Diena sākas ar brokastīm, kurās veiksmīgi finišējam no vakariņu galda pāri palikušos rīsus un karbonādes. Paralēli, ar Luisa telefona palīdzību, noskaidrojam kur un kā varam saņemt savas avio biļetes, kā ari Luiss piezvana uz Santiago de Cuba, piesaka mūs pie jaunā saimnieka, kā izstāsta, lai mums atbrauc uz lidostu sagaidīt. Tā kā šī ir pēdējā diena Havanā, pēc brokastīm iztaisām kopbildes ar saimniekiem, atdodam līdzi paņemtos suvenīrus – Rīgas skatu kartiņas (šādas tādas mantiņas atstājām ari istabās), kā ari mazo Havana Club. Par kartiņām 100% grūti pateikt, patika vai ne, bet izteicās jau pozitīvi 🙂

Tālāk rīta programmā bija paredzēts sadabūt avio biļetes. Gājām uz Vedado (jaunā Havana), kur atrodas Air Cubana birojs, taču, tikai izejot uz ielas, secinājām, ka esam bez kartes, zinām tikai pareizo virzienu 🙂 Daudz it kā neiespringstam, ejam virzienā un domājam tikt galā ar vietējo palīdzību. Kādu brīdi viss iet feini, līdz brīdim, kad ejam jau kādu brīdi un sadomājam uzjautāt, cik tad tālu vēl palicis. Secinām, ka ar mūsu vārdu krājumu un/vai spēju saprast vietējo tekstus ir diezgan nepietiekami, lai saprastu ko mums tur stāsta. Turklāt ir nelielas aizdomas, ka apjautātie varbūt pat nezina, ko meklējam, jebšu mēģina piedāvāt savus pakalpojumus… tomēr galu beigās kaut kā atrodam iestādi, gan ar laipnas kundzītes palīdzību, kura mums diezgan loģiski apskaidroja, kas un kā.

Aviokompānijā, kā parasti, auksts līdz pēdējam – kondiškas, redzams, strādā labi. Nedaudz pastāvot rindā, kur vietējās beibes savā starpā kaut ko apspriež, meitene, runājot pat angliski, izdrukā mums biļetes un varam laimīgi doties tālākajās gaitās.

Atpakaļceļš izvēršas interesantāks kā plānots. Tā kā pavisam precīzu plānu nebija, izdomājam – staigāts gana, izprovēsim velo-taksi. Viens vīrs baigi piedāvājas, par 5cuc no katra aizvedīšot kur un kā, pa vidam vēl piedāvā ekskursiju un vēl visu ko, uzrodas otrs, kurš baksta ar pirkstu kartē un tik kladzina kaut ko. Pēc mūsu saprašanas izstāstām, ka gribam pēc stundas būt savas ielas galā, nokaulējam cenu uz 4cuc un tā kā startējam. Uzreiz džeki mums iešķiebj pa kreisajam cigāram, pēcāk kaut kādā tirdziņā pa lētajam banānam –spiež uz servisu, redzies.

Brauciens kā tāds – tā nekas. Izvadā mūs pa Vedado nedaudz, noved pa ielu, kurā it kā varētu dzīvot Fidels – mājai gar žogu armijnieki, kas paspēj uzmāt, lai tik neiedomājas bildes taisīt, ieved Lenona parkā, kurš gan pats Kubā nekad nav bijis, patīkot vietējiem vienkārši. Pie Lenona ari interesanti – kā mēs tur tuvojamies un riktējamies uz fočēšanos, uzrodas vīriņš, kurš uz metāla soliņa izvieto kartonus, lai var dibenu piezemēt, uzkrāmē Džonam uz deguna acenes un – laipni lūdzam, fočēties! Tas tik nozīmē – ka tur kāds visu laiku stāv un dežūrē, tā kā mēs vīriņam nemaksājam, tad varētu domāt, ka viņš ir valsts darbinieks…

Faktiski labi, ka sākam stāstīt, lai ved atpakaļ – laika nav. Gluži taisnībai tas neatbilst, bet daļēji gribas tikt no abiem šeftmaņiem vaļā. Tad sākas brauciena interesantākā daļa – džeki ved mūs atpakaļ, izrādās uz starta vietu, jo uz mūsu interesējošo vietu, redz, ar velo-takšiem nevarot braukt. Bet nav problēmu – šie mums sameklēs pa lēto taksi, tikai 5cuc un viss kārtībā. Tas mūs īsti neapmierina, sakām, ‘iremos a pie’, tobish iesim kājām, un davai gribam maksāt. Izrādās, ari ceņņiku vīri jau grib citu nevis 4cuc no katra, bet gan 10cuc no katra. Kad sākam skaidrot – nu kā 5cuc no katra, bet – stundā! Un tas nekas, ka braucam stundu un 25 minūtes 😀 nu neko, beigās samaksājam vīriem 5cuc no katra un miers, tālāk soļojam paši 🙂

Atceļā vēl uzēdam, un pie mājas jau secinām, ka taxi ir klāt. Izrēķināmies ar Luisu un startējam uz lidostu. Šeit, redz, cena jau cita – tikai 20cuc par braucienu, nevis 30cuc kā pirmajā reizē. Nākas domāt, ka, pašam sameklējot taksi, tiešām var vizināties vēl lētāk, bet nu ko tur.

Lidostā ari interesanti – esam ĻOTI laicīgi, pieļauju pirmie, kas uz to reisu ierodas. Lidostā īpaši ko darīt nav, lai neteiktu – vispār nav ko darīt. Ir divas letes, kur var kaut ko nopirkt. Viena pavisam žēlīga, gluži kā no PSRS, otra tāda pierasti parasta – čipsi, alus, končas, cepumi, nu, visādi štrunti. To ari darām – izdzeram gandrīz visus Cristalus (gaišie ali), kas šiem tur atrodas.

