dzīvē saldums jāpievieno pašam, nevis jāremdējas cukura gaistoši mākslīgajā saldmē 😉

Tomēr tad kādā brīdī, acīmredzot, laika gaitā pa kripatai vien akumulētie informācijas krikumi par kafijas (it kā) ne pārāk pozitīvo iedarbību izlauzās uz āru, un prātā iešāvās doma – moratoriju kafijai! Nu bet tā, ka vispār!! Tā ari faktiski notika – kādu mēnesi notika organisma attīrīšana no kafijas.

No vienas puses šo procesu uzvēru ar ziņkāri – diez kas nu notiks. Skaidrs gan bija, ka nekas būtisks un uzreiz nemainīsies, taču tomēr. Tā bez kafijas pavadīju kādu, manuprāt, mēnesi… Nu teikšu kā ir, lai ari tas kādu sensāciju meklētāju varētu sarūgtināt, – nenovēroju neko īpašu… nu, vienīgi secināju, ka miegs pēc brokastīm ar tēju kafijas vietā nepāriet īpaši lēnāk. Tas tā kā nerunā par labu kafijas īpašajai uzmundrinošajai dabai, taču ir ari tējas, kurām piedēvē vēl spēcīgāku uzmundrinošo efektu kā kafijai, tā ka tas nu tā. 🙂

Šādi tas savā nodabā ripinājās, līdz kādas darba tikšanās laikā otra puse nepakonsultējoties jau bija veiksmīgi pastellējusi kafiju, tāpēc izlēmu neatteikties, un atkal – vairāk intereses pēc. Bet atkal – nekas īpašs nenotika. Ne sirds sāka straujāk vai spēcīgāk dauzīties, ne ari īpaši uzmundrināts sajutos… nekā – kafija kā kafija, nedaudz rūgta un ne pārāk garšīga.

Tagad pēdējā laikā atgriežos pie secinājuma, kāds man bija radies ari iepriekš, vēl iepriekšējā kafijas ēras laikmetā. Kafija kā tāda man īpaši negaršo, nu vismaz ne tā, lai teiktu: “Voooo, tā tik ir manta!!”, un trekterētu to tikai tāpēc, ka garšo. Īpaši jau tā, kas gatavojas darba automātā, lai ari it kā jau dabīgā un tiek malta iekš paša aparāta, jo vienalga reizēm pieķeru sevi pie domas, ka pēc otrās krūzes mutē paliek gandrīz kas līdzīgs cigarešu garšai, nu… turklāt es nesmēķēju… Manuprāt tas, kas ar gandrīz maģisku spēku velk pie kafijas aparāta, gluži kā tāda sirēna senos grieķu zelta aunādas meklētājus, ir pats kafijas gatavošanas rituāls.

Process, redz, nav nemaz tik vienkāršs. Tas sākas ar to, ka tu aizej pie aparāta, sameklē krūzīti, izņemies ar tuvumā esošajiem par to, ka visas labās krūzītes ir jau izvazātas, tad iekrāmē atrasto trauciņu aparātā un spaidi pogas, līdz aparāts tīksmi, bet ar agresīvu troksni (lai visi saprastu, cik svarīgs process tiek paveikts) samaļ pupiņas, un tad čirkstinādams vēl kādus iekšējos mehānismus iepļurzina brūngano šķidrumu tavā krūzē. Tālāk jau sākas izvirtības ar pienu vai piena pulveriem (kuri gan man ne pārāk), nedaudz ari cukura (tas gan vairāk uzsit atmiņas pēc pavisam seniem laikiem ar lielu krūzi baltas un saldas kafijas) – un kafiju var lietot. Pats lietošanas process gan būtu jāizveic atbilstoši cienīgi – kamēr karsta būtu ar baudu jāizdzer, bet – tā kā viss burvīgais gatavošanas rituāls ir pabeigts, tad nereti konkrētā kafijas krūzīte tiek pavirši atstumta uz papīriem, kur atdzisusi pēc kāda laika tiek atrasta, steigā izmesta kā oga un viss… diena turpinās, var iet pēc nākamās 🙂

labi, nu jau pietiks – kaut kāda oda kafijai jebšu kafijošanas procesam iznāca…

Labrīt!
Kādu brīdi atpakaļ ieminējos par domu spēku. Nepagāja ne pārāk ilgs laiks, kā šī tēma ar troksni, turklāt – burtiskā izpratnē, par sevi atgādināja. Bet par visu pēc kārtas.

