Teikšu kā ir – šis bija jau otrais šī gada izskrējiens svaigā gaisā, un, ja godīgi, ari otrais, ko vispār par tādu varētu saukt. Nav gluži tā, ka bez tā nevarētu dzīvot, bet gribas kaut kā vairāk pakustēties, gan ari jāsāk riktēties uz maija maratonu. Pusmaratonu, ja gribam būt pavisam precīzi.
Pirmais izskrējiens (jo 3km par nopietnu skrējienu tomēr negribas saukt) bija vakarā, tāpēc jo interesantāk bija rīta pasākums. Atzīšos – patika labāk. Vairāk gaismas, mazāk auto, svaigāks gaiss.
Vēl kāda lieta – kādu laiku atpakaļ pats biju sagribējis daļēji privātiem nolūkiem tādu lietu/vietu, kur uzskaitīt skrējienus, braucienus – vienā vārdā, fiziskos treniņus. Toreiz tālāk par funktierēšanu netiku, bet izrādās neba nu es vienīgias – ir uzradīts tāds http://www.endomondo.com, kur tieši tas ari notiek. Vari sakrāmēt pats savus un pablenzt uz draugu vai kaut visas pasaules (cik nu tur ir sareģistrējušies) aktivitātēm. Kas to dara pavisam vieglu un feinu – ja ir pie rokas kāds no telefoniem, kuri atbalsta GPS un kurus atzīst pats endomondo – tad viss treniņš ierakstās telefonā un uzlādējas internetā. Ja nu gribas pavisam izvirtības, tad var vēl atrast kādu no aparātiem, kurš tam visam var vēl pievienot ari sirds monitorēšanu 
p.s. bildīte no http://fitnessgurunyc.com/2010/04/the-runners-abcs/ (kurš gan jau nočiepis vēl kaut kur citur)
Nupat dzirdēju it kā parastu frāzi, taču situācijas spārnotu…
Brīdī, kad kāds tev jautā – kā lai es to izdaru?!?!, ļoti eleganta atbilde ir: “Es ticu, ka Tu esi radošs! Noteikti izdomāsi!”
Ideāli piemērota dažādām situācijām, sākot no ikdienas apkārtējo jautājumiem, līdz pat slinko darbinieku gaudām 😉
Ir jau 1.jūlijs… citiem vārdiem, puse no 2010. ir aizžvīkstējusi vēstures mēslainē. Labi, mēslainē droši vien būtu pārāk skarbi teikts.. bet no otras puses – kas tad tik būtisks būtu sadarīts, lai, piemēram, pat ne pēc pārsimts, bet tik pēc pārdesmit gadiem paveroties atpakaļ, varētu uzklapēt sev uz pleca – malacis, tas nu tiešām bija ievērības cienīgi?
Tajā pašā laikā, ari Buda, izprovējis padzīvoties pa mežiem, pārtiekot no pāris zīlēm dienā, atgriezās ar secinājumu, ka vērtība ir mērenībā. Tādā aspektā pie pavērta loga (lasi – svaiga gaisa) klausīties labu mūziku ar kūpošu tējas krūzi rokā nav nemaz tik slikti 😉 Taču tā varbūt ir viegli iestigt savā mazajā dzīvītē un domās sevi celt uz pjedestāla – da es tik, da man tik… Lai ari tas skaitās grēks, faktiski, visās filozofijās un reliģijās, ja tā godīgi – šāda tieksme piemīt, manuprāt, ik katram no mums… daži tik to neapzinās 😀
Nu skaisti. Laikam būs jāripina pamazām uz miega valstību, rīt kā nekā pāris darbi jāsadara. Viens no tiem – izbraukt ar ričuku pirms stāšanās pie virpas 😉
Nav ne jausmas, kāpēc kādam tas – suns ātrāks par putnu vai otrādi – varētu būt svarīgi, taču šodien to izdevās noskaidrot. Ja kādam vēl gribas to izmēģināt, varu ieteikt elementāru metodi. Nepieciešamais ekipējums – bez putna un suņa, protams – ir tikai velosipēds.