Lidmašīna YAK-42, uz startu un finišu biki palaiž dūmus salonā, pasmirdinās pēc degvielas, bet citādi kā parasts autobuss, ja atskaita lidojuma laikā kārtējo kondišku, kas palaista šoreiz uz kājām. Rezumējums – vienmēr transporta līdzekļos jārēķinās ar iespēju, ka karstasinīgie kubieši var palaist reālu aukstuma terapiju.

Pēc nolaišanās nedaudz saķeram stresu, jo mūsu somas izbrauc pašas pēdējās, tikmēr jau esam apdomājuši ko darīt, ja somas vispār neizbrauc, bet par laimi tādu opciju izmēģināt praksē nevajag. Pie izejas jau stāv vīriņš ar vārdu un uzvārdu, ari droši vien apnicis no gaidīšanas un vicināšanās. Džeks pagrābj pirmo čemodānu un teciņiem gāž prom, tā ka jāpiedod pedālis, lai varam tikt līdzi. Izrādās, jākāpj žigulī, vispirms sakrāmējot somas bagāžniekā. Iesākumā viņam nekā nesekmējas satilpināt visus koferus, bet nedaudz piepalīdzam ar izvietojumu un satilpinās gan.

Tad nāk pati interesantākā dienas daļa – brauciens no lidostas uz pilsētu. Tā kā ir jau tumšs, tad jābrauc ar gaismām. It kā nekas ekstrēms parastos apstākļos, bet šim džekam ir tikai gabarīti un tālās gaismas, par pagriezieniem īsti pārliecības nav – vai nu nerāda, vai nav vispār. Stūrīte onkam tāda maziņā, pats ari izskatās pēc kādreizēja rallista, tā ari apmēram izrīkojas uz ceļa. Un vislabākais moments, kad pamanām, ka nav neviena sānu spoguļa (ir tikai kājiņa palikusi) nokrīt ar vidējais atpakaļskata spogulis! 😀 Onkam īpaši stresu tas nerada, knapi pagriež tik galvu, iemet vienu robu zemāk un gāzē tālāk! 😀

Visu ceļu neko neteicis, pēkšņi iejūtas gida lomā, kad esam iebraukuši pilsētas centrā – trīs vārdos pasaka, ka viss atrodas tepat pa rokai, ved tālāk uz casu. Pamanām tikai to, ka ļoti daudz vienvirziena ielu un esam klāt. Izrādās jādzīvo divās blakus mājās, jo katram saimniekam pa vienai istabai. Paēdam vakariņas, papļāpājam kādu stundu ar saimniekiem un stumjam gulēt. Rīt vesela diena un pilsēta priekšā! Hasta mañana! 🙂

…nu ko, ārā sniegs līdz ausīm, tāpēc varam turpināt, kur apstājāmies 🙂

Tātad, dodoties mājup no restorāniņa, pa ceļam uzduramies ADIDAS veikalam. Intereses pēc ieceļojam iekšā palūkoties – rezultātā tiekam pie jaunas somas (uz pusi lētāka kā pie mums), jo ikdienā tomēr kāda soma noder, apkārt vazājoties.

Vakariņas vairs nav tālu, un tā ari ir – ari vakariņās porcijas lielas un ēdamie daudz, sākot no ceptām banānu šķēlītēm (kartupeļu vietā), gaļas līdz augļiem un rīsiem un vēl šādiem tādiem labumiem. Saimniece jau sāk tīri vai apvainojusies izskatīties, redzot, ka mēs netiekam galā, bet tad rodas spoža doma paņemt visu pārpalikumu brokastīm. Sabāžam katliņā un iestumjam ledusskapī.

Tā kā ir jau pavēls, Santiago de Cuba saimniekam izdomājam zvanīt nākamajā dienā. Tusēt vairs nevelk, ir tomēr sagurums uzkrājies… tikmēr uzpļāpājam ar otrā stāva saimnieku par dzīvi, kurš izvilcis ruma pudelīti piedāvā ari mums piedalīties 🙂 Stāsti interesanti – agrāk daudz bijis krievisks. Sākot no auto, beidzot ar filmām un dažādām precēm. Savukārt tagad gandrīz tā pat iet uz ķīnisko pusi – acīmredzot komunistiskā draudzība dara savu. Runājot par automašīnām, padomju auto un vecie amerikāņi ir apmēram puse uz pusi. Jauni auto ari redzas, bet salīdzinoši pamaz. Tā kā autoparks kopumā vecs, tad remontēšana ir aktuāla lieta, turklāt – vecos amerikāņus remontēt esot pat vieglāk kā padomju, jo padomju rezerves daļas ir reāls deficīts. Nu, šeit ir reāla biznesa iespēja, ja kādam mūsu krastā ir lielā vairumā žiguļu, moskviču detaļas.