Neliela atkāpe laikā. Tātad pagājušās vasaras vidū izdevās no viena auto pārvākties uz citu. Nu feini, protams 🙂 Taču ne tikai meliem, bet ari laimei bieži vien kājas īsas – nepagāja, ne pus gads kā ievēroju švīkas, kuras, savu darbu pārāk uzcītīgi veicot, atstājušas logu slotiņas. Tajā brīdī gan neko, nedaudz saskumis turpināju utilizēt aparātu, gan ar tādu kā zemapziņā noglabātu domu, ka kaut kā, bet nebūtu slikti to stiklu nomainīt.

Uz brīdi pat piemirsu par šo ķibeli, līdz sāka spožāk spīdēt saule, kas ieberztajās švīkās nu spoguļojās pilnā krāšņumā – it kā jau māksliniecisks efekts, bet tā kā auto tomēr vairāk mēdzu izmantot kā savu ģeogrāfisko koordinātu izmaiņas ierīci nekā kā estētisku instrumentu, tad ar jau lielāku spēku no zemapziņas dzīlēm atgriezās doma par stikla nomaiņu.

Protams, kā jau latvietim raksturīgi, pamodās manī homo-taupīgus un homo-hitrus, kuri apvienojumā nonāca pie ģeniāla plāna, šito pasākumu izveikt izmantojot KASKO pasākumu. Vienīgā nelaime – par švīkām polisē nekas nav teikts, tā kā nāktos kā nebūt spiest uz stiklojuma bojājumu. Aprunājot šo lietu ar citiem šoferīšiem un citādi ar auto lietām saistītiem ļautiņiem – padomi un iepriekšējās pieredzes pabira vairumā. Lai ari bija ari pa kādai izdomas pērlei, pamatā viss centrējās uz pavisam elementāru shēmu – ko tur daudz, var jau stiklu pats nedaudz kinētiski apstrādāt.

Tā kā uz tik atklātu vardarbību nebiju gatavs – lai ari mehānisms vien ir, bet kaut kā tomērt roka necēlās tā ņemt un iedauzīt. Da un bail jau ari izbliezt pavisam, ko tad es – tēlošu kaut kādu seno laiku autobraucēju ar plīvojošu šalli ap kaklu, vai? 🙂

Nu ja, šeit ari ievadu varētu beigt un pariet jau pie izklāsta. Tātad – kādu rītu braucot, doma par stikla nomaiņu atkal ienāca prātā, pārcilāju gan pavisam nevainīgi – tikai hipotētiski. Nepagāja ne minūte, kā iedžinkstēja akmens stikla labajā augšējā stūrī. Gan tik sīks, ka pat nepamanīju līdz pusdienas laikam, kad ar kolēgu devāmies pusdienās.

Otrs moments jau iegadījās pēc kādas nedēļas. Braucot pa šoseju un atkal apdomājot švīku un saules staru intensitāti, pat ar acs kaktiņu pamanīju kirbuli (nu ne gluži, bet uz to pusi) dūres lielumā, kas žvidzinājās lejā no pretim braucošā kravas auto kastes. Un nekādu brīnumu – tieši acu augstumā notika kolīzija, kā rezultātā auto vējstiklu tagad rotā glīts, rozei līdzīgs plaisojums…

Nu vot, pasaki vēl, ka ar domām nav jāuzmanās 😉

labrīt!

rīts gan jau ir kādu laiciņu kā gabalā, taču labs iesākums ir puse uzvaras, tā teikt.

Citiem vārdiem sakot, gribēju nedaudz publiskot savu šīsdienas nemiera skabardziņu… Tātad – biju paēst vienā iestādījumā, Siguldā. Viss jau feini līdz maksāšanas brīdim. Nu, nebija jau tik traki, ka pietrūkst līdz rēķina summai, un jāatstāj kāda kurpe, krekls vai cits aksesuārs, jo maksāju ar karti. Bet tur ari ‘pierakta’ šīsdienas skabarga – priekš dzeramnaudas tik cik dzeltenie un melnie grabulīši, ko pie 17LVL rēķina klāti likt bija nedaudz bailīgi – ka neuztver kā ņirgāšanos un nemet ar kādu ēdienkarti (tās šamējiem tīri pasmagas) vai kādu citu auksto ieroci. Tad nu, vot, smagu dvēseli dezertēju un pa ceļam pārdomāju šo lietu…

Lai noslēgtu šīs rindas mažorīgākā toņkārtā, rezumējums – kādu latiņu vienmēr ir vērts pietaupīt nebaltai dzeramnaudai ;D

Gan jau katram būs nācies dzirdēt ko nebūt par domu lielo spēku. Sak, uzmanies ko padomā – ņems vēl un piepildīsies! Līdzīgas pārdomas mani sāka pārņemt pāris dienas atpakaļ, kad kārtējo reizi neveiksmīgi centos atdzīvināt savai kastei skaņas karti, kura kopš pēdējās (jāsaka gan godīgi – laikam ari pirmās) datora apkopes spītīgi klusēja.