Pārējais notiek pats par sevi – iesākumā ir jādzenas pakaļ putnam (konkrētajā gadîjumā tas bija kaut kas līdzīgs cielavai). Redzot, ka putnu noķert neizdodas, secinājums viens – vajag trenēties niknāk.
Savukārt aiz nākamā līkuma pietiek tik nopriecāties, ka pie netālās mājas rejošais suns – Rekša radinieks jeb, latviski sakot, “vilks” – ir aiz žoga, lai nākamajā mirklī jau būtu jādomā par stratēģiju, kā tikt mājā veselām biksēm, jo suns pēc maza ieskrējiena un slaida lēciena jau ir žoga šitajā pusā 😀
Kā noprotams no mana tīri feinā garastāvokļa, testa otra daļa beidzās tīri patīkami – mežonīgi bļaustoties un sparīgi minot pedāļus, rezultāts nav slikts – suns paliek aiz muguras, rijot ceļa putekļus. Bite the dust, tā teikt 😉
Tad nu, nav pat jāpielieto nekādas īpašās loģiskās funkcijas, lai rezumētu, ka suns ir gaužām lēns radījums. Ja salīdzina ar mani uz velo un cielav-veidīgajiem putniem 😉
Labrīt!
Cilvēkiem reizēm ir raksturīgi kādas lietas pārspīlēt. Man, piemēram, pa reizei izdodas pārspīlēt savu varēšanu attiecībā uz kādām lietām vai pasākumiem. Tai skaitā fizisko varēšanu, piemēram, noskriet 10km. Biju iecerējis pirmdienas vakarā treniņa nolūkā (grasos Nordea maratonā pieveikt pusmaratonu) norikšot 10km. Atradu feinu stadionu – mīkstāks segums kā asfalts, apļi standarta, tā ka viegli saprast cik vēl tālu līdz laimīgajām beigām – un sāku skriet.
Prāta, lai neuzņemtu baigo tempu, pietika. Tā kā biju nobruņojies ar pulsometru, tas nebija īpaši grūti. Tomēr, kā nācās secināt, baigo tempu nemaz ari nebūtu varējis ilgi izvilkt. Lai ari biju šad tad ar velo pabraukājies un baseinā plunčājies, tomēr skriešanas muskuļi strādā citādāk un slodzes sadalījums ir pavisam atšķirīgs (tas gan nebija man nekāds jaunums). Viss būtu feini, taču pie pašām 5km beigām sāku just pazīstamas sajūtas ‘kvadricepsos’ (ellē ratā, nezinu kā to latviski sauc…), un pilnīgi biju sajūsma par savu saprātīgumu strauji samazināt distanci no 10km uz 5km un treniņu beigt 🙂
Tomēr galvenā lieta, par ko priecājos, – biju atkal skriet vakar (trešdien), nolēmu neforsēt un noskriet tos pašus 5km, ja būs draņķīga pašsajūta, tad – 3km. Rezultātā noskrēju 6km… Sajūtas feinas, pulss atbilstošs, temps tāds, lai varētu, nedaudz iespringstot, mēģināt 20km norikšot ~2h robežās. Nav jau nekas izcils, teiksiet, normāli veči bliež maratonu 2 stundās – taisnība jau ir, bet kā jau teicu – nevajag pārsteigties 😉
p.s. ak jā, šorīt pašsajūta ir labāka kā otrdienas rītā. Tas nozīmē, ka 5dien skriešu atkal. Jāmēģina 7.. 😉
Labrīt šovakar!
Pāris dienas jau priecājos par interesantu – man interesantu 😉 – mūzikas kanālu. Saucas Nat Geo Music, kā daži attapīgākie no virsraksta būs nopratuši. Mūzika tāda feina un lustīga, mazāk redzēta/dzirdēta globālajās rotācijās, tai skaitā no dažādiem reģioniem. Savukārt pa vidam iepinas dažādi sižetiņi Nat Geo stilā.
Interesanti, tas viņu mārketinga projekts auditorijas paplašināšanai, tā teikt ar interesanto par noderīgo (attiecībā uz mūzikas mīļotājiem), jebšu [(atcerējos par vārda jebšu lietošanu 😉] vai kā citādi…