Labrīt!
Izlēmu pačekot twitterošanos. Neesmu pārliecināts vai un cik ļoti man patiks, bet nepamēģināsi – nesapratīsi, vai ne? 🙂
Tātad – atrast mani var tīri sarežģīti: http://twitter.com/desperadolv un viss 😉
Pilnīgi noteikti, šodien jau daudzkārt apžeļembāta tēma, taču cipars TIK iespaidīgs un zīmīgs, ka neviļus nāk prātā doma par Parex glābšanu ar narkotiku naudu.
Ja varētu materializēt 680 miljonus LVL – tādā vērtībā novērtētas narkotikas, kuras konfiscētas latviešu (!!!) organizētam grupējumam – un ieripināt valsts budžetā, tad mēs varētu piedāvāties naudiņu aizdot valūtas fondam, nevis cīnīties pret PVN paaugstināšanu un lata devalvāciju 😉
Hello!
Pirms pusstundas vizinājos pa Čaka ielu – tā ap 23.30 (gan ne gluži tādos nolūkos, kā varētu padomāt kāds samaitātāks prāts :D), un skatos un brīnos – džeki remontē ielu… Pirms kāda laika tas bija kaut kas neiedomājams, ka pēc 17.00 kāds ceļa remontstrādnieks atrastos objektā. Zināms labums no liel-ķibeles laikam ir 😉
Dzīve sastāv no daudzām lietām, dažas svarīgas, citas – mazāk. Ik viena diena, faktiski, ir kā tāds atskaites posmiņš, kurš tiek nepamatoti nonivelēts, manuprāt. Īstenībā katra atsevišķa diena ir kā tāda atsevišķa dzīvīte. Tā tik ir pierasts – aizej gulēt vakarā, no rīta celies un velies, kārtējā diena, kura kaut kā jānobumbulē līdz vakaram… un tā nobumbulējas visa dzīve līdz vakaram.
Varbūt katram rītam būtu jābūt prieka pilnam, kaut vai par to, ka tāds vispār ir… par to, ka ir iespēja ari šajā dienā darīt to, ko gribas… pat ja nevar darīt to, ko gribas, tad to, kas jādara, bet ari to – ar attieksmi, nevis pa roku galam…
Bet vai tā ir…?
kādu dienu atgriežos mājās un – še tev, balkona durvis vaļā… pašam šķita, ka nebiju viss atstājis atvērtas, bet nu – kā redzi. Vēl interesanta nianse – tualetē spīd gaisma (gan nekādu puspadarītu darbu pazīmes nebija) un atvilktnē karotes iekrāmētas pie dakšiņām…
bet nu ko – ir gadījies no mājas ari čībās iziet, tad nu neko daudz tur neiespringu un pievērsos ledusskapja revidēšanai 😉