Tā kā apkopes ietvaros gan pārinstalēju operētājsistēmu, gan ari ar putekļusūcēja palīdzību provēju izveikt ekspatriāciju putekļu kolonijai, kura apmēram četrus gadus bija neierobežoti attīstījusies datora iekšienē, tad varētu teikt, ka notika gan garīga, gan fiziska renovācija vai vismaz neliela stāvokļa uzlabošana. Nu ja. Rezultātā – kastīte darbojās gana žiperīgāk, taču – mēmajā režīmā. Es no sākuma padomāju – apvainojusies, nu… bet lai – gan jau pāries J

Tomērt nekā, nepārgāja viss. Lai darītu ko lietas labā, nopratināju pāris datorspecus, kuri visi kā viens apgalvoja, ka vaina ‘mīkstumā’, citiem vārdiem sakot, vajagot ‘pārsēdināt šoferīšus’, respektīvi, draiverus pārinstalēt. Nu kas man tur – spiežu pogas, lieku jaunus draiverus, abet nekas nemainās. Un tā pāris reizes dažādos klimatiskajos apstākļos un mēness fāzēs, turklāt ar draiveriem no dažādiem avotiem.

Tagad tāda neliela liriska atkāpe, lai vieglāk varētu salikt kopā manus apcerējumus par tēmu:

redz, pirms vēl slavenās apkopes izveikšanas, biju nosecinājis, ka uzglabāšanas kapacitāte kastei ir tik, cik ir. Nu – par maz, citiem vārdiem. Sāku ievākt ziņas, ko, par cik un kā varētu apgreidot. Rezultātā secināju, ka parādījusies jauna HDD pieslēgumu shēma (SATA 2, ja nemaldos), kas manai mātes platei nesaiet, bet bonuss tāds, ka cipari skraida ātrāk… nu pie tā ari paliku, domājot, vai man tas TIEŠĀM ir vajadzīgs, un ja ir – varbūt tiešām ir vērts ņemt jaunā veida HDD (jo kasti tāpat kaut kad eventuāli nāksies mainīt…), savukārt no otras puses varbūt vajag vienkārši padzēst visādu drazu un miers (tā teikt – augstāku disciplīnas līmeni uzturēt…).

Nu lūk. Tad nu sāku apsvērt, vai tiešām būtu materializējies izslavētais domu spēks, un skaņas karte (integrētā) būtu nonīkusi, lai man nāktos jau reāli domāt par mātes plates (lasi – praktiski visa datora) nomaiņu? Protams, nevar noliegt, ka ekonomikas atdzišanas posmā jauna datora iegāde būtu vērtējuma pat kā valstiski svarīgs solis, taču no mana mazā cilvēka finansiālā aspekta – nodokļus maksāju godīgi, tad nu lai Ivars ar brigādi domā kā to ekonomiku pastutēt ari bez manas tiešas finansiālas iejaukšanās.

Šoreiz par laimi izlēmu audzināt raksturu – piezvanīt vēlreiz vienam no datorspeciem un pēdējoreiz iztirināt – vai tiešām neko vēl nevar izprovēt? Izrādījās, ka neizmēģināts palicis pats elementārākais solis – internetā atrast mātes plates ražotāju, un atvilkt oriģinālos audio draiverus. Rezultātā, ieteiktās darbības vainagojās ar graujošiem panākumiem – kaste dzied kā bitīte (protams, ja viņai palūdz un ‘iebaro’ dziedamo failiņu).

Morāle, kāds uzvaicās…?

Domāju var atvasināt veselas divas – ne vienmēr ir nepieciešams vecos, nedaudz sagurušos kareivjus aizstāt ar jaunākiem eksemplāriem (finansiāli neizdevīgi, īpaši īstermiņa), kā ari – ik pa brīdim noder apdomāt, vai tiešām visas iespējas ir izmēģinātas. Aaa, un pat trešā morāle – pārbaudi, kas īsti slēpjas aiz fasādes, jo ne vienmēr iepakojums liecina visu par konkrēto lietu!