Savukārt ar biznesu nav nemaz tik vienkārši. Viss pa lielam pieder Fidelam. Izņēmums ir šīs legālās Casas Particularis – tūristiem izīrējamās istabas, Paladares – ģimenes restorāniņi (gan nevienā, šķiet, nebijām) un vēl šā tā, pieļauju ari suvenīru ražotāji nav valsts bizness. Ja ir vēlme veidot kopuzņēmumu, tad opcija ir atdot 51% Fidelam, viņš ari ieliek savu pirmo direktoru un tad vari biznesu ripināt 😉

Parastiem strādājošiem algas nesen ir atlaistas no valsts noteiktajiem standartiem, jo iepriekš pat ārzemnieks savā uzņēmumā nevarēja maksāt, cik izdomāja, biedrs Fidels jau bija noteicis, cik saņem sētnieks un cik – direktors. Bet maksā nu reāli maz – 20-30 CUC ir vidējā alga. Turklāt vislabāk apmaksātie, diezgan loģiski, ir polismeņi un naudas inkasatori, kuriem turklāt vēl dodot ari graudā – gaļu vai ko citu, kā nu kuru mēnesi. Attiecīgi ari noziedzība, īpaši nopietnā, ir samērā zemā līmenī. Sīkumi – kabatzagļi un tamlīdzīgi pasākumi, protams, var gadīties.

Salīdzinājumam ar algām – gaļas kilograms maksā 10 CUC, nu, iznāk 2kg mēnesī. Ziepes – 2-3 CUC. Daļa pārtikas un citu preču ir iepērkama par lētākām naudiņām, kas tiek dota no valsts pret taloniem. Katru mēnesi ir noteikts apjoms, ko var iegādāt atkarībā no cilvēku skaita ģimenē. Sortiments pa laikam mainās, bet pārsvarā – cukurs, kafija, vista, ari ziepes u.c. Līdz ar to daļa ģimeņu pat praktizē šo to no lētās talonu pārtikas, piemēra, kafiju paši nemaz nelieto, bet uzreiz notirgo sekundārajā tirgū jau par tirgus cenām.

Tā kā pārtika deficīts, tad ļoti strikta kontrole pār lauksaimniekiem, lai šie nesadomātu savu lopiņu kotletēs pārstrādāt. Izrādās, ja noķer šādā nodarbē, var iesēsties uz 10-30 gadiem. Salīdzinājuma – ja cilvēku nomušī, tad līdz 5 gadi… attiecīgi, tiklīdz kaut kas nedo’ die’s notiek ar tavu ragulopu, tad pirmā doma ir bizot pie polismeņa un vietējā veterināra, lai šie apliecina, ka lops kaut kā netīšām pats galus atdevis, nevis saimnieka iejaukšanās rezultātā! Savukārt nododot lopiņu kautuvē – šie zemniekam iemaksā ~12 CUC. Tobiš tirgū viens kg gaļas! Vispār traki… 🙂

Par valdību īpaši neviens runāt neatvēzējas (visizteiktāk ārpus galvaspilsētas – tur vispār neviens neko nesaka), tomēr saimnieks pastāsta, ka Rauls patīkot labāk, jo Fidels esot kā ar klapītēm bijis – tikai revolūcija, komunisms utt. Rauls tomēr jau ir atļāvis DVD, datorus, vietējie nu drīkst viesnīcā padzīvot.
Īsumā parunājām ari par armiju – tā šiem obligāta, standartā 2 gadi. Ja ir augstākā izglītība – 1 gads. Bet īpaši traki neesot. Agrāka termiņš bijis pat ilgāks (taču cik – nevaru salasīt, uzpilējis kāds piliens uz pierakstiem un izplūdis :D)

Parunājām ari par rumiem. Šie viņiem tur pilns ka mudž – dažādu nosaukumu, turklāt katram ir pēc izturēšanas pakāpes dažādas versijas no baltajiem līdz pat tumši tumšajiem. Salīdzinājumam – alus tikai 2 šķirnes novērojās 🙂 Tumšie pēc garšas vairāk jau savelk uz konjaku, bet – gaumes jautājums. Ari cenas neko – sākot no 3.80 CUC par 0.7 Havan Club līdz pat 75CUC par kādiem tumšajiem niknajiem. Esot pieejami ari dikti lētie, prasu – krutka, šis saka – tipa jā, bet, kas pats labākais – valsts ražojums, nevis kreisais! 😀

Tā nu šī diena pavadīta, jāliek uz ausi, lai nākamā rītā vēl nedaudz pašeptētos pa pilsētu un tad jau planētu prom uz otru galu.

p.s. šeit adrese, kurā dzīvojām – māja viena, bet Casas divas, divi saimnieki, kopā laikam 4 istabas (2vietīgas). jebkuru no šiem iesaku pilnīgi droši – lokācija ļoti ērta, saimnieki dikti feini, ko vairāk vajag. Nu labi, cena varbūt nav pati zemākā visā pilsētā, bet – visu nevar gribēt 😉

Rīts iesākās agri, tā vismaz saka Luiss, 8.30 apciemojot mūs pie brokastu galda. Brokastīs pasniedz ceptu olu, augļus, tēju, karstu pienu un kafiju, grauzdētas maizītes un marmelādi. Kad esam finišējuši brokasti, nedaudz iztaujājam Luisu un startējam uz pilsētu. Dienas plānā ietilpst atrast čibas staigāšanai, jo vienai ceļotājai karstuma dēļ esošās čabatas ir noberzušas kājas, pēc tam uz pludmali – kā nekā no Latvijas septembra izrāvušies, gribam iekosties karstajā saules ‘pīrāgā’ tā pa krietno 🙂 Pēcākam plāni vēl nav sastādīti, bet pa lielam droši vien mērķēsim uz pilsētu.

Veikalu mums izstāsta, atrodam viegli. Tur neliels pārsteigums (bet ne pēdējais). Veikalā iekšā ar somām nelaiž, gan jau ir dibināts iemesls, līdz ar to ejam uz maiņām. Ieejot iekšā – še tev tukšie Kubas plaukti – reāls JYSK… veikals divos stāvos, pilns ar plauktiem un mantām. Ari ar cilvēkiem – tas nozīmē, ka kubiešiem baksītis ir, vismaz daļai. Tomēr vajadzīgo garderobes gabalu neatrodam, bet izrādās nav slikti, jo uzduramies vienai bodītei tālāk, kurā par pāris cuciem atrodas vajadzīgais apavu gabals.

Tālāk uz pludmali. Sekojot norādījumiem, ierāpjamies sarkanā divstāvīgā tūristu busā un braucam. Par biletu jāmaksā 5cuc, bet tas uz visu dienu. Šeit, šķiet, mūs piešņāca, jo baksīti savāca kā par 2 biļetēm, bet uz rokas izsniedza vienu, kaut ko murmulējot, ka meitenēm par brīvu. Lai nu kā, bet kontrole mūs neapciemoja, ari pārējos busos rāpāmies iekšā vicinot to pašu vienu biļeti, tā ka neviens nesagribēja pārbaudīt kas tur īsti un kā.

Konkrētais autobuss tomēr izrādās neīstais – tikai pilsētas skatiem, bet, nedaudz parunājot ar pavadoni, tiekam pie skaidrības, ka mums jābrauc, no kurienes braucām, un jānomedī cits autobuss, kas ari veiksmīgi izdodas. Tikmēr īstais autobuss (pareizāk droši vien – šoferis) izlēmis ķert uz kontrastiem, jo kondicionieri iebliezis uz maximāliem apgriezieniem, tā ka drīz jāsāk domāt vai šitais brauciens nebeigsies ar iesnām…

Nonākot jūras malā.. velns, tā ir, pieradis te pie mūsu puses mazajiem ūdeņem – tas taču ir OKEĀNS :D. Nu, tātad – nonākot okeāna malā, aiz priekiem īpaši nepiedomājam, ka vajadzēs braukt no pludmales atpakaļ, un, nepaskatot autobusu sarakstu, iesprūkam pludmalē. Pludmale, protams, ekselenta – baltas smiltis, saule, tirkīzs ūdens vietā… feini… vienīgi – sāļš gan, ja ietrāpa acī, tad ir krietni jāpaciešas līdz dabon atkal tīru, bet toties tur virs ūdens diezgan stabili, tā ka varu tēlot jūras zvaigzni cik uziet 😀 Okeāna (mm… skan baigi smalki, ne?:) ) malā, kā jau rekomendēts, ieziežamies ar nikno krēmu, kurš (apsteidzot notikumus) izrādās, manā skatījumā, tomēr mazliet par niknu – nosargāja ādu ne tikai no apdegumiem, bet ari no iedeguma 😀

No pludmales startējam pārāk vēlu – tikai, kad sagribas ēst. Pirmītējās steigas dēļ nākas pusstundu nonīkt pie pieturas, gaidot autobusu. Tikmēr kurkstošais vēders paspēj iedzīt tuvējā veikalā pēc cepumiem, lai vismaz kas, ko uz zoba uzkrāmēt. Turklāt ari veikalā kondiška uz visaukstāko…

Atgriezušie pilsētā, izlemjam pieņemt Luisa rekomendāciju un apmeklēt ķīniešu restorānu – La Flor de Lotus, tipa Lotusa zieds. Bliežam uz iepriekšējā dienā atklāto Ķiniešu kvartālu, kurš izrādās sastāvam no vienas pusotras ielas. Laikam esam ietrāpījuši klusajā stundā, jo pēkšņi no visām ēstuvēm iznesas ārā pa kādam iekšā rāvējam, vicina savas ēdienkartes, viens pat – kājām gaisā (nu, ēdienkarte, ne pats), bet tā kā neredzam īsto nosaukumu, atgaiņājamies, uz beigām jau agresīvi, un tiekam cauri šķībajam kvartālam. Tālāk nedaudz pamaldoties pa ielām, izmēģinot dažādus padomdevējus, izdodas atrast īsto iestādījumu, kurš izrādās esam patiešām glauns un labs. Pat ar dzīvo mūziku 😉

Ēdienkarte gan tikai spāniski, bet viesmīlis prot angliski, līdz ar to tiekam pie saviem čikāniem, jūras veltēm un visādiem citādiem ēdamiem. Kad atnes – jēziņ… porcijas milzīgas, tomēr neko – atvēzējamies un ķeramies klāt. Visu laikam noapaļot neizdodas, bet cenšamies no sirds, jo ir patiešām garšīgi. Turklāt piemetas dzīvais ģitārists, kurš piedāvājas nodziedāt jebko. Tā kā pasprūk vārds Guantanamera (izrādās, dziesma par meiteni no Guantanamo, kura lepna būdama atšuvusi dziesmas autoru par spīti viesiem viņa komplimentiem:) ), tad džeks ari bliež vaļā, turklāt tīri feini, daudz feināk kā lielākā daļa no viena mūsu ‘dari ar ziemeļzvaigzni’ dalībniekiem. Kad pametam iestādījumu, saprotam, ka būs ziepes – pēc paris stundām ir vakariņas, bet vēders iet TĀ pa priekšu, ka varētu neēst pat līdz brokastīm…

Par vakariņām un sarunām ar saimniekiem – nākamreiz… toties – daži bildīši, ko uz kāro actiņu paskatīt 🙂

Tātad – rīts. Brokastis, kā jau teicu, no veikala desumaizes un siera maizes, tālāk čekojamies ārā un laižam uz lidostu. Izrādās – Frankfurtes lidostā jāzina īstais termināls, tā kā šie tur ne viens vien. Par laimi šoperīts pieredzējis un zina no galvas, kura aviokompānija no kura termināļa lido. Pa ceļam biju izdomājis lidostā pa lēto iegādāt fotofiltru un mp3 pleijeri priekš pēdējā brīža spāņu valodas sagrābstīšanas. Tomēr nācās vilties – mp3 pleijeri tikai tādi, kas manu kartiņu nesaprot, savukārt filtru nav vispār. Var vienīgi iepirkt veselu fotoaparātu, bet tas šoreiz nav īsti aktuāli 🙂 aa, nu jā – ko atradu vērtīgu, bija guļamais U spilvens. Pēc tam, kā izrādījās, tīri noderīgs un ērts 😉 kas vēl tāds iekrita acīs – bija pilns ar elektro pārveidotājiem. Tā ka, ja šitajā krastā neizdodas ko tādu atrast, nav liela bēda, pilna lidosta ar tiem štuciņiem (gan nav tā, ka dikti pa lēto) 🙂

Nu tad tā, sakāpjam iekšā un laižam prom. Nekā neparasta, paceļamies un braucam… Pilots prognozē, ka dalidosim par stundu ātrāk kā paredzēts – nevajadzēs 11h, pietikšot ar 10h. Tā nekas, ne? Lai gan, ja ir diennakts braukta līdz Prāgai, tad desmit stundas nekas mega nemaz nav 🙂 Ir ari pozitīvā puse – 2x dod ēst, siltais gan 1x, bet nav jau ari restorāns, tomēr. Tā kā pieejami ar grādīgie (gan par maksu), tad tauta pamazām atdzīvojas – sāk tusēt apkārt, blenž pa logiem (ka nu tur baigi būtu kas redzams), veido savus mazos bariņus, kaut ko pļāpā.

Uz lidojuma otro pusi izlemju ietestēt WC. Tā kā līdz tam lidot bija gadījies tikai īsos gabalus, tad nebiju palūkojis iekšpusē. Nu, tā – diezgan racionāli viss un samērā ērti. Bet, vot, tas gan ir taisnība – sēžot uz poda ūdeni raut nevajag! Īpaši jau džekiem! Ja nu vienīgi nav kādi kompleksi vai kas tāds 😀 tiem, kas nezina – ūdens īsti nekāds neraujas, bet ar tipa vakuuma principu viss tiek dabūts no tās ierīces prom.

Pašā lidmašīnā izklaidēties var normāli – rāda kino, var klausīties kādi pieci kanāli dažādu mūziku, sākot no Mocarta, beidzot ar 50 Cent, vai kā viņu tur… ko varu pakomentēt, ir vērts paķert līdzi austiņas, ko iespraust krēslā, citādi – var iegādāt par kādi 3eur turpat uz vietas. (varu pačukstēt, ka atpakaļceļā – deva par velti :)) Uz ekrāna filmu starplaikos demonstrē lidojuma grafiku, var redzēt, ka laižam faktiski pāri uz Ameriku, tad nosacīti gar krastu uz leju. Nu jā, kad beidzot ir ko redzēt, tad nav slikta tomēr vieta pie loga, tā ka ir vērts mēģināt sarunāt pie check-in tantēm vai onkuļiem.

Lidosta. Nu jā… iesākumā – uzraksti ir ari angliski. Labi ka tā, citādi jau pamazām pārņem tāda sirreāla sajūta – džekiņ, tūlīt viss būs spāniski, ko ta darīs, vai vispār varēs kaut ko saprast… nu, nekas, nav laika sirreāloties, priekšā pasu kontrole. Tantuks paveras tādu aci – nu, nu, ko tad tev te vajag. Paskatās pasi, vīzu, noriktē, lai nostājos pie lodziņa un – nofočē ar webkamu. Neko teikt, diezgan moderni – bilde uzreiz datorē iekšā un gatavs. Pēc tam palaiž – ej, staigā, esi pieskaitīts 🙂

Tālāk dikti feina lieta pirms čemodānu lentas sēž ārstu komisija. Nu točna – trīs dakteri (nu, labi, precīzāk viens dakters un divas beibes. Mozh medmāsiņas :D) ik pa brīdim kādu no straumes izķeksē ārā un kaut ko apskatās. Čemodānu lente it kā nekāda dīvaina nava, tikai tas, ka turpat jau džeki sāk kūpināt. Laikam nedaudz normas atšķirīgas, neviens īpaši par dūmošanu neiespringst. Kad nu viss cauri, ejam mainīt naudu. Kurss ok – 1 cuc iznāk kādi 0.55 lvl. Par taksi gan mums noplēš normālu kāpostu – 30 cuc līdz centram. Laikam var aizbraukt uz pusi lētāk, jo pēc tam atpakaļceļā mums ir taksis par 20cuc. Nu neko, visu jau ar uzreiz nevar, turklāt, lai kaulētos vajag tekošāk spāniski runāt 😉

Piebraucam pie mājas. Saimnieks mūs gaidījis vēlāk, vēl pucē istabas, bet nekur nesteidzamies, tā ka varam papļāpāt. Pats saimnieks – Luiss tāds tīri feins kekss, labi runā angliski, krekls gan ar labu pleķi, bet tas ātrumu nemazina 🙂 Iesākumā mums apstāsta kas un kā – iesaka pāris vietas, kur paēst, ko paskatīt pilsētā, kur naudu samainīt, kur internetu atrast, vēl šo to, iedāvina cigāru un ūdens bačoku, jo no krāna dzert nerekomendē. Atstiepj tēju un pļāpājam tālāk. Izrādās Luiss pa lielam ir interjera dizainers, lai gan mācījies ir farmāciju – normāli, plaša profila speciālists. Tagad pārtiek no casas biznesa. Brīdina mūs nepirkt uz ielas ne cigārus, ne rumu.

Tamēr jau sakārtotas istabas, izkrāmējam mantas un izlemjam iet pastaigāt. Aizvelkamies uzēst ieteiktajā vietā – Caffe Neruda. Tīri normāli, ēdienkarte līdzīga kā pie mums – vista, cūka, liellops, bet daudz jūras zvēru, sākot no zivīm līdz garnelēm un citām tamlīdzīgām izvirtībām. Izcenojums, nu nav nekāds baigi lētais, apmēram kā pie mums. No 7-10 cuc, kas ir ap 4-6 lvl no ģīmīša.

Pēc ēšanas pa Maleconu (tipa krasta iela) aizklīstam līdz centram, pastaigājam pa Prado, Centrālo parku, pamazām gan jau metas tumšs un velkam atpakaļ, šonakt kaut kā uz nakts dzīves baudīšanu nesasparojamies, lidojums tomēr ir kādu pēdiņu uzlicis, ari laika zonu maiņa nav bez sekām. Pa ceļam atradām China town, bet iekšā interese nebija iet. Gan jau – rīt. Pa ceļam var novērot, ka kubieši pārsvarā sēž uz saviem lieveņiem vai pie logiem, blenž riņķī, pļāpā vai klusē. Daudzi spēlē domino, laikam nacionālais sporta veids…

Nu ko, ari šis ceļojums, gluži kā daudzi citi, iesākas Rīgas lidostā. Čemodāns nav pārkrāmēts virs normas, tas priecē, laiks ari nav pārāk daudz lidostā jānosit, tas ari nav slikti. Līdz ar to izlidojums no Rīgas sākas raiti un bez ķimerēšanās. Viļņā no laižamies tikpat veikli. Tur gan jāuzgaida kādas pāris stundas, kas priekš Viļņas lidostas izklaides iespējām ir reāli par daudz. Galvenā izklaide, faktiski, sastāvēja no meklēšanas kā iečekoties uz tranzīta lidojumu, pa ceļam ari paspaidot pogas tranzīta čekin stendā, un nelielas uzēšanas vietējā kafūzī, kur viesmīļi vēl bija pa pusei aizmiguši. Iečekoties vēlreiz nebija vajadzīgs un lidojums uz Frankfurti beidzot turpinājās.

Frankfurtē nedaudz sajutām pasaules transporta elpu – lidostā ik pa pāris minūtēm paceļas vai nolaižas pa lidmašīnai, tauta ka biezs, ari platības milzīgas. Bet nekas pārāk sarežģīts it kā nav un līdz takšiem tiekam veikli. Par viesnīcas adresi gan taksists nav dzirdējis, bet nodemonstrē, ka esam ielidojuši modernā valstī – saštepselē savā GPS aparātā koordinātas un aizvizina bez lielākām problēmām. Noplēš, manuprāt, pat mazāk nekā mūsu taksisti no lidostas līdz centram vedot, turklāt jābrauc bija ilgāk 🙂

No viesnīcas dodamies uz centru. Ir gan svētdiena, bet apskatīt lietas un vietas jau var ari brīvdienā. Un tā ari ir – gan Hauptbahnhofs, gan debesskrāpji, gan Eiro māja, gan sexshopi 🙂 jā, jā, šiem tur uz gandrīz galvenās ielas veseli divi gabali – tādi divstāvīgi, ar vitrīnām un visu pārējo kā veikalam pienākas 😀

Runājot par pašu pilsētu – tā nekas, tīri glīta. Vismaz centrs. Līdz nomalēm jau netikām. Pirmā lieta, protams, bija paēst, klīdām pa centrālo ieliņu, līdz fast-foodu starpā acī iekrita (ne jau burtiski, protams) iestādījums ar nosaukumu KAKADU. Nosaukums atbilst iestādījuma garam – Austrālijas restorāniņš. Interjerā dažas ceļa zīmes no mazākā kontinenta, apkalpojošais personāls – indieši (tas gan varbūt nav īpaši autentiski) un – kā nu bez ēdienkartes! Ēdieni no ķengura, emu, krokodila, puskilograma burgeri un vēl dažādi izēdieni. Indietis mūs saintriģē ar super-truper gaļas plati uz 2 personām, kura sastāv no emu, krokodila, ķengura un folijā cepināta kartupeļa ar krējuma mērci vidū… mjaaa… nu garšīgi bez gala. Ja kādam interesē, tad par tām gaļām – krokodils ir apmēram vista ar zivs piegaršu, ķengurs tāds cīpslaināks (nu  skraida jau ar apkārt, vismaz dzīves laikā, diezgan cītīgi) liellops ar specifisku piegaršu, emu – nu vista gluži nav, lai ari putns, drīzāk pat uz cūku vai ko tādu…

Pēc tādas kaloriju uzņemšanas izlēmām vēl pavazāties. Rezultātā pa lielam apskatījām dažas ielas, uzrāpāmies tā dēvētajā Main Tower, par kuru iesākumā aplami noturējām televīzijas torni 🙂 bet nekas, viena vāciete ierādīja, uz kuru pusi pareizāk jāmērķē.

Atpakaļceļā stacijā iepērkamies brokastīm, ieslēdzies bija latvietis praktiskais – neies jau par 9eur ēst brokasti viesnīcā, ja var par 9eur uz diviem iepirkt paiciņu un pieēsties tāpat 🙂 Latvietis praktiskais mūs nepamet ari uz perona, kad vizināmies atpakaļ uz savu viesnīcu – kaut kā, bet iztiekam bez biļetēm, par cik jābrauc tik 4 pieturas… ā, turklāt vēl vilciens apstājas lidostas pieturā, izrādās tālāk nebrauc, tad samērā amizanti atradām citu, bet galā tikām veiksmīgi.

Rezumējums šai dienai… nu, Frankfurte šķita tāda tīri feina pilsēta, tīra, ar izteiksmīgiem debesskrāpju akcentiem, ar ļoti dažādiem cilvēkiem – pastaigājot vien varēja saklausīt kādas 5 dažādas valodas, ieraudzīt pilnīgi dažādu kultūru piesitienus apģērbos, matu sakārtojumos un acu skatienos. Kosmopolītiska pilsēta. Pieļauju – nodeva lidostai…

p.s. ja uzkliko uz bildes 1x, tad atveras jauns lodziņš, kurā ir vēl kāds sīkāks komentārs (ja man nav bijis slinkums vai ir bijis ko pierakstīt)

p.p.s un ja vēlreiz uzkliko, tad būs lielajā izpildījumā – netīšām atklāju šito fīču. tīri feina pagaidām šķiet 🙂

Labrīt!

Tad nu par visu pēc kārtas. Pirmās apzinātās domas par aizceļošanu līdz Kubai droši vien radās kādā brīdī, dzirdot ziņās pieminam Fidela izgājienus vai citus tā krasta piedzīvojumus. Līdz konkrētai realitātei domas pārtapa šā (2008) gada pavasarī. Tad jau radās neliels plāniņš par vasaras vidu, tomēr, apsverot vēl dažus par un pret, ceļojums tika nozīmēts uz septembra otro pusi. Septembris un oktobris gan esot ‘uragānu’ un lietus periods, tomēr tas sevišķi nebiedēja – galvenais, ka silts! Un silts tur ir, faktiski, cauru gadu – gandrīz nemainīgi ap 25 grādiem.

Nākamais posms – biletu rezervēšana. Skaidrs, ka ar tvaikoni būtu pārāk garlaicīgi un ilgi, līdz ar to atliek tikai lidot. Lidošanas opcijas ir tiešām dažādas. Pa tiešo no Rīgas, diemžēl, nekas nelidot, bet no Vecās pasaules lidostām ir dažādi reisi. Konkrēti apsvērām variantu no Londonas, Frankfurtes un laikam vēl kādus. Cenu diapazoni dažādi – no 400 līdz kādiem 800 latiem (un uz augšu, protams – pa riktīgi dārgo nav problēmu atrast biļetes gandrīz uz jebkurieni ;D ). Finišā palikām pie Frankfurtes. Turklāt iznāca lētāk taisīt atsevišķu lidojumu uz Frankfurti un tad no turienes uz Havanu. Rezultātā iznāca, kas nemaz nešķita slikti, dienu pavadīt Frankfurtē.

Kaut kādu apsvērumu pēc (šobrīd loģika vairs nezīmējas, taču tobrīd bija kaut kāds arguments ar čemodāniem) tika izlemts Frankfurtes viesnīcu meklēt tuvāk lidostai. Par sapratīgām naudiņām tas ari izdevās gan turp, gan ari atpakaļ ceļam.

Gan par lidojumiem, gan viesnīcām droši vien jāsaka, ka ‘iebukoties’ nav slikti jau labu laiku iepriekš. Mūsu gadījumā tas bija jūlija vidus, ja pareizi atceros, līdz ar to ne pārāk laicīgi. Tas, droši vien, padarīja pasākumu nedaudz dārgāku, bet – ko padarīt, visu uzreiz ari nevar 😉

Par pašu Kubu, lai nebūtu tā, ka ielidojam un uz dullo kaut kas jāmeklē, dikti jau gribējās kaut ko ierezervēt ari tajā krastā. No aptaujātiem Kubas ceļotājiem, kā ari no salasītā interneta dzīlēs, secinājums bija radies – jādzīvo nevis pa viesnīcām, bet gan tā saucamajās ‘kasās’. Casa particular (no esp – māja privātā) ir vēl Fidela laikos, bet salīdzinoši nesen ieviests pasākums, kurš atļauj iedzīvotājiem (attiecīgi reģistrējoties, iemaksājot atvēršanas un ikmēneša maksu utt) uzņemt tūristus. Casas ir dažādas – gan ar gan bez gaisa kondicioniera, ar atsevišķu/kopīgu vannas istabu utt. Līdz ar to ari cenas variē, īpaši jau starp pilsētām. Izlēmām, ka būtu labi ko tādu norezervēt, vismaz ceļojuma iesākumam, jo tā bija saplānota diezgan jau cieši pretstatā ceļojuma otrai pusei – kas bija atstāta improvizācijai atkarībā no sajūtām. Rezervēt droši vien iespējams dažādi, mēs izmantojām www.cuba-junky.com – tīri feina lapiņa, kur ari daudz varēja sasmelties informāciju par Kubu un tās fīčām. Pēc nelielas sarakstes ar turienes darboni Pototo mums bija norezervēta casa Havanā un Santiago de Cuba, kas bija paredzēts kā otrais apstāšanās punkts.

Vēl sagatavošanās posmā pirms casu rezervēšanas ietilpa ceļojuma maršruta zīmēšana. Tā kā salai ir izteikti plakana forma (vai kā to lai nosauc) loģisks šķita plāns doties no viena gala uz otru, lai divu nedēļu laikā aptvertu lielāku valsts daļu, nevis aprobežotos tikai ar dažiem fragmentiem.  Savukārt, lai neaizķertos kāda muļķīga iemesla dēļ salas vidū un pa galvu pa kaklu rauties atpakaļ, ieplānojām uzreiz no Havanas lidot pāri uz otru galu – Santiago de Cuba, otru lielāko pilsētu, lai tad brīvā tempā varam šķūrēt atpakaļ uz Havanu. Biļetes ari iegādājām caur internetu. Mazliet gan šķita interesanti – pārskaitīt baksīti un biļetes tā ari neizdrukāt, tās, redz, jāsaņem uz vietas ofisā… nu, lai tā būtu 🙂 Tālāko ceļojumu plānojām veikt ar auto – iznomāt uz vietas un tad vizināties, lai pie reizes varam aplūkot ari ko vairāk par pašām pilsētām.

Tātad īsumā ceļojuma maršruts tika iezīmēts šāds: Havana – Santiago de Cuba – Baracoa – Holguin – Las Tunas – Camaguey – Ciego de Avila – Trinidad – Cienfuegos – Varadero – Havana. Pa lielam šis maršruts veidojas loģiski velkot līniju no salas austrumiem atpakaļ uz Rietumiem 😉

Plānošanas laikā tika pēc iespējas ievākta dažāda informācija par Kubu, lai saprastu, kas jāmeklē katrā no pilsētām, kas apkārtnē, kas vēl kaut kur. Pārsvarā gan internetā, kā ari ļoti vērtīgā lietiņa – ceļojuma gida (travel guide) grāmatiņas, konkrēti Eyewitness Travel izdevums ‘CUBA’. Pārāk sīki gan neizdevās izstudēt šo grāmatiņu, bet, pārlasot ari ceļojuma laikā (un ari pēc tā:)), nācās secināt, ka tur tiešām ir daudz noderīgas, vērtīgas un aktuālas informācijas.

Nu ko, par sagatavošanos un plānošanu tas īsumā būtu viss… par pārējo nākamreiz 🙂

Labrīt!

Kā kāds lasītājs jau būs pamanījis, bija man plāns apmeklēt Kubu. Šobrīd plāns jau ir finišēts, respektīvi, esmu atgriezies no Kubas ar nelielu (paldies pretiedeguma krēmam) iedegumu, dažām bildēm un kārtīgi atpūties (vismaz pašam tā šķiet 🙂 ).

Kā jau biju solījis – šajā pašā kategorijā parādīsies rezumējums, dienasgrāmata, iespaidi un vēl šādi tādi labumi no ceļojuma, bet viss prasa mazliet laika un iedziļināšanos. Citiem vārdiem – pacietību, vismaz nedaudz 🙂

p.s. slapjdraņķis – attiecas uz Latvijas klimatu 😉

Labrīt!

Nu tad tā, tā kā slimot nekad nav pozitīvi, īpaši jau ceļojuma laikā, turklāt īpaši nepazīstamā zemē (lai ari ar vienu no labākajām veselības aprūpes sistēmām – tā vismaz šur tur izlasīju), tad noskaidroju, kas nu kā ir preventīvi jāsapotē. Izrādās – nekas daudz. Iesaka preventēties pret:

1. B A hepatītu (labotam ticēt 😉 )
2. Difteriju
3. Vēdertīfu

Nu neko, kādu laiciņu atpakaļ aprunājos ar Infektoloģijas centra meitenēm, iesākumā telefoniski (bet to meiteni nebija tik viegli saprast), pēcāk klātienē (tad gan uztrāpīju uz vienu dikti feinu dakterīti, turklāt svētdienā – potēšanas procesu var izveikt ļoti elastīgos laikos – katru dienu no rīta līdz vakaram) un izsecināju, ka pie reizes varu izpotēties ari uz A hepatītu – nu, kad jau dur, tad pa pilnu klapi. Jo izrādās vienā piegājienā drīkstot štepselēt pat 5 potes uzreiz! Tomēr nācās pirms tam izsecināt vai nav kādreiz jau saķerts hepatīts B – jo tad nedurot… Nu neko – nepagāja ne nedēļa, kad analīzes uzrāda negatīvu rezultātu (šajā kontekstā – tas ir labi 🙂 ), kuru noskaidroju ari telefoniski, kas darba cilvēkam ir tīri ērti.

Tad nu pēdējais solis bija apmeklēt iestādi, lai sajustu savā miesā ‘oda kodienu’ (pēc kura gan kreisais plecs 2 dienas pasāpēja – mozh par dziļu senjorita ieknieba…), faktiski pat 3 gab (A+B kompinētais dūriens, vēdertīfs un difterija). Tiesa gan – pēc 30 dienām jāiet atkārtot vienu dūrienu un pēc 45 dienām otru. Tad tik būs immūūūns kā… nu… kā rutks (nevarēju izštukot vārdu ar atskaņām 😀 ).

Tādi lūk piedzīvojumi pagaidām… 🙂

Labrīt!

Jebšu nu būs jāsaka – buenos días! Citiem vārdiem sakot, nupat virtuālajā kabatā ir visas biļetes, lai septembra otrajā pusē no Rīgas tiktu līdz Havanai un oktobra pirmajā dienā atgrieztos Rīgā, pa vidam veselas 14 dienas pavadot cigāru, ruma, salsas (kārtība – pēc alfabēta ;D) un citu interesantu lietu/vietu sabiedrībā… FEINI, vai ne??? Man jau nu točna tā liekas!!! :)))

Līdz ar šo, tiek atklāta jauna sadaļa jebšu kategorija, ja labpatīk, kura dīvainā 🙂 kārtā saucas ‘KUBA’. Šeit varēs ieraudzīt un palasīties gan par gatavošanos, kā ari iespaidus pēc atgriešanās. Līdz tam laikam ari plānots sakārtot bilžu darīšanas, lai var glīti un ērti baudīt vizuālo materiālu (bildes, nu).

Adiós amigos! 😉