😉

labrīt!

Vakar konstatēju, ka divi tulamori ir tāda pavisam normāla robeža kārtīga darba cilvēka darba dienas nobeigumam! Kādēļ tieši divi? Elementāri – trešais palika pusratā! 😀

Citiem vārdiem – vakar apmeklēju Karakuma 13. gadadienai veltīto pasākumu iekš Feelings (iepriekš tur bija Cassablanca). Nu tā – pasākumam ne vainas, tik tādā mežonīgā saspiedienā viss norisinājās. Bet kā saka – neba nu kvadrātmetros ir laime 😉

Labrīt!

Vot aizmigt nevarot, kāds te piemurkšķēja, un še tev – vakarnakt ari radās grūtības. Kā jau īpatnis, kuram reizēm (gan ne pārāk bieži :D) uznāk vēlme eksperimentēt un izprovēt ko jaunu uz savas ādas, atsaucu atmiņā gan savus, gan citu ieteiktos variantus. Tad nu par visu pēc kārtas.

1. Atcerējos pirmo gājienu ar atslābināto žokli. Lai labāk izprastu turpmākos, pateikšu – mīlu praktizēt gulēšanu uz muguras. Un pēc iespējas – ari bez spilvena. Nu re, tātad – atslābinu žokli un gaidu miegu… ghllp… baaa, žoklis atslābst, atslābst ari mēle, un man sāk rasties neliela žņaugšanas sajūta ar puskrāciena efektu turklāt. Fick-jego, šito variantu izslēdzam no favorītu saraksta.

2. Nu skaidrs, tātad fiziskās metodes atmetam, pārejam uz 21.gadsimtas atbilstošākām – mentālajām metodēm. Sākumā iedomājos par balto zirgu. Vooot, zirgs, liels un balts, tāds spēcīgs un cēls dzīvnieks. Cēli kustas un rikšo… (tāds neliels miers iestājas – ir ok). Bet tad kāds neģēlis ‘piezūmē’ to zirgu tuvāk – nu, lai miera efekts palielinātos, protams! Še tev, izrādās zirgs ir ne tikai balts, bet ari spalvains. Spalvas kopā ar ādu, cēlajam miega nesējam rikšojot, kustas pār spēcīgajiem muskuļiem, muskuļi pie katra soļa ritmiski saspringst un atslābst… saspringst un atslābst, saspringst un atslābst, sasp… un aizvien straujāk un spēcīgāk – spēcīgs zvērs kā nekā, un skrien arvien ātrāk un ātrāk!

Velns, man pulss uzkāpj virs 100 ka nemetās un viss miegs zirgam zem astes!! Labi, dzenam zirgu aplokā, lai skrien kur grib, man te miegs ir jāguļ tomēr, vai zinies…

3. Ok. Vēl bija variants par balto istabu. Foorshi… istaba balta, nav ne muskuļu nekā. ‘Skatiens’ klīst apkārt, nav kur pieķerties. Pulss krītas… ir labi, savelk nedaudz uz miegu. Hm, laikam šis būs labākais no aplūkotajiem variantiem 🙂 eeepsss… bzz…. kas te džinkst, velns, koa?!? aaa… – izrādās baltajā istabā melna muša lidinās!! Lidinās un traucē, jo skats tā vien ķeras pie riņķojošā pteriodaktila (nu labi, gan jau kāds piesiesies, bet ko man citu bija padomāt nakts vidū?) pēcteča… eh, pēkšņi pie rokas uzrodas pletnīte, sāku spārnoto kukaini aši medīt, daudz nav jāiesvīst un kaitēklis ir glīti pieplacināts pie sienas! Nu iestājas ilgi kārotais MIERS. Vhuuu… liekas, miegs atkal tuvojas no kreisā acs kaktiņa puses… 🙂 Tāāā, pāāga… vouuu, še tev – tas lidoņa pleķis uz sienas sāk kustēties, sadaloties sīkākos pleķīšos, kuri ar strauju zummm skaņu paceļas gaisā, un nu jau ir vesels mākonis melno insektu!!!

Bāc, labi, istabu nafik, taisām durvis ciet un ejam prom.

4. Nu, nekur tālu jau neaizgāju, tā šķiet. Kā apzinīgs ES pilsonis Rīgas lidostā pie muitas lodziņa laimīgs pziņo: “Nav nekā deklarēja!”, tā nodeklarēju sev – ‘šobrīd pats galvenais TEV (tobish – man) ir AIZMIGT’. Cītīgi mēģināju koncentrēties. Un vairs daudz neko neatceros… laikam aizmigu 🙂

Rezumē… Grūti teikt, kas kuram strādā, gan jau tas atkarīgs no konkrētās situācijas un dienā piedzīvotā, bet reizēm laikam vispareizāk ir koncentrēties uz pamat lietām, necenšoties ‘supertruperēt’ un ‘advancēties’… 😉

Labrīt!

Miegs ir organisma stāvoklis, kura laikā norisinās virkne ļoti (un ari mazāk) sarežģītu fizioloģisku procesu. Ja izdodas izgulēties labi, tad nākamā diena ir daudz vieglāka, prāts asāks, noskaņojums pozitīvāks un dzīve skaistāka – pat sastrēgums (ja tāds gadās) ir pilns uzjautrinošu situāciju, fizionomiju un skaņu. Pilnīgi pretēji novērojumi fiksēti (vismaz pašam), ja pamostoties jāsecina – bjaķ, šonakt gulēts štruntīgi…

Pats esmu ievērojis (gan nevarēšu pretendēt uz mega oriģinalitāti), ka ir divi aspekti, kas kritiski ietekmē izgulēšanās stāvokli – miega ilgums un aizmigšanas ātrums, kas gan ir nedaudz saistīti savā satrapā. Šoreiz neaplūkošu gulēšanas apstākļus – temperatūra, apgaismojums, gaisa svaigums, kā ari situācijas, kad gulta ir tizla – spiež muguru vai kaklu, vai, piemēram, gadījumus, kad ir patrāpījies agresīvs blakus gulētājs, kurš ik pa brīdim iebukņī, iesper vai vienkārši atņem visu segu 😀

Tātad gulēšanas ilgums un iemigšanas ātrus. Par ilgumu – variantu nav. Kādreiz bija jociņš: „Guli ātrāk, spilvenu vajag!!”, bet tas nu īsti nestrādās – cik stundas guli, tik guli.

Tagad par iemigšanu. Kā liecina gadiem ilgušie eksperimenti ar dzīviem cilvēkiem – mani pašu, esmu secinājis, ka visaktīvāk aizmigt traucē paša domas – tās virpuļo un mētājas, uzrodas no jauna, krustojas savā starpā, reizēm savijoties neatšķetināmos kamolos, tā ka gribas paņemt Damokla kunga instrumentu (aka zobenu) un to visu pārcirst! Bet nepalīdz…

Šajā kontekstā atceros kādu teicienu – būt laimīgam nozīmē būt par saimnieku sev pašam. Nu, vai aptuveni tā. Taču kā gan es varu būt sev saimnieks, ja manas paša domas dzīvo savu dzīvi un, johaidī, traucē man – BOSAM – aizmigt!! 🙂

Nu lūk. Viegli teikt, pateiksiet. Tā jau ir. Bet ir ari pāris receptes, ar kuru pielietošanu pārsvarā izdodas savas nepaklausīgās domas nolikt pie vietas – uz plauktiņa līdz rītdienai.

Pirmā, absolūtās disciplīnas metode: nolemt (pie sevis), tagad galvenais ir GULĒT!! Un viss… (nu… reizēm izdodas 🙂 )

Otrā, nedaudz advancētāka, iesaistās jau vizulizācijas principi: iedomāties sev priekšā logu, pa kuru domas lien vai lido iekšā (manī, acīmredzot, kur gan vēl), un aizvilkt tam priekšā melnu aizkaru. Un tad ar mušu pletnīti apdauzīt visas domas un domiņas, kuras gar aizkaru laužas garām (šī ir interesantāka, var nedaudz izgāzt vēl agresiju, kas palikusi 🙂 )

Trešā, ienāca prātā vakar, bet ari vizualizācija: paņemt visas domas, kuras maisās galvā, un sapīt tādā kā bizē. Ja kāda uzrodas no jauna vai izspraucas ārā – ieštaucēt atpakaļ bizē starp pērējām, lai nevipendrījas tik daudz 😉

Nu ko, 100 ., ka ir vēl daudz variantu, bet šie ir mani populārākie. Visvairāk mēģinu praktizēt pirmo, kurš ir grūtāks, bet – disciplīnai taču jābūt, vai ne? 